LATVIJAS ĀRLIETU SIMTGADE SCENĀRIJI NĀKOTNEI

Transkripts

1

2 LATVIJAS ĀRLIETU SIMTGADE SCENĀRIJI NĀKOTNEI

3 LATVIJAS ĀRLIETU SIMTGADE SCENĀRIJI NĀKOTNEI

4 LATVIJAS ĀRLIETU SIMTGADE SCENĀRIJI NĀKOTNEI Latvijas ārlietu simtgade: scenāriji nākotnei turpina publikāciju sēriju par idejām, darbiem un personībām Latvijas ārpolitikā. Šī grāmata ir nākotnes starptautiskās vides un Latvijas ārpolitikas attīstības tendenču izvērtējums pēc 10 un 30 gadiem. Autori aplūko un paredz iespējamās grūtības un priekšrocības Latvijas valsts tālākajās izvēlēs diplomātijā, ekonomikā, enerģētikā, drošībā, valsts tēla veidošanā, migrācijā, kā arī globalizācijas procesu, ģeopolitikas izaicinājumu un līdzīgi domājošo valstu kopienu attīstības kontekstos. Autori: Daunis Auers, Māris Andžāns, Mārtiņš Āboliņš, Reinis Āboltiņš, Edijs Bošs, Kārlis Bukovskis, Mārtiņš Daugulis, Ivars Ījabs, Didzis Kļaviņš, Agnese Lāce, Nils Muižnieks, Andris Sprūds, Valters Ščerbinskis Zinātniskie redaktori: Kārlis Bukovskis, Andris Sprūds, Valters Ščerbinskis Zinātniskie recenzenti: Daina Bleiere, Inna Šteinbuka Projektu atbalsta Latvijas Republikas Ārlietu ministrija un Latvijas Republikas Saeima Par rakstu saturu atbild to autori. Autoru viedoklis nav uzskatāms par Latvijas Ārpolitikas institūta, projekta atbalstītāju un partneru, citu pārvaldes iestāžu vai struktūru viedokli. Vāka dizains: Kristīne Plūksna Makets: Oskars Stalidzāns Tulkojumi no angļu valodas: Santa Pelše Latviešu valodas redaktore: Līga Elizabete Bērziņa ISBN UDK 327(474.3) La805 Rakstu autori, 2018 Tulkojumi: Diāna Strausa, 2018 Vāka dizains: Kristīne Plūksna, 2018 Makets: Oskars Stalidzāns, 2018 Latvijas Ārpolitikas institūts, 2018

5 Saturs VALTERS ŠČERBINSKIS, ANDRIS SPRŪDS, KĀRLIS BUKOVSKIS Ievads nākotnē?...7 IVARS ĪJABS Latvija un globalizācija...11 KĀRLIS BUKOVSKIS Latvija līdzīgi domājošās kopienās: Eiropas Savienība un Eiroatlantiskā partnerība...26 EDIJS BOŠS Latvija un reģionālās lielvaras: virzoties uz gadu...43 MĀRIS ANDŽĀNS Latvijas drošība paredzami neparedzamā starptautiskajā vidē...61 DIDZIS KĻAVIŅŠ Diplomātiskās prakses transformācija...75 DAUNIS AUERS Kas mēs esam? Latvijas starptautiskais tēls šodien un rīt...97 AGNESE LĀCE Migrācijas tendences un Latvijas ārpolitika: vai varam un vēlamies mācīties no citu valstu pieredzes? MĀRTIŅŠ ĀBOLIŅŠ Pasaules tirdzniecības sistēmas nākotne un Latvijas perspektīvas MĀRTIŅŠ DAUGULIS Viedvalsts nākotnes ārpolitika: tehnoloģiju iespējas un izaicinājumi rītdienas Latvijā REINIS ĀBOLTIŅŠ Enerģijas sektors Latvijā, kādu mēs to šobrīd nepazīstam NILS MUIŽNIEKS Secinājumu vietā: Latvija nenoteiktas nākotnes priekšā Par autoriem

6

7 Ievads nākotnē? VALTERS ŠČERBINSKIS, ANDRIS SPRŪDS, KĀRLIS BUKOVSKIS Latvijas valstiskuma simtgade ir veicinājusi Latvijas tautas patstāvības un starptautisko attiecību pieredzi. Latvijas ārlietu dienests šajā sarežģītajā simtgadē ir bijis svarīgs neatkarības un valstiskuma veicinātājs. Ārpolitikas procesā tāpat kā valsts veidošanā mainīgie apstākļi, faktori, nacionālās, reģionālās un globālās ietekmes ir savijušās ar Latvijas ārpolitikas veidotāju personībām un viņu uzskatiem. Gatavojot Latvijas Ārpolitikas institūta simtgades pirmās divas grāmatas, esam centušies ārpolitikas procesā parādīt jaunus aspektus, sniegt inovatīvāku notikušā analīzi, aplūkojot pagātni un tagadni, veiksmes, neveiksmes, izdošanās un arī trūkumus. Esam centušies ne tikai noskaidrot, kā tas notika, bet gan vairāk mēģinājuši saprast kāpēc. Trešā Latvijas Ārpolitikas institūta paspārnē sagatavotā grāmata, kas veltīta Latvijas ārlietu simtgadei, no vienas puses ir loģisks turpinājums iepriekšējām divām publikācijām idejām un personībām, kā arī darbiem un personībām. No otras puses, šis sējums gluži labi varētu papildināt jebkuru mēģinājumu izstāstīt šodienas un nākotnes Latvijas stāstu. Zinātniekam runāt par nākotni, lai arī piesardzīgi un, izmantojot akadēmisko instrumentāriju, vienmēr ir izaicinoši. Savukārt lasītājam šobrīd un pēc gadiem būs iespēja samērot izteiktās prognozes ar īstenību. Vēl svarīgāk lasītājam iespējams iegūt ekspertu veidotu kompetentu nākotnes attīstības redzējumu vai arī, kā vairākos gadījumos, vairākus scenārijus. Kāda būs mūsu valsts turpmākajos gados, pēc 10 un pēc 30 gadiem? Kādas tendences liek domāt par attīstības virzieniem, iespējamām grūtībām un priekšrocībām? Galu galā, kas notiks ar Latviju pēc 30 gadiem? Krājuma vienpadsmit nodaļu autori piedāvā savas versijas. No grāmatas tapšanas viedokļa autoru uzdevums bija veikt inovatīvu analīzi, kāda varētu izskatīties starptautiskā vide attiecīgi un 7

8 2048. gadā. Autori atbilstoši savai specialitātei un skatījumam katrs izvirzīja scenārijus, kādā pasaulē būs jāīsteno Latvijas ārpolitika nākamajā desmitgadē un 21. gadsimta vidū. Šis uzdevums, kas prasīja gan atjautību, gan arī spēju prognozēt notikumu attīstību, tika veikts no dažādu disciplīnu un teorētisko skatījumu aspektiem. Apzinoties uzdevuma sarežģītības pakāpi, autori tika iedrošināti filozofiski provocēt lasītāju un iziet ārpus piesardzības rāmjiem, lai grāmata gan rosinātu diskusijas, gan arī brīdinātu lēmumu pieņēmējus un Latvijas sabiedrību par negatīviem scenārijiem. Konceptuāls pārskats par Latvijas un globalizācijas attiecībām un iespējamo tālāko virzību sniegts Ivara Ījaba rakstā. Globalizācijas ietekme ir acīmredzama gan indivīda, gan arī valsts līmenī. Kā raksta autors: Par to, ka šī ietekme būs liela, nebūtu vērts pat strīdēties. I. Ījabs rakstā īpaši pievēršas ekonomikas, kultūras (jo īpaši identitātes) un demokrātijas faktoriem. Kā minētie jēdzieni transformējas globalizācijas apstākļos, kāda ir to ietekme uz ārpolitiskajiem lēmumiem pasaulē un Latvijā? Kārlis Bukovskis savā rakstā pievēršas Latvijas nākotnei līdzīgi domājošās kopienas Eiropas Savienības un Eiroatlantiskās partnerības ietvaros. Autors izvirza trīs scenārijus, kur līdzīgi domājošās kopienas vājinās un brūk, kur tās turpina pastāvēt sarežģītos daudzu ātrumu apstākļos un kur tās turpina aktīvu un homogēnu integrāciju. K. Bukovskis aplūko, kā Latvijai nodrošināt savu valstiskumu un izaugsmi starpvaldību un pārnacionālo pieeju mijiedarbības rezultātā, kuras vienmēr ir dominējušas ne tikai Eiropas integrācijas, bet arī Eiroatlantisko attiecību kontekstā. Edijs Bošs savā rakstā par Latvijas un reģionālo lielvaru politiku aplūko Krievijas, ASV, Ķīnas, Vācijas (un Eiropas Savienības) politiku, ņemot vērā ārpolitisko un saimniecisko tendenču attīstību, sniedz nākotnes vīziju Latvijai. Visu pasaules lielvalstu klātbūtne globalizācijas apstākļos arī Baltijā ir kļuvusi par nozīmīgu faktoru. Balstoties uz šībrīža apstākļu izvērtējumu, E. Bošs sniedz gan pozitīvās, gan negatīvās attīstības scenāriju mūsu ārpolitikā. Māra Andžāna raksta Latvijas drošība paredzami neparedzamā starptautiskajā vidē nosaukums jau pats par sevi ievirza lasītāju daudzu dažādu dimensiju mijiedarbībā, kurā bieži vien ir ārkārtīgi grūti prognozējama nākotne. Autors drosmīgi sniedz savu nākotnes redzējumu, ņemot vērā arī tehnoloģiju straujo attīstību. Rakstā tiek sniegti arī alternatīvi 8

9 optimistiskais un mazāk optimistiskais nākotnes scenāriji. Kā raksta autors, to īstenošanās ir atkarīga no ļoti daudziem faktoriem. Didža Kļaviņa raksts veltīts diplomātiskās prakses pārveidei, transformācijai mūsdienu aptākļos un prognozējamā nākotnē. Autors izvērtē, kā digitālās tehnoloģijas ietekmē diplomātijas komunikācijas formas, sniedz savas pārdomas par diplomātisko pārstāvniecību darbības ietvara izmaiņām, par tirdzniecības lomas attīstības virzieniem, kā arī aplūko pašu jaunāko tehnoloģiju, piemēram, mākslīgā intelekta ietekmi uz diplomātijas procesa nodrošināšanu. Daunis Auers raksta par Latvijas starptautisko tēlu šodien un nākotnē. Autors sniedz tirdzniecības un valsts zīmola korelācijas analīzi, aplūko valdības un vērtību, kā arī vēstures, tūrisma, investīciju un imigrācijas ietekmi uz Latvijas tēlu. D. Auera raksts papildina nākotnes ārpolitikas redzējumu ar to, kā mūs saredz un vērtē citi. Migrācijas politikas speciāliste Agnese Lāce grāmatā ievietotajā pētījumā pievēršas Latvijas reakcijai un tās nākotnes iespējām un apdraudējumiem, turpinoties vai pat pastiprinoties migrācijas tendencēm pasaulē. Starpvalstu un starpkontinentu migrācijas politika mūsdienās ir būtisks ārpolitikas elements. Raksta autore savā pētījumā analizē Latvijas stāvokli un pozīciju, kā arī sniedz izvērtējumu Latvijas izvēlei par labu Austrumu, Rietumu vai Ziemeļu modelim. Mārtiņa Āboliņa pētījums par pasaules tirdzniecības sistēmas nākotni un Latvijas vietu tajā dod ieskatu globalizācijas tendenču ietekmē, kāda būs tirdzniecība un investīcijas nākotnes perspektīvā un, svarīgākais, kādas būs Latvijas izredzes globālajā konkurences cīņā. Mārtiņš Daugulis savā rakstā Viedvalsts nākotnes ārpolitika: tehnoloģiju iespējas un izaicinājumi rītdienas Latvijā sniedz vispārēju ieskatu, kādi izaicinājumi un iespējas Latvijas valsti sagaida uz simtgades sliekšņa. Autors fokusējas uz jauno jēdzienu viedā ārpolitika, sniedzot pārskatu par būtiskāko tehnoloģiju attīstības kontekstā. M. Daugulis sniedz savu redzējumu tam, kā personas datu izmantošana un aizsardzība, jauno pakalpojumu modelis, blokķēdes tehnoloģijas vai, piemēram, preskriptīvā datu analīze sekmēs ārpolitisko lēmumu pieņemšanu nākotnē. Pakāpeniski pēdējo desmitgažu laikā enerģētikas politika kļuvusi par neatņemamu ārpolitikas sastāvdaļu. Likumsakarīgi, ka arī šajā krājumā 9

10 enerģētikas, tās drošības jautājumiem ārpolitiskā kontekstā piešķirta nozīmīga vieta. Reiņa Āboltiņa pētījumā par enerģētikas konektivitāti, energodrošību un kritisko infrastruktūru veidots pārskats par esošo situāciju, kā arī sniegts pamatojums dažādu scenāriju attīstībai enerģētikas politikas īstenošanā. Autors gan sniedz vispārēju enerģētikas politikas ieskicējumu, gan arī konstruē enerģētikas attīstības dažādos līmeņus un Latvijas un ārpolitikas vietu šajās shēmās. Visbeidzot, bijušais Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks noslēdz rakstu krājumu ar secinājumiem un plašāku skatījumu par situāciju, kurā Latvija šobrīd atrodas gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski. Autors norāda uz iekšpolitisko attīstības tendenču, sevišķi cilvēktiesību jautājumos, kopsakaru ar Latvijas ārpolitiskajām iespējām. Viņš atgādina, ka valsts iestāžu uzdevums nav tikai nodrošināt ekonomiskos apstākļus un infrastruktūru, bet arī mācīt iedzīvotājus to lietot un būt aktīvai daļai no sabiedriskajiem procesiem. Šis trešais rakstu krājums ir simboliska daudzpunkte stāstam par Latvijas ārpolitiku un tās vēsturi. Šo triju grāmatu sastādītāji un redaktori cer, ka raksti sniegs jaunas, kritiski izmantojamas zināšanas. Zināšanas, idejas un pārdomas, kas koncentrētas šajos darbos, tiek izmantotas akadēmiskā un profesionālā vidē, un grāmatas autori grib cerēt, ka tās lieti noderēs arī konkrētu lēmumu pieņemšanas gaitā. Latvijas Ārpolitikas institūts pateicas Latvijas Republikas Saeimai un Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai par atbalstu šī izdevuma izdošanā, sniedzot nozīmīgu ieguldījumu starptautisko attiecību zinātniskās disciplīnas un ārpolitiskās domas kopumā veicināšanā mūsu valstī. Šī nozīmīgā partnerība starp likumdevējvaras, izpildvaras un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem ir būtisks elements konceptuālu, plašu un drosmīgu diskusiju veicināšanā. 10

11 Latvija un globalizācija IVARS ĪJABS Šajā rakstā būs runa par globalizācijas ietekmi uz Latvijas ārpolitiku tuvākajos desmit un trīsdesmit gados. Šī tēma ir kompleksa: globalizācijas jēdziens ir pārlieku plašs, lai šeit kaut tikai īsi pieminētu visas tā svarīgākās izpausmes sākot ar pasaules ekonomikas svārstībām un beidzot ar globālu risinājumu nepieciešamību vides problēmām. Tādēļ rakstā uzmanība tiks pievērsta trim savstarpēji saistītām globalizācijas jomām, kuras, manuprāt, arvien biežāk ienāks Latvijas sabiedrības ikdienā tuvākajā laikā: pietiekami izteikti jau tuvāko 10 gadu perspektīvā, savukārt tuvākajos 30 gados jau pavisam būtiski izmainīs mūsu dzīvi. Šīs globalizācijas jomas ir šādas: vispirms, globālās ekonomikas attīstība un Latvijas vieta tajā. Šeit jāsecina, ka līdz ar savu straujo integrāciju Rietumu ekonomiskajā telpā Latvija nav izrādījusies pilnībā gatava globālās ekonomikas izaicinājumiem. Tas skar, cita starpā, arī valsts kapacitāti un spēju adekvāti apmierināt savu pilsoņu vajadzības. Otrkārt, runa būs par kultūras globalizāciju. Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas valodiskā un kulturālā identitāte ir bijusi arī mūsu politiskās dzīves centrā. Tā spilgtākais apliecinājums ir gadā pieņemtais Satversmes Ievads, kas plašas politiskās vienprātības apstākļos šīs identitātes vērtības nostiprina konstitucionālā līmenī. Vienlaikus nešķiet, ka ikdienas lēmumu pieņēmēji un politikas veidotāji, piemēram, izglītības vai mediju politikas jomā pilnībā apzinās tuvākās nākotnes izaicinājumus. Treškārt, šajā rakstā tiks aplūkots globālās demokrātijas krīzes potenciālais iespaids uz Latviju. Mēs dzīvojam laikmetā, kad arī mūsu iekšpolitiskā drošība un stabilitāte ir cieši saistīta ar ārējiem faktoriem, ar principiem, pēc kuriem savu dzīvi veido citas valstis. Tādēļ Latvijas politikas attīstība ir saprotama tikai arvien ciešākā saiknē ar globāliem demokrātijas likteņiem visā pasaulē. 11

12 Konceptualizējot globalizāciju Mūsu aplūkojuma centrā nebūs globalizācijas ietekme uz starptautisko vidi kopumā, kas ietekmēs arī Latviju. Par to, ka nākotnē globalizācija ietekmēs Latviju, nebūtu pat vērts strīdēties. Institucionālās integrācijas aspektā Latvija šodien ir viena no globalizētākajām valstīm pasaulē: vēl tikai divpadsmit citas valstis uzrāda līdzīgu integrācijas pakāpi ar dalību ANO, ES, NATO, Pasaules Tirdzniecības organizācijā, Pasaules bankā, Starptautiskajā valūtas fondā, Šengenas zonā, un, visbeidzot, OECD. Ir pašsaprotami, ka starptautiskās vides izmaiņas nākotnē skars arī Latviju. Tomēr šīs tēmas tiek detalizēti aplūkotas citos rakstos. Mūsu uzmanība šeit būs veltīta globalizācijas ietekmei uz Latvijas sabiedrības un valsts attiecībām tuvākajos 10 un 30 gados, kā arī veidiem, kā tā varētu ietekmēt ārpolitiku. Globalizācijas klasiskā definīcija saskaņā ar Entoniju Gidensu teic, ka globalizācija ir pasaules mēroga sociālo attiecību intensificēšanās, sasaistot dažādas vietas tādējādi, ka lokālas norises nosaka daudz tūkstošu jūdžu tāli notikumi, un otrādi. 1 Globalizācija ietver daudzus aspektus: sākot no kapitālistiskas pasaules ekonomikas izveides līdz kulturāliem un militāriem aspektiem. Mūs šajā rakstā vispirms interesē globalizācijas iespaids uz valstiskumu un šā valstiskuma sabiedrisko saturu, proti, nāciju. Par to, ka globalizācija nozīmējot līdz ar Vestfālenes suverēno nācijvalstu sistēmas norietu, savulaik ir lauzts daudz šķēpu. Tomēr nācijvalstis turpina pastāvēt, tai skaitā varbūt arī tādēļ, ka nekas labāks pagaidām nav izgudrots. Turklāt tās nenoliedzami spēlē dominējošo lomu pasaules politikā tādēļ ziņas par suverēno nācijvalstu nāvi, kā bieži gadās, ir bijušas stipri pārspīlētas. Tas vispirms attiecas uz politisko sfēru, jo valstu suverēnā ietekme citās jomās ir būtiski sarukusi. Runa nav tikai par ekonomiku un kultūru, kur valsts suverēnā teikšana ir kļuvusi ļoti nosacīta. Pēdējie gadi mums skaidri demonstrē, kā valstij parādās konkurenti pat tādā klasiskā jomā kā monetārā politika runa, protams, ir par BitCoin un citām kriptovalūtām. Tomēr tas nenozīmē, ka valsts pakāpeniski izzudīs tā drīzāk darbosies citādā sociālajā vidē, kur daudzas tradicionālās valsts funkcijas netiks uztvertas kā pašsaprotamas. Par spīti dažu anarhiskai jūsmai šāda valsts sarukšana nebūt nav iemesls optimismam. Vispirms, tieši suverēnā nācijvalsts ir bijusi dabiskais 12

13 ietvars demokrātijai pilsoņu iespējai vienlīdzīgās un brīvās vēlēšanās ietekmēt kolektīvi saistošus lēmumus. Valsts ir bijusi galvenais ietvars sociālajai solidaritātei un taisnīgumam. Tādēļ valsts lomas sarukšana ir uztverama ar dalītām jūtām. Vienlaikus nav noliedzams, ka globalizācijas cēlonis nav nekāda slēpta sazvērestība, bet gan fakts, ka daudzi pozitīvi procesi ekonomikā, zinātnē, kultūrā visefektīvāk norisinās pāri suverēno nācijvalstu robežām. Globalizācijas attiecības ar nācijvalstīm ir dialektiskas: reizēm tieši globalizācija no jauna aktualizē nācijas, vietējās identitātes, piederības sajūtu noteiktām nacionālajām kultūrām. Šajā ziņā globalizācija noteikti nav vienvirziena process. Teiksim, pasaulē šobrīd pieaugošā interese par ģenealoģiju vismaz pa daļai noteikti ir globalizācijas blakusprodukts. Cilvēki meklē savas saknes, savas atsevišķās, lokālās, nacionālās citiem vārdiem, partikulārās identitātes. Tas kļūst īpaši aktuāli situācijā, kad cilvēki migrē un veido globālas karjeras, kad vietējās kultūrainavas mainās, kad dažādas pasaules valstis un pilsētas arvien vairāk novienādojas saskaņā ar t.s. globālajiem standartiem kā visur vienādās viesnīcas ar vienu un to pašu CNN televizorā. Aplūkojot Latvijas valsti 10 un 30 gadu nākotnes perspektīvā, ir jābūt piesardzīgiem. Patiesībā mēs varam tikai ekstrapolēt šodienas tendences nākotnē vai arīdzan raudzīties uz citiem līdzīgiem gadījumiem, kad globalizācija izraisa kādus procesus citās līdzīgās, bet, iespējams, attīstītākās valstīs. Neviens nespēj prognozēt Nasima Taleba melnos gulbjus vēsturē tik bieži sastopamos negaidītos, taču liktenīgos notikumus, kas pilnībā apvērš pašreizējās tendences. 2 Arī globalizācija nav nekas neizbēgams vai neapturams. Arī tā balstās konkrētu cilvēku lēmumos, un, ja šie lēmumi vairs netiks pieņemti vai tiks pieņemti pretējie, arī globalizācija tās līdzšinējā formā apstāsies. Pietiek atcerēties globalizācijas vilni pirms Pirmā Pasaules kara, kas arī daudziem šķita neapturams un visaptverošs. Tomēr melno gulbju iespējamība nedrīkstētu mūs atturēt no prognozēšanas. Lieta tā, ka jau šobrīd iezīmējas tendences, kuras ar augstu varbūtību nākotnē ietekmēs mūsu dzīvi, un būtu neapdomīgi tās ignorēt. Pat tad, ja nākotni paredzēt nav lemts, prognozēšana ļauj mums labāk izprast šodien notiekošo un vingrināt iztēli, izstrādājot nākotnes scenārijus. 13

14 To ir iespējams darīt trijos aspektos. Vispirms, globalizācija tīri strukturāli ietekmē Latvijas sabiedrību un tās attiecības ar valsti. Valsts Latvijas iedzīvotājiem ir gan vērtība, gan arī pakalpojumu sniedzējs un tieši šis pēdējais aspekts ir izšķirošs globalizācijas kontekstā. Otrkārt, Latvijas sabiedrībai ir sava nacionālā identitāte, kura ir vēsturiski veidojusies un salīdzinoši noturīga par spīti ātri mainīgajiem pasaules procesiem. Šīs nacionālās identitātes (kultūras, valodas) aspekti ir pelnījuši izvērtējumu, ņemot vērā migrācijas procesus un citas globalizācijas izpausmes. Treškārt, globalizācija ietekmē arī Latvijas pilsoņu priekšstatus par savas valsts vietu pasaulē, par tās attiecībām ar citām valstīm, kā arī par tām vērtībām, kuras Latvija pārstāv mūsdienu pasaulē, piemēram, demokrātija, cilvēktiesības un Eiropas solidaritāte. Globalizācija pati par sevi nav nekas humāns, apgaismots, liberāls vai demokrātisks. Galu galā, vesela virkne autoritāru režīmu šodien aizgūtnēm izmanto globālās tirdzniecības priekšrocības; globālais tīmeklis tiek plaši izmantots cilvēku tirdzniecībai un citām noziedzīgām darbībām. Šajā ziņā Latvijas ārpolitikas nākotnei globalizētā pasaulē ir sava nozīmīga demokrātijas dimensija. Latvijas valsts jau divreiz 20. gadsimtā ir ieguvusi neatkarību globāla demokrātiska optimisma gaisotnē un zaudējusi to, kad arī Eiropā ticība brīvām un demokrātiskām nācijvalstīm ir zaudējusi jebkādu ietekmi. Tieši tādēļ ir likumsakarīgi, ka Latvijas likteņi nākotnē ir saistīti ar tām pamatvērtībām, kas attiecīgajā laikmetā gūst globālu izplatību. Ekonomiskā attīstība un valsts veiktspēja Lai saprastu 10 un 30 gadu nākotnes perspektīvu Latvijas valsts attiecībās ar sabiedrību, vispirms ir nepieciešams noskaidrot tās tendences, kas šajā jomā pastāv šodien. Vispirms, neatkarīga Latvijas valsts saviem pilsoņiem ir vērtība un tas ir fundamentāls fakts. Absolūtais vairākums Latvijas iedzīvotāju sevi uzskata par Latvijas patriotiem, turklāt tas attiecas ne tikai uz latviešiem, bet arī uz cittautiešiem. 3 Latvijas iedzīvotāji identificējas ar valstiskuma simboliem un jūtas piederīgi valstij. Pat tie cittautieši (apmēram 1/3 krieviski runājošo), kuri identificējas arī ar Krieviju, jūtas piederīgi Latvijai. Šīs lietas nevajadzētu novērtēt par zemu. Tomēr valstiskums nenozīmē tikai vērtības un piederību. Tas nozīmē arī zināmas gaidas attiecībā uz valsti kā noteiktu pakalpojumu sniedzēju. 14

15 Proti, ideālā gadījumā valstij vajadzētu sniegt sabiedrībai attiecīgos kolektīvos labumus, ko sabiedrība no tās sagaida. Protams, šādas ideālas atbilstības nav nekur pasaulē, tomēr Latvijas situācija ir īpaša gadā Konservatīvu ideju institūts Populares sadarbībā ar socioloģisko pētījumu firmu SKDS veica aptaujas, cenšoties noskaidrot dažādu Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret valsti. Izvēloties starp nosacīti sociālistisku, konservatīvu un liberālu skatījumu uz valsti, vairākums Latvijas iedzīvotāju (2014. gadā 53,4 %) izvēlējās sociālistisko pieeju, kura tiek aprakstīta šādi: Valstij ir jārūpējas par sociālo taisnīgumu un vienlīdzību, jāgādā par visiem iedzīvotājiem un jānodrošina visiem bez izņēmuma pienācīgs dzīves līmenis. Valstij ir jāsaglabā kontrole par stratēģiski svarīgajām nozarēm un ar nodokļu palīdzību jāpārdala bagātība. Valstij ir jāgarantē visu sabiedrības locekļu vienlīdzība. 4 Nav grūti pamanīt, ka šāda izpratne par valsti izvirza tai visai augstas prasības jo īpaši prasība nodrošināt visiem bez izņēmuma pienācīgu dzīves līmeni. Latvijas valsts kā realitāte šodien ir ļoti tāla no šādām gaidām: Latvija kopumā nekādi nav uzskatāma par lielu valsti šā vārda vispārpieņemtajā nozīmē. Tā vispārējie valdības ieņēmumi (general government revenues) veido 36,4 % no IKP (2016). Tas nav pats zemākais rādītājs nedz OECD valstu starpā (Meksikā tas ir ap 24 %), nedz ES valstu starpā (Īrijā 27,4 %), taču kopumā tas ir zem OECD vidusmēra (38,1 %) un būtiski zem ES vidusmēra (44,7 %). Īsi sakot, kaut arī caur budžetu pārdalīto līdzekļu īpatsvaram pēdējos gados ir tendence pieaugt salīdzinoši ar citām valstīm Latvija nodokļos iekasē samērā nelielu daļu iekšzemes kopprodukta. 5 Tas rada plaisu starp iedzīvotāju gaidām un Latvijas valsts reālo darbību. Viena no šīs plaisas izpausmēm ir diezgan zemā iedzīvotāju apmierinātība ar valsts institūciju darbu: apmierināti ar to ir vidēji %, savukārt ap 75 % ir konstanti neapmierināti. Galvenās jomas, kas raisa neapmierinātību, saistās ar tiem valsts sniegtajiem labumiem, kurus cilvēki saņem individuāli, kā pabalsti, izglītības un veselības aprūpes pakalpojumi. Tādēļ svarīgs ir jautājums, kā globalizācija šo situāciju varētu ietekmēt nākotnē. Skaidrs, ka tuvāko 10 gadu perspektīvā Latvijas valsts kapacitāte nodrošināt attiecīgo pakalpojumu pieejamību uzlabosies tikai pakāpeniski. No vienas puses, Latvijas ekonomika aug, un pakāpeniski pieaug arī nodokļu ieņēmumi. Izglītības un veselības aprūpes jomās norisinās reformas, kas ļauj 15

16 piesardzīgi cerēt uz situācijas uzlabošanos. Vienlaikus, Latvijai arvien spēcīgāk integrējoties Eiropas un globālajā darba tirgū, pieaug arī mobilitāte un konkurence par darbaspējīgiem cilvēkiem. Šajā aspektā Latvijas sabiedriskā sektora pakalpojumu sniedzējiem ir jākonkurē ar attīstītajām valstīm, tai skaitā arī par Latvijas pilsoņiem. Būtiski, ka šis migrācijas faktors nākotnē nav atkarīgs tikai no ekonomiskās izaugsmes un algu dinamikas, bet arī no sabiedriskā sektora veiktspējas. Varētu izteikt pieņēmumu, ka, tā kā arī daudzās Rietumeiropas valstīs sabiedriskais sektors piedzīvo nopietnas finansējuma problēmas, ilgākā, teiksim, 30 gadu perspektīvā, šobrīd valsts sniegtie pakalpojumi varētu pāriet citu, lielākoties privātu piegādātāju ziņā. Šādā veidā valsts savas funkcijas var nodot nevalstiskiem piegādātājiem kas jau šodien notiek daudzviet, kur paralēli valsts finansētajām veselības aprūpes, izglītības un vecuma pensijas apdrošināšanas sistēmām darbojas visnotaļ dinamiski privātie aktori. Tādā veidā, iespējams, tiktu novērsta arī valsts birokrātijai raksturīgā nelietderīgā resursu izmantošana un nespēja identificēt sabiedrības reālās vajadzības. Cilvēki varētu arvien plašāk izrakstīties no valsts sniegtajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem par labu privātām alternatīvām. Tomēr šķiet, ka Latvija šādam scenārijam nebūtu gatava: latvieši lielā mērā uzskata valsti par galveno sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un ar neuzticību raugās uz centieniem valsts funkcijas nodot privātās rokās. Līdz ar to ir grūti iedomājami dažkārt dzirdamie libertāriskie un anarhiskie scenāriji, kuros valsts varētu atteikties no sabiedriskā sektora pamatpakalpojumu finansēšanas. Precīzāk, kaut kas tāds nevar notikt demokrātiskas normālās politikas ceļā, bet gan tikai lielu satricinājumu rezultātā. Vismaz 30 gadu perspektīvā tas ir viens no lielākajiem globalizācijas izaicinājumiem: nodrošināt Latvijas sabiedrībai pieņemamu sabiedrisko pakalpojumu klāstu, kas ļautu cilvēkiem izvēlēties Latviju par vietu, kur veidot savu un savas ģimenes nākotni. Brīva darbaspēka kustība ir jau šodien skaidri sajūtama globalizācijas izpausme, kuras ietekme uz Latviju ir tieši atkarīga no valsts kapacitātes. Daudz kas globalizētajā nākotnē ir atkarīgs no Latvijas pašas ekonomiskās attīstības un no tās izrietošās valsts veiktspējas sabiedrisko pakalpojumu sfērā. Šeit nākotnes prognozes ir samērā neskaidras. Pašlaik Latvijas iedzīvotāja vidējie ienākumi ir apmēram % no ES vidējā līmeņa. 6 Tas 16

17 nozīmē, ka, lai nonāktu ES vidējā līmenī, Latvijai ir nepieciešama apsteidzoša ekonomiskā attīstība ilgākā laika periodā, kas pārsniegtu ES vidējos attīstības tempus gadā Latvija varētu pietuvoties ES vidusmēram tad, ja ekonomikas izaugsme būtu ap 10 % gadā šis scenārijs nav visai reālistisks gadā to pašu būtu iespējams sasniegt jau ar krietni pieticīgākiem izaugsmes rādītājiem, ap 3 % gadā. Vienlaikus jāņem vērā, ka šādas prognozes ir visai abstraktas, jo izaugsmes tempu svārstības ilgākā laika periodā ietekmē daudzi grūti prognozējami faktori. Ko tas nozīmē Latvijas valsts un sabiedrības attiecībām? Vispirms, ņemot vērā integrāciju globālajā ekonomikā, īpaši Eiropas Savienībā ar tās brīvo darbaspēka, kapitāla un preču kustību, Latvijai arī nākotnē būs jāspēlē augstākajā līgā vienotā ekonomiskajā telpā ar krietni attīstītākām ekonomikām. Tas radīs permanentu stresu, kā intensitāte būs tieši atkarīga no Latvijas ekonomiskās izaugsmes un valsts veiktspējas rādītājiem. Šis stress izpaudīsies kā vērā ņemama emigrācija, kā hronisks finansējuma trūkums sabiedriskajam sektoram un sociālajām vajadzībām, kā bieži sastopama pārliecība par savu atpalicību un provinciālismu pasaules mērogā. 7 Vienlaikus šo lēno konverģences procesu varētu amortizēt vairāki faktori. Vispirms, tā ir ES palīdzība, it īpaši, ja Savienības politika attīstītos vienotu sociālās politikas standartu virzienā. Runa nav tikai par finansiālu palīdzību, bet arī par motivēšanu uz reformām un vietējo lēmumu pieņēmēju darbības monitoringu no ES institūciju puses. Tomēr galvenais izaicinājums un nākotnes uzdevums ir pašas Latvijas politiskās vadības gatavība ieguldīt attīstībā ne tikai naudas resursus, bet arī politisko gribu: sākot no mērķtiecīgas darbības investīciju piesaistes jomā, pārdomātas reģionālās politikas, līdz pat 21. gadsimta prasībām atbilstošai izglītības sistēmai. Šīs lietas prasa augstu spēju reformēties un vienprātības pakāpi par sasniedzamajiem mērķiem. Kultūra un identitāte Domājot par globalizācijas iespaidu uz Latvijas sabiedrības ikdienu, ne mazāk svarīgs par valsts veiktspēju ir tās iespaids uz cilvēku identitātēm un kultūrvidi. Proti, pateicoties migrācijai, globālajam tīmeklim un kultūras apritei, pārmaiņas piedzīvos Latvijas iedzīvotāju etniskais un 17

18 reliģiskais sastāvs, viņu lingvistiskie un kulturālie ieradumi. Vienlaikus Latvijas Republikas Satversmes Ievadā starp valsts uzdevumiem ir minēta latviešu valodas un kultūras saglabāšana cauri gadsimtiem. Līdz ar to pie valsts uzdevumiem pieder noteiktu kulturālās globalizācijas seku ierobežošana, piemēram, valodas lietojumā, nacionālās mediju telpas aizsargāšanā, noteiktu kultūras tradīciju uzturēšanā un tml. Spēja pildīt minētos uzdevumus gan ir tieši saistīta arī ar iepriekšējā nodaļā aprakstīto valsts veiktspēju. Sekmīga valodas politika un kultūrpolitika ir īstenojama tikai tad, ja valsts spēj efektīvi izmantot atbilstošu līdzekļu daudzumu šo mērķu sasniegšanai. Tomēr attieksme pret globalizāciju ir arī pašas sabiedrības attieksmju jautājums. Kā Latvijas iedzīvotāji izturas pret citām kultūrām un valodām gan, uzņemot pašu zemē potenciālos imigrantus, gan arī pašiem dodoties svešatnē un iesaistoties saskarsmē ar citu kultūru pārstāvjiem? Ir skaidrs, ka 30 gadu laika perspektīvā kulturālās globalizācijas tendences būtiski pastiprināsies. Arvien vairāk latviešu vismaz daļu savas dzīves pavadīs ārpus Latvijas gan izglītības, gan karjeras, gan atpūtas iespēju motivēti. Un arī Latvija, pat pie pieticīgiem izaugsmes rādītājiem, arvien biežāk piesaistīs citu kultūru cilvēku interesi, t.sk. imigrācijas veidolā. Taču kādas šeit ir tuvākās nākotnes, nākamo 10 gadu perspektīvas? Vispirms jāatzīst, ka politiskā līmenī imigrantu integrācijas mehānismi Latvijā lielākoties ir tikuši piegriezti padomju okupācijas laika krievvalodīgo imigrantu profilam, ar šai grupai specifiskajām integrācijas problēmām. 8 Vienlaikus gada patvēruma meklētāju krīze aktualizēja jautājumu par Latvijas gatavību uzņemt un integrēt atšķirīgu migrantu kategoriju, kuri krietni jūtamāk atšķiras no latviešiem gan reliģijas, gan dzīvesstila, gan valodas zināšanu jomā. Vidējā termiņā vai līdz gadam strauja un masveidīga imigrācija no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem varētu būt ierobežota, jo gada krīze ir radījusi politiskus satricinājumus daudzās Eiropas valstīs, kas savukārt ir licis jūtami pastiprināt imigrācijas kontroli. Tomēr ilgākā, 30 gadu nākotnes perspektīvā, teiksim, līdz gadam, pieaugoša imigrācija visdrīzāk būs realitāte. Lai saglabātu Latvijas valsts kulturālo identitāti, būtu nepieciešama efektīva un reālistiska imigrantu integrācijas politika, kas spētu panākt, ka Latvijā iebraukušie cilvēki patiešām pārvalda latviešu valodu, respektē Latvijas valsts 18

19 pamatvērtības t. sk. reliģisko brīvību, sieviešu vienlīdzību u. tml. Līdz šim šādas pieejas bieži ir trūcis: efektīva imigrantu integrācijas politika ir aizstāta ar problēmas ignorēšanu. Tam ir savs pašsaprotams izskaidrojums. Latvijas sabiedrības attieksme pret imigrantiem kopumā ir noraidoša. Imigrācijā lielākoties tiek saskatīts drauds, krietni retāk iespēja vai Latviju bagātinošs faktors. Tādēļ, raugoties nākotnē, ir jābūt gataviem, ka pieaugoša imigrācija varētu raisīt negatīvu sabiedrisku rezonansi, uz ko politisko lēmumu pieņēmējiem nāksies reaģēt. Te nevajadzētu kavēties arī publiski prezentēt imigrācijas politikas pamatelementus, stingri nosakot pieļaujamo imigrācijas ietvaru un prasības, lai iebraucējs varētu nākotnē kļūt par Latvijas sabiedrības sastāvdaļu. Tas ļautu savlaicīgi novērst pārmetumus valdībai bezdarbībā, risinot šo problēmu. Vienlaikus, kaut arī Latvijas sabiedrība kopumā ir skeptiski noskaņota pret citu kultūru imigrantiem, tajā pastāv arī virkne priekšnoteikumu veiksmīgai sadzīvošanai un kopdarbībai. Vispirms, Latvija izsenis ir multilingvāla sabiedrība, kas uztur kontaktus ar dažādiem pasaules reģioniem un kultūrām. Turklāt Latvijas iedzīvotāji uzskata par lielu priekšrocību svešvalodu zināšanu, saredzot šādu zināšanu priekšrocības daudzās dzīves jomās biznesā, kultūrā, personības attīstībā. 9 Šajā ziņā Latvijas sabiedrībai ir ievērojams atvērtības potenciāls, kas nākotnē noteikti būtu pozitīvi vērtējams. Latvijas sabiedrība ir salīdzinoši toleranta attiecībā uz dažādām kultūras identitātēm; arī rasistiski motivētu noziegumu skaits Latvijā ir neliels. Vienlaikus bieži ir vērojama arī nespēja vai nevēlēšanās iestāties par savu kulturālo identitāti. Tas izpaužas, piemēram, sarunā ar Latvijā dzīvojošiem sveštautiešiem, ļoti labprāt pārejot uz svešvalodām, tādējādi nesekmējot vietējās kultūrvides aizsardzību. Tādējādi ir vērojama vēlme kultūrvides aizsardzības funkcijas pilnībā pārlikt uz valsti, kuras politika attiecībā uz valodu lietošanu Latvijā tiešām ir visai ierobežojoša. Ņemot vērā, ka valsts loma kultūrvides aizsardzībā nākotnē mazināsies objektīvu globalizācijas procesu dēļ (kā pieaugošā ekonomiskās komunikācijas angliskošanās, globālā tīmekļa pieaugoša ietekme arvien dažādākās dzīves jomās), nākotnē kultūrvides aizsardzība arvien biežāk atradīsies pašu pilsoņu rokās, viņu gatavībā pastāvēt uz savu kulturālo identitāti. Šis jautājums skar arī Latvijas valsts nākotnes attiecības ar ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem. Lai ko arī nedomātu par politiski motivētiem 19

20 reemigrācijas plāniem, tomēr varam būt droši: nākotnē ārpus Latvijas dzīvos ievērojams daudzums latviešu un Latvijas pilsoņu. Turklāt atšķirībā no nesenās pagātnes, kad došanās uz ārzemēm dažādu iemeslu vārdā tika uzskatīta par kaut ko ārkārtēju, tuvākajā nākotnē tā arvien vairāk kļūs par normalitāti. Kā no Latvijas izbraukušie cilvēki formulēs savas attiecības ar latviešu valodu un kultūru, lielā mērā būs viņu izvēles jautājums. Šī izvēle, protams, būs atkarīga no daudz dažādiem faktoriem, taču politiskās vadības ziņā, protams, ir veicināt pozitīvu saiknes saglabāšanu ar latviešu valodu un kultūru, veicinot valodas apmācību, stimulējot latviešu kultūras dzīvi citās valstīs, kas tiek darīts jau šodien. Vienlaikus izšķirošs ir jautājums, vai no Latvijas izbraukušie cilvēki saglabās saikni ar Latviju kā bērnības atmiņu un sentimentālas pagātnes piederības zemi, vai kā vismaz potenciālu vietu savai personiskajai un ģimenes nākotnei. Nenoliegsim, ka ievērojama daļa izbraukušo šodien jūtas atsvešināti no Latvijas valsts un tās pievilti (lai ko tas arī nozīmētu), un vismaz tuvāko 10 gadu perspektīvā šāda tendence turpināsies. 10 Izbraukušo gatavība uzlūkot Latviju kā savas kulturālās mājas būs cieši saistīta ar iespējām šajā valstī realizēt savas individuālās dzīves stratēģijas gan attiecībā uz izglītību, gan karjeru (t. sk. augstu kvalificētās profesijās), gan dzīves stilu (piem., ģimenes modeļa izvēli), gan drošību par savas izvēles pareizību ilgtermiņā. Pretējā gadījumā saikne ar šo valsti daudz biežāk paliks kā nostalģiska pieķeršanās bez jebkādām praktiskām konsekvencēm dzīves, karjeras vai biznesa vietas izvēlē. Šis, protams, ir sarežģīts uzdevums nākotnes Latvijai visās dzīves jomās: cik pretimnākoša ir Latvijas sabiedrība tiem latviešiem un Latvijas pilsoņiem, kuri pēc ilgstošas uzturēšanās ārvalstīs ir izlēmuši atgriezties dzimtenē. Par jebkuru nāciju mēs domājam ne tikai kā par kopienu ar noteiktiem kultūras simboliem, bet arī kā par solidaritātes kopienu. Tādēļ latviešu nācijas pastāvēšana globalizētā nākotnē ir atkarīga no tai piederīgo spējas pieņemt lēmumus un rīkoties savu latviešu tautas brāļu vārdā. Solidaritātes pakāpe noteikti ir izšķiroša atsevišķā cilvēka lēmumu pieņemšanai par to, vai ir vērts pieturēties pie latvietības, latviskās kultūras tradīcijām un saiknes ar Latviju. Šādas solidaritātes trūkums var izrādīties liktenīgs cilvēku latviskajai identitātei globalizētā pasaulē. 20

21 Ne mazāk svarīgs ir jau citos (piem., Dauņa Auera) krājuma rakstos skartais jautājums par latvietības globālo prestižu un pievilcību. Līdzšinējie pētījumi par Latvijas tēlu pasaulē rāda samērā skumju ainu: Latviju bieži pasaulē nepazīst, un, ja pazīst, tad ne tajā labākajā aspektā. 11 Šī situācija pakāpeniski uzlabojas līdz ar Latvijas iekļaušanos pasaulē; tomēr šis process notiek visai lēni. Arī latviešu un Latvijas pilsoņu vēlme veidot attiecības ar savu dzimteni lielā mērā ir atkarīgas no dzimtenes ārējā novērtējuma un prestiža to cilvēku starpā, kuriem pašiem nav biogrāfiskas saiknes ar Latviju. Šajā ziņā jebkura reemigrācijas programma būs neefektīva, ja attiecīgās valsts prestižs attīstītajā pasaulē būs neapmierinošs. Šeit runa ir ne tik daudz par šīs valsts lomu un svaru starptautiskajā politikā, cik par tās sociālekonomiskā modeļa pievilcību: vai Latvija ir valsts, kas spēj ilgtermiņā piedāvāt pievilcīgu dzīves standartu. Tuvākie 10 gadi visdrīzāk iezīmēsies ar ekonomisko izaugsmi, kas pietuvinās dzīvi Latvijā attīstīto valstu standartiem. Taču tālākas 30 gadu perspektīvas uzdevums ir ikdienas mentalitātes un kultūras transformācija, pārliecinot sevi un citus, ka Latvija tiešām ir moderna un attīstīta vieta, kur koncentrējas pasaules līmeņa perspektīvas. Demokrātija un globālisma gals Laiks, kad Latvija strauji atgriezās pasaules apritē un pieņēma galvenos lēmumus par savu globālo integrāciju, vienlaikus bija arī liberālās demokrātijas triumfa laikmets. Pēc Aukstā kara beigām, kā to pareizi pamanīja jau Frensiss Fukujama, pasaulē bija zudušas ideoloģiskas alternatīvas liberālajai demokrātijai. Protams, neviens nevarēja cerēt uz mieru un pārticību visā pasaulē; tomēr reāli pastāvošu un masveidīgi pievilcīgu alternatīvu iekārtu pasaulē nebija. Lai kādas būtu valstu atšķirības, tās visas šķita virzāmies pretim brīvām tirgus iekārtām, kurās politiskā vara ir nomaināma vēlēšanās. Tieši šajā gaisotnē Latvija pašsaprotami izšķīrās par iekļaušanos globālās un reģionālās sadarbības organizācijās, uzskatot pieaugošu integrāciju pasaulē par savas drošības un miera garantiju. Protams, atgūtais suverēnais valstiskums bija un palika vērtība; tomēr tas nešķita esam pretrunā ar dalību visās iespējamās Rietumu pasaules organizācijās un ievērojamu gatavību deleģēt savu suverenitāti pārnacionāliem veidojumiem. 21

22 Noteiktas vērtības kā demokrātija, tiesiskums, vārda un sirdsapziņas brīvība tika pieņemtas kā pašsaprotami nākotnes elementi. Brīvās pasaules līderis joprojām bija ASV valsts, kuras ekonomiskā, militārā un kulturālā ietekme faktiski nebija samērojama ne ar vienas citas valsts ietekmi. Raugoties uz šodien pasaulē notiekošo, var droši apgalvot, ka Latvijas nākamie trīsdesmit gadi būs atšķirīgi no pagājušajām desmitgadēm. Vispirms, lai gan ASV nezaudē savu vadošo globālo lomu kā liberālās, uz brīvu tirdzniecību un ciešu starptautisko integrāciju vērstās kārtības garants, tomēr šī ASV loma arvien biežāk tiek apstrīdēta. Nemaz nerunājot par ASV un citu Rietumvalstu iekšējās dinamikas izmaiņām, arvien biežāk sevi piesaka dažādi sāncensības autoritārisma, vadāmās demokrātijas, neliberālās demokrātijas aizstāvji. Ronalda Reigana, Vāclava Havela un Helmūta Kola cienītāju paaudzi daudzviet nomaina cilvēki, kuru paraugi ir Lī Kuan Jū, Augusto Pinočets un Vladimirs Putins. Otrkārt, liberālie Rietumi arvien biežāk saskaras ar pieaugošu iekšēju nepatiku pret savu globalizēto eliti. Globalizācija, brīvā tirdzniecība un globālās vērtības ķēdes gan savulaik ir daudziem nesušas dzīves stāvokļa uzlabojumus; tomēr šodien šī izaugsme ir atnesusi arī ievērojamu nevienlīdzības pieaugumu. Turklāt tradicionālais pēckara dzīvesveids, kura centrā bija industriālā nodarbinātība, nacionālā kultūra un augošs patēriņa standarts, ir aizgājis nebūtībā: vidējais demokrātisko valstu pilsonis šodien dzīvo krietni nedrošākā un multikulturālā vidē. Tā rezultāts ir t. s. populisma kustību ietekmes pieaugums: anti-elitisms, pretenzijas pārstāvēt vienkāršo cilvēku un rūpēties par vietējo, iedzimto, lokālo interesēm. Rezultātā, lai gan pasaule joprojām objektīvi ir lielā mērā globalizēta, tomēr globālisms kā ideoloģija, kas uzsvēra arvien ciešāku demokrātiskās pasaules integrāciju kā pozitīvu vērtību, šodien jau ir zaudējis savas pozīcijas. Šiem procesiem būs ietekme uz Latviju gan 10, gan 30 gadu tālā nākotnē. Latvijas pēdējo desmitgadu attīstība lielā mērā ir balstījusies pieņēmumā par liberāli demokrātiskā konsensa ilgtspēju: liberālas, demokrātiskas valstis veido arvien ciešākas saites kopējas drošības un pārticības vārdā. Turpretī šodien, kad ASV prezidents Donalds Tramps apšauba NATO nepieciešamību, runa ir par kaut ko krietni vairāk, kā vienu starptautiskās drošības organizāciju un neproporcionāli lielo ASV daļu tās finansēšanā. Runa ir par globālā liberāli demokrātiskā konsensa apšaubīšanu: 22

23 pat amerikāņi ir sākuši runāt ar citiem savstarpēja izdevīguma, nevis tradicionālajās kopīgo vērtību kategorijās. Tāpat kā Eiropā, kur eiroskepticisms daudzviet sit augstu vilni, globalizācijas ieguvumi tiek uzskatīti par pašsaprotamiem; tas, kas raisa plašu nepatiku, ir šo ieguvumu un zaudējumu nevienlīdzīgais sadalījums. Latvijas sabiedriskās domas reakcija uz gada patvēruma meklētāju krīzi šeit sniedz gana labu piemēru: mēs ļoti labprāt ceļojam, izglītojamies Rietumos un pieņemam ES subsīdijas; taču daudziem ir pagrūti saprast, kādēļ tikko ieradies patvēruma meklētājs saņem lielāku pabalstu par valsts noteikto minimālo pensiju. Ir pilnīgi iespējams, ka pašreiz vērojamais lokālisma un populisma vilnis ir tikai līdzšinējās globālās attīstības kursa korekcija, kas rezultātā būtiski neizmainīs pasaules kārtību. Galu galā, lietas, kas mainās, piesaista vairāk uzmanības par tām, kas paliek nemainīgas. Tomēr nevar noliegt, ka šodien Latvijas nākotne mierīgā un pārtikušā Eiropā nebūt neizskatās tik pašsaprotama kā vēl pirms desmit gadiem. Vispirms, kaimiņos esošā Krievijas Federācija šodien ir uzņēmusies galveno liberāldemokrātiskās globalizācijas kritiķa lomu. Turklāt, par spīti tās darbībām Ukrainā un Sīrijā kopš gada, šķiet, ka šīs valsts globālais prestižs nav būtiski cietis. Otrkārt, ES ir sašķelta visos būtiskajos politiskajos jautājumos un turpmākie 10 gadi drīzāk paies, lai apturētu vai ierobežotu tālāku šķelšanos, nevis lai virzītos uz priekšu integrācijā. Eiroatlantisko attiecību nākotne arīdzan ir neskaidra. Taču skaidrs, ka pašreizējās ASV administrācijas akcents uz ārpolitikas deideoloģizāciju ir gana lipīgs: mums izdevīgām ārpolitiskām attiecībām nav obligāti jābalstās kopīgā lojalitātē demokrātijai un cilvēktiesībām šāda pārliecība nostiprinās daudzviet pasaulē. Latvijai ir pilnīgs pamats šādu globālo attīstību uzlūkot ar bažām. Latvijas neatkarība vismaz kopš neatkarības atjaunošanas ir bijusi balstīta tās drošības problēmu internacionalizācijā un paļāvībā uz kolektīvo drošību. Taču nākotnē aktualitāti nezaudēs jautājums: cik lielā mērā starptautiskie partneri saglabā atsaucību Latvijas vajadzībām? Nav runa tik daudz par kādu Latvijas un citu valstu pamešanu vai nodošanu, bet gan par iestigšanu iekšējās problēmās, kas rada jaunu nedrošību un vājina esošās kolektīvās drošības struktūras. Pietiks pieminēt vien pašreizējo krīzi ASV attiecībās ar NATO dalībvalsti Turciju; vai bēgļu krīzes un pret Krieviju vērsto sankciju raisītās domstarpības Eiropas Savienībā. 23

24 No otras puses, arī pašā Latvijā nav mazums pazīmju, kas liecina par zināmu nogurumu no globalizācijas un vēlmi atriebties globalizētajai elitei. Kaut arī vairums cilvēku uzskata dalību ES un NATO par labu lietu, tomēr tās partijas, kuras līdz šim ir sekmējušas valsts integrāciju šajās struktūrās, arvien biežāk izpelnās vēlētāju noraidījumu. Valsts rietumnieciskā ārpolitiskā orientācija joprojām ir vērtība iedzīvotāju acīs; tomēr vēlme neklausīt Briseles diktātam un palikt malā no pasaulē notiekošā kļūst arvien jūtamāka. Tādēļ tuvāko 10 un 30 gadu perspektīvā ir jārēķinās, ka Latvijas ārpolitikas veidotājiem ne tikai nāksies enerģiski un konsekventi iestāties par kolektīvās drošības institūcijām starptautiskā līmenī, bet arī nepārtraukti atgādināt Latvijas sabiedrībai par Eiropas un Eiroatlantiskās integrācijas pamatvērtībām, aktualizēt tās pašmāju politiskajās diskusijās. Nobeigums Globalizācijas iespaids uz Latvijas attīstību tuvākajos 30 gados būs spēcīgs un daudzveidīgs. Cits jautājums, ka šādi daudzveidīgi sociālie procesi reti kad norisinās lineāri. Ekonomiskā globalizācija un valsts integrācija globālās un reģionālās struktūrās pēdējo 28 gadu laikā lielā mērā ir bijušas Latvijas veiksmīgas attīstības priekšnoteikums. Tomēr daudzās jomās mēs šodien novērojam līdzšinējās globalizācijas tendences dialektisku turpinājumu vai noliegumu: tieksmi uz lokālismu, augošu neuzticību globalizētajai finanšu un politiskajai elitei, vēlmi pagriezt pulksteni atpakaļ līdz pēckara Rietumu pasaulei ar tās skaidro vērtību hierarhiju. Būtu grūti iedomāties, ka šie procesi Latviju neskars: galu galā tieši tādēļ, ka esam kļuvuši par integrētās Eiropas un pasaules daļu, diez vai spēsim no tiem izvairīties. Vienlaikus šim procesam ir arī sava labā puse: tas daudzas lietas padara skaidrākas. Latvijas uzticība demokrātijai un cilvēktiesībām, brīvai tirdzniecībai, cilvēku un ideju kustībai bija priekšnoteikums mūsu integrācijai Rietumu pasaules organizācijās. Šie principi, saskaņā ar kuriem vajadzēja notikt globālai integrācijai, tika mums piedāvāti no ārienes kā savdabīgs iestājeksāmens Rietumu pasaulē un tas tika sekmīgi nokārtots. Turpretī šodien, kad pasaule vairs neizskatās tik vienkārša, mums visdrīzāk būs iespēja pārliecināties par savu patstāvīgo, autonomo uzticību šiem 24

25 principiem. Skaidrs, ka globalizācijai mūsdienās vairs nav alternatīvas. To pakāpeniski sāk saprast pat tie, kuri redz savu valsti kā īpašu civilizāciju, kam nav nepieciešama nekāda mijiedarbība ar ārpasauli. Tomēr šī globalizācija var norisināties pēc dažādiem noteikumiem gan pēc tiem, kas pasaulē valdīja PSRS sabrukuma posmā, gan pēc citiem. Galvenais jautājums Latvijas ārpolitikai šeit ir: par kādiem globalizācijas, reģionālās un pasaules integrācijas principiem nākotnē iestāsimies mēs? Vismaz viena iespējama atbilde šķiet pašsaprotama: par tiem pašiem, kas ļāva Latvijai atgūt neatkarību un atgriezties pasaules apritē kā brīvai, demokrātiskai un nacionālai valstij. Atsauces 1 Anthony Giddens, The Consequences of Modernity (Cambridge: Polity Press, 1991), Nassim Nicholas Taleb, The Black Swan: the Impact of the Highly Improbable (New York: Random House & Penguin, 2007). 3 Sk.: Jurijs Ņikišins, Juris Rozenvalds and Brigita Zepa, Democracy and the Political Culture in How Democratic Is Latvia. Audit of Democracy , ed. Juris Rozenvalds (Riga: University of Latvia Advanced Social and Political Research Institute, 2014), Pasaules uzskats: pašnovērtējums un realitāte. Latvijas iedzīvotāju ideoloģiskais portrets, Poplulares/SKDS, gada marts, aplūkots gada 16. augusts, htt ps://docs.w i x static. com/ugd/5e1eac_93c37f75402c4d3f8ac0c38a b.pdf 5 General Government revenue, OECD Data, aplūkots gada 16. augusts, oecd.org/gga/general-government-revenue.htm#indicator-chart 6 Morten Hansen, Lettlands wirtschaftliche Entwicklung seit 1990: Ist das Glas halbvoll oder halbleer? in Lettland : Ein Jahrhundert Staatlichkeit, Hrsg. Jan Kusber, Ivars Ijabs, Ilgvars Misans und Erwin Oberländer (Paderborn: Ferdinand Schoeningh, 2018), Aldis Purs, The Unbearable Myth of Convergence. Episodes in the Economic Development of Latvia in Latvia a Work in Progress?: 100 Years of State- and Nation-Building, eds. Matthew Kott and David J. Smith. (Stuttgart: Ibidem, 2017). 8 Sk.: Migrant Integration Policy Index Latvia, aplūkots gada 16. augusts, Sk.: Linda Lauze, Valodas situācija Latvijā: Sociolingvistisks pētījums, red. Gunta Kļava (Rīga, Latviešu valodas aģentūra, 2015). 10 Sk.: Mārtiņš Kaprāns, Latviešu emigranti Lielbritānijā: transnacionālā identitāte un attālinātā nacionālisma konteksti no Latvijas emigrantu kopienas. Cerību diaspora, red. Inta Mieriņa (Rīga: LU FSI, 2015), Sk.: Simon Anholt, A Competitive Identity for Latvia. Interim Strategy Paper (Latvian Institute, 2009) Competitive%20Identity%20V.2.doc 25

26 Latvija līdzīgi domājošās kopienās: Eiropas Savienība un Eiroatlantiskā partnerība KĀRLIS BUKOVSKIS Lielāko daļu dzīves biju spiesta dzīvot Padomju Savienībā, tādēļ es balsošu par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai, lai vismaz maniem mazbērniem būtu nākotne. 1 Starptautiskā situācija, kurā šodien atrodas Latvija, ir unikāla valsts vēsturē. Suverēna republika, kura ir globālas militāras alianses NATO un vēsturiski unikālas starptautiskās organizācijas Eiropas Savienības pilntiesīga dalībvalsts. Papildus Latvija ir viena no Baltijas Jūras valstu savienības dibinātājvalstīm, daļa no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas, daļa no Apvienoto Nāciju Organizācijas, daļa no Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas. Latvija pieder un piedalās lēmumu pieņemšanā par otras lielākās pasaules valūtas lietošanu. Pirms trīsdesmit gadiem šāda starptautiskā situācija nelielajai Baltijas valstij bija utopiska. Šobrīd savukārt ir grūti iedomāties ārpolitikas mērķus, kas vēl Latvijai būtu jāīsteno. Starptautiskā tiesiskuma saglabāšana, reģionālā miera saglabāšana, savu tuvāko un tālāko partneru saglabāšana, latviešu valodas, kultūras un tradīciju saglabāšana un veicināšana, labvēlīgas ekonomiskās vides un saimnieciskās izaugsmes saglabāšana ir Latvijas nākotnes jautājumi, kas Latvijai starptautiskajā politikā ir jāpaveic. Ērtākais, pragmatiskākais un lētākais ceļš ir esošo sadarbības formātu, sevišķi jau ES un Eiroatlantisko partnerību saglabāšana. Tādēļ šī raksta mērķis ir izvērtēt trīs scenārijus, kas notiktu ar Latviju pēc desmit un trīsdesmit gadiem: ES un Eiroatlantisko struktūru vājināšanās un izzušana, ES un Eiroatlantisko struktūru transformēšanās uz mazākiem formējumiem un ES un Eiroatlantisko struktūru padziļināšanās. Rakstā būs identificēts ticamākais no šiem trim scenārijiem gan desmit, gan trīsdesmit gadu griezumā. 26

27 Kas ir līdzīgi domājošās kopienas Latvijai? gadā Latvijas neatkarība bija cerība, bet ne paredzams un plānojams notikums gadā Latvijas dalība ES bija cerība, bet ne skaidri ieplānojams fakts gadā Latvijas dalība Eirozonā bija cerība, bet krīzes dēļ maz ticams tuvākās nākotnes scenārijs. Ir grūti plānot, bet ir relatīvi viegli izvēlēties plānu un rīkoties tā īstenošanai. Arī šobrīd Latvija ir izvēļu priekšā, kā tālāk veidot tās ārpolitiku, kā ietekmēt tās tuvākos kaimiņus un tālākos partnerus, lai valsts turpinātu baudīt tās iespējas, kas šobrīd Latvijai ir pieejamas. Ne vien neatkarības atgūšana bija process ar pūlēm un riskiem, bet arī atgriešanās Rietumos, t.i., integrācija ES un Eiroatlantiskajās drošības struktūrās nebija vienkāršs process. Latvijas izvēles, kas tika izdarītas pēc neatkarības atgūšanas, bija pragmatiski balstītas pašsaglabāšanās instinktā anarhistiskā starptautiskajā sistēmā. Izvēle par labu partnerībai ar ietekmīgāko pasaules valsti un vienīgo atlikušo superlielvalsti ASV nebija nereālistiska un tādēļ tika izmantota. Vēl viena tradicionāla mazu valstu stratēģija ir starptautisko organizāciju veidošana, kas ļautu radīt kolektīvu mazo valstu pretspēku lielvalstīm vai, gluži pretēji, sasaistītu tās ar starptautiskajām normām. Šis reālpolitiskais aprēķins kļuva par pamatu dalībai ES. Tomēr dalība ES nebija tikai ģeostratēģiska kalkulācija. Tā bija arī pievienošanās līdzīgas demokrātiskās sistēmas un cilvēka brīvības vērtības atbalstošai valstu kopienai. Sabiedrība, kura bija piedzīvojusi vairāk nekā pusgadsimtu apspiestības, vēlējās ne tikai savu neatkarīgu valsti, bet arī personīgo, politisko, ekonomisko un sociālo brīvību. Sevišķi apstākļos, kad šādas brīvības baudītāji bija ļoti daudzās kaimiņos esošajās valstīs. Tādēļ viss, kas bija padomju, kļuva nemoderns un nomaināms, kamēr eiropeizācija bija vēlama un uz nākotni vērsta. Latvijai bija jāpierāda savas tiesības būt par Rietumu pasaules daļu. Sabiedrībai bija jābūt pacietīgai un mērķtiecīgai, kamēr politiķiem bija jābūt savaldīgiem un valstiski domājošiem ārpolitikā, lai Latvija iegūtu tiesības kļūt par pilntiesīgu ES un arī NATO daļu. Tāpat kā Eiropas projekts nav pabeigts, arī Latvijas integrācijas process ES turpina notikt. Pie katras krīzes valstis ir turpinājušas apvienot resursus un padziļināt savstarpējo sadarbību, izmantojot ES institūcijas kā intereses agregējošo un koordinējošo mehānismu. Pirmsiestāšanās 27

28 periodā Latvijai bija jāpārņem ES tiesību normas lappušu apjomā 3, iestrādājot tās savā tiesību sistēmā relatīvi īsā periodā. Latvija to paveica arī tādēļ, ka vēsturiski atradās izdevīgā situācijā, kad pārmaiņas un pāreja no padomju sistēmas bija jāveic, un ES normu pārņemšana bija izdevīgs risinājums transformācijas pabeigšanai. Šī vēsturiskā sakritība, izdevība un mērķtiecīgums neļāva Latvijai iestigt reformās, pierast pie kārtības pēc Padomju Savienības sabrukuma un pirms dalības ES. Šobrīd atskatoties, var redzēt, ka daudzām citām bijušajām PSRS dalībvalstīm šis pārdomu periods ir bijis ilgāks un, iespējams, jau ir kļuvis liktenīgs. Pēc Latvijas pievienošanās ES integrācijas darbs turpinājās, jo bija vēl sasniedzamie mērķi. Vispirms bija jāpabeidz atlikto tiesību normu pārņemšana, bet lielais mērķis bija iegūt tiesības ceļot uz lielāko daļu citu ES valstu bez robežkontroles. Fiziskā brīvība, ko piešķīra Šengenas vienošanās, bija nozīmīgs solis gan Latvijai, kļūstot integrētākai ES daļai, gan arī vecajām ES dalībvalstīm, atveroties jaunajām gada 21. decembris kļuva par dienu, kad Latvija pievienojās Šengenas zonai. 4 Vēl šobrīd ir ES dalībvalstis, kuras nav spējušas izpildīt kritērijus un kļūt par daļu no bezrobežu sistēmas. Integrācijas inerce Latvijai neilgi pirms tam nodrošināja arī bezvīzu režīma ieviešanu ar Kanādu un neilgi pēc Šengenas pievienošanās datuma arī ar ASV. Nākamie sasniegtie Latvijas eiro-integrācijas mērķi ir bijuši ne mazāk svarīgi pašai Latvijai ekonomisko kritēriju izpilde un pievienošanās eirozonai gadā, un valsts lielākais administratīvais pārbaudījums ES integrācijas briedumam prezidentūra ES Padomē bija jau vairāk Latvijas politiskais un institucionālais atbalsts pašai ES. Proti, Latvija pievienojās eirozonai laika posmā, kad vēl nebija pilnībā atgūta pārliecība par tās nākotni pēc ekonomiskās un finanšu krīzes. Latvijas prezidentūra ES Padomē savukārt faktiski kļuva par gala pārbaudījumu Latvijas integrācijā ES, kuru nelielā un nesen atjauninātā Baltijas valsts atzinīgi nokārtoja. 5 Šie ir piemēri tam, kā Latvija mērķtiecīgi virzījusies uz būšanu ES kodolā jeb kā Latvija ir integrējusies un nostiprinājusies līdzīgi domājošajās Eiroatlantiskajās kopienās. Jo neiespējamāk pasaulei kļūst Latviju iedomāties ārpus Eiroatlantiskās kopienas un ES, jo starptautiski drošāk var justies Latvijas iedzīvotāji. Latvija ir turpinājusi virzīt ES dziļākas integrācijas projektus, tostarp, atbalstot ekonomiskās koordinācijas 28

29 mehānismus, 6 banku uzraudzības sistēmas 7 un arī Eiropas iekšējās 8 un ārējās drošības projektus, 9 kuri vēl ir tikai veidošanās stadijās. ES ir plānots pabeigt Ekonomisko un monetāro savienību līdz gadam. Latvijas izvēles atbalstot, bet argumentēti koriģējot Eiropas Komisijas sākotnējos priekšlikumus, ir tradicionāla pieeja, kura veiksmīgi sapludina divus domāšanas strāvojumus starpvaldību pieeju un federālisma pieeju. Latvija vienmēr ir bijusi piesardzīga ES integrācijas projektu atbalstītāja. Un vienmēr tiekusies atrast valsts nacionālajām interesēm ilgtermiņā izdevīgāko pozīciju. Gan pragmatisku motīvu, gan ideālistisku motīvu vadītas Latviju un Baltijas valstis kā partneri ir pieņēmušas arī ASV un Kanāda. Latvijas ES normu un vērtību pārņemšanas sniegums tūkstošgades mijā kopā ar vēsturisko mirkli un iespējām nodrošināja valsts iekļaušanu NATO. Pie pragmatiskajiem iemesliem ir pieskaitāma gan nevēlēšanās, lai Austrumeiropas valstis kļūtu par pelēko zonu, gan ģeogrāfiskā tuvināšanās Krievijai. Tas vēsturiski sakrita ne tikai ar tuvināšanos Krievijai, bet arī Krievijas iekšējiem izaicinājumiem un sevis meklēšanu, kas ierobežoja tās ārpolitiskos manevrus. Vēl vairāk, tas sakrita arī ar terorisma kā jauna kopīga drauda veidošanos, kas bija aktuāls ne tikai Rietumu pasaulei, bet arī Krievijai. Latvijas tālākās padziļinātas integrācijas izvēles un veiksmes veda pie pieaugoša atbalsta Latvijai no Eiroatlantisko partneru ASV un Kanādas puses, kas rezultējās vēsturiskajās ASV prezidentu Džordža Buša gada 10 un Baraka Obamas gada 11 runās, kurā ASV solīja vienpusēju aizsardzību Baltijas valstīm uzbrukuma gadījumā. Vēl vairāk, ASV militārais atbalsts, kā arī Kanādas karavīru vadošā loma daudznacionālajā kaujas grupā NATO paplašinātās klātbūtnes ietvarā, ir būtiskākais drošības garants. Šī pragmatiskā iesaiste tomēr nebūtu iespējama, ja Latvijas vērtību sistēma nebūtu piederīga Rietumu pasaulei. Ja Latvija netiktu uzskatīta par līdzīgi domājošu valsti, par Rietumu pasaules sastāvdaļu, tā nebūtu ievērības cienīga. No Rietumu pasaules viedokļa Latvija un Baltija ģeogrāfiski pat nav tik svarīga. Ja nebūtu vērtību un principu, ģeogrāfijai nebūtu nozīmes. 29

30 Latvijas līdzīgi domājošās kopienas pēc 10 gadiem Latvija līdz šim ir izmantojusi savas vēsturiskās izdevības, iekļaujoties līdzīgi domājošā kopienā. Ja salīdzinām starpvalstu sistēmu ar daudzdzīvokļu namu, Latvija citiem ir pierādījusi, ka ir labs un uzticams kaimiņš, uz kuru var paļauties. Jautājums gan paliek, vai valsts spēs saglabāt šo savu tēlu, un kā saglabāsies vai tiks pārstrukturēti sadarbības modeļi tuvāko desmit gadu laikā un tuvāko trīsdesmit gadu laikā. Trīs centrālie jautājumi un scenāriji? Vai Latvijai būs jāmeklē jauni sadarbības modeļi, jo esošie sabruks? Vai Latvijai būs jāvelta pūles esošo līdzīgi domājošo kopienu saglabāšanai? Vai Latvija spēs turpmāk izmantot iespējas, kuras tai šobrīd ir pieejamas stabilā un ilgtspējīgā sistēmā? Gan ES nākotnes, gan arī Eiroatlantisko attiecību kontekstā ir svarīgi paturēt prātā divus strāvojumus, kuri ir dominējuši Rietumu pasaulē pēc Otrā pasaules kara starpvaldību pieeja jeb intergovernmentālisms un pārnacionālā pieeja jeb federālisms. Pirmais uzskata, ka jebkādai sadarbībai un starptautiskajām institūcijām jābūt kā turpinājumam valstu suverenitātes un nacionālo interešu īstenošanai, kamēr otrie uzskata, ka dzīvesveida un miera saglabāšanai ir jābūt maksimāli ciešākai savstarpējai koordinācijai un atkarībai. Neviena no pieejām nav graujoša, ja mērķis ir sadarbība. Problēmas radīsies, ja viens vai otrs idejiskais strāvojums ieies galējībās. Vispirms jāsāk ar pirmo scenāriju, ar starpvaldību pieejas ieiešanu galējībā, kas novestu pie valstu norobežošanās vienai no otras, iekšpusīgu skatījumu. Šim neo-suverēnisma uzplaiksnījumam, kuru pasaulē var novērot jau dažus gadus, sevišķi kopš gada ASV prezidenta vēlēšanām, kļūstot par dominējošo spēku, sliktākā scenārija gadījumā jau tuvāko desmit gadu laikā Rietumu pasaule var nonākt pie attiecību modeļa, kas dominēja posmā starp abiem pasaules kariem un lielā mērā noveda pie Otrā pasaules kara. Savstarpējās uzticības trūkums, aizvainojumi, neracionāla konkurence un apsēstība ar personīgo vai nacionālo ambīciju īstenošanu var novest pie šāda neo-suverēnisma situācijas. No šodienas viedokļa raugoties, vispirms jau ASV atsvešināšanās no Eiropas var kļūt par iespējamāko attīstības tendenci. Tas negatīvi ietekmētu arī NATO kā globālas alianses saglabāšanas iespējas. 30

31 Saišu saraušana militāri izraisītu politisku spiedienu ierobežot arī ASV produktu klātbūtni Eiropas valstīs, kas potenciāli novestu pie jaunām tirdzniecības barjerām vai pat sankcijām, kas savukārt iezīmētu vēl spēcīgāku ES dalībvalstu vēlmi izveidot mehānismus, kas aizstātu šā brīža ASV vadīto globālo finanšu 12 un komunikāciju infrastruktūru. Eiroatlantisko saišu sairums pieaugoša intergovernmentālisma dēļ novestu arī pie līdzīgām tendencēm ES, kad atsevišķas valstis, nevēloties turpināt savu ekonomisko politiku ar sasaistītu monetāro sistēmu, izvēlētos vispirms izstāties no eirozonas un sekojošo ekonomisko grūtību un nestabilitātes dēļ arī no ES kopumā. Lai arī tuvāko desmit gadu laikā ir grūti iedomājams, ka ES, sevišķi kaimiņvalstu pilsoņi, sāktu viens otru ienīst, tomēr nepatika, neizpratne, esošie negatīvie stereotipi un klaji egoistiskas un šovinistiskas nostādnes un retorika varētu novest arī pie ES dalībvalstu sadarbības sairuma. Kā piemēri būtu līdzīgi krasi risinājumi, kas sākotnēji tika izvēlēti migrācijas krīzes laikā, apejot vēlamo valstu vienbalsības principu. Tāpat arī dalībvalstu vainošana vai pelšana no Eiropas Komisijas vai citu dalībvalstu puses var novest pie Eiropas integrācijas idejas un ideālu sagrūšanas un atgriešanās pie retorikas par suverenitāti. Dziļas nopietnas ekonomiskās problēmas ES, kas novestu pie straujas pieejamo finanšu resursu samazināšanās, pārdales ierobežošanas, atteikšanās no Kohēzijas fondiem un citiem solidaritātes instrumentiem, arī var izraisīt jaunu anti-es retoriku, kas var novest pie atsevišķu dalībvalstu izstāšanās procesu uzsākšanas jau tuvāko 10 gadu laikā. Brexit rezultātiem un ietekmei uz Apvienotās Karalistes ekonomiku būs nozīmīga loma nacionālā līmeņa politiķu retorikā. Izstāšanās no ES var kļūt par pieņemamu scenāriju arī citās dalībvalstīs. Pie šāda strauja un drīza sairuma scenārija Latvijai kā valstij, kura nespēj nodrošināt autarķiju modernajos apstākļos, būs jātiecas meklēt partneri. Lielākais izaicinājums būs militārā drošība, kur relatīvi pret citām reģiona valstīm niecīgais militārais spēks var novest pat pie ultimāta izvietot kādas ārvalsts bāzes Latvijas teritorijā. Lai nodrošinātu valsts neatkarību, lielāka daļa no valsts budžeta būs jāvelta aizsardzības kapacitātes celšanai un sabiedrības sagatavošanai. Papildus arī robežapsardzības, nacionālās valūtas, ārējās tirdzniecības un ikvienas šobrīd ES kompetencē esošās jomas funkcionētspējas nodrošināšanai būs 31

32 nepieciešami papildu birokrātiskie resursi. Ārvalstu investīciju gan publisko, gan privāto pieplūdums nelabvēlīgu starpvalstu attiecību dēļ apsīktu un varētu novest pie kapitāla repatriācijas. Tas Latvijas iedzīvotāju un kompāniju uzkrājumus un uzņēmējdarbības modeļus varētu iznīcināt. Sevišķi eksportējošajos sektoros. Tas savukārt novestu pie centieniem doties ekonomiskā vai politiskā trimdā uz valstīm, kuras tajā brīdī vēl būs gatavas vispār uzņemt imigrantus. Tādējādi šajā drūmajā scenārijā Latvijai pieejamie risinājumi būtu izaicinoši pirmajā brīdī. Valsts spēja atkopties būs ļoti atkarīga no daudzu konkrētu apstākļu sakritības un iedzīvotāju spējas mobilizēties lielu grūtību priekšā. Šis scenārijs ar strauju partneru un esošo sadarbības struktūru pazušanu ir tas, no kura Latvijai ir jāizvairās visvairāk un jāvelta maksimums resursu, lai apstākļi, kas pie šī var novest, nenotiktu. Cerību gan raisa tas, ka esošās gadu desmitiem ilgušās sadarbības inerces dēļ un Eiropas un Ziemeļamerikas valstu sabiedrību ilgstošās savstarpējās integrācijas dēļ šis scenārijs tuvāko desmit gadu laikā pilnībā neīstenosies. Tādēļ nākamais, otrais, scenārijs ir ES un Eiroatlantisko struktūru transformēšanās uz mazākiem formējumiem, tostarp uzskatāmi segregētas vairāku ātrumu ES sadarbības modeļiem un tikai uz sektorālu sadarbību Eiroatlantiskajā telpā esošajā līmenī NATO ietvaros, Kanādas Visaptverošā ekonomikas un tirdzniecības nolīguma (CETA) ietvaros ar Kanādu un bilaterālu, sektorālu vienošanās veidā ar ASV. Lai arī šis scenārijs ir pesimistisks, tas arī ir visticamākais tuvāko desmit gadu laikā. Lai arī ES atgūstas no suverēno parādu un migrācijas krīzes, sevišķi pēdējā ir atstājusi neuzticības plaisu starp ES institūcijām un dalībvalstīm. Īpaši tas ir starpvaldību pieejā ES Ungārijā un Polijā, bet visuzskatāmāk tieši Apvienotajā Karalistē. Žana Kloda Junkera izvēlētais Eiropas Komisijas politizētais vadīšanas stils ir izraisījis pretreakciju daudzās ES valstīs, dažām to uzsverot vairāk, dažām mazāk. Anti-ES sentimenti ir redzamāki un aktīvāki nekā iepriekš. Lai arī Eiropas integrācijas dzinējspēks vienmēr ir bijušas krīzes, un katra no tām ir radījusi sauso atlikumu ar praktiskiem, jauniem sadarbības modeļiem, Brexit krīze un briestošā dalībvalstu tiesiskuma krīze var radīt arī paliekošāku iespaidu uz valstu vēlmēm sadarboties. Proti, kamēr tādas valstis kā Baltijas valstis tieksies pēc atrašanās ES kodolā savu ģeopolitisko alternatīvu trūkuma dēļ, citas valstis, kā Polija un Ungārija, var arī izvēlēties 32

33 ilgtermiņā palikt ārpus padziļinātas integrācijas mehānismiem, tostarp eirozonas. Papildus, ir arī valstis kā Rumānija un Bulgārija, kuras kopš gada pievienošanās nesekmīgi ir centušās iestāties Šengenas zonā. Arvien biežāk piedāvājumi par dziļāku integrāciju saskaras ar atsevišķu dalībvalstu politisko elišu nevēlēšanos atļaut savas valsts dziļāku integrāciju. Kā nesenākie piemēri kalpo Eiropas Prokuratūras izveide, finanšu transakcijas nodoklis, Vienotā spēka Eiropas patents un pat Pastāvīgā strukturētā sadarbība (PESCO), kas attiecināma uz aizsardzības jomu. Sadarbība un padziļināta integrācija noteiktās jomās ir kļuvusi par izplatītu modeli pēdējos desmit ES gados, jo arvien vairāk šis padziļinātās sadarbības princips, kas atrunāts Līguma par ES 20. pantā un Līguma par ES funkcionēšanu pantā, tiek izmantots kopēju politiku veidošanā. Visas iepriekš pastāvošās dalībvalstu pastāvīgās atrunas apliecina, ka homogēna Eiropas integrācija nav iespējama. Daudzu ātrumu Eiropa spēj saglabāt trauslu Eiropas vienotību, apmierinot gan starpvaldību pieejas piekritējus, gan arī federālistus. Tā spēj agregēt daudzu politisko spēku, politiķu ambīciju un vajadzību aspektus vienā pagaidu risinājumā. Izņēmumi un visu dalībvalstu tūlītēja nepievienošanās ir iecerēta kā pārejoša, pagaidu parādība arī no juridisko formulējumu viedokļa. Bet, kā tiek jokots nav pastāvīgāka risinājuma par pagaidu risinājumu. Tādējādi nepatīkami sarežģīta ES būs arī turpmāk. Atšķirībām un integrācijas intensitātēm pieaugot, ES būs mazāk izprotama un tādēļ arī mazāk pieņemama plašākai sabiedrības daļai. Jau šobrīd esošais sarežģītības līmenis rada problēmas izprast ES un tās nozīmi, un zemā vēlētāju aktivitāte katrās Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir visuzskatāmākais piemērs. Šie dažādie sadarbības modeļi ES tuvākajos desmit gados būs tipiski arī Eiroatlantiskajām attiecībām, kad daudzos jautājumos bilaterāli padziļinātas sadarbības modeļi starp ES dalībvalstīm un ASV un Kanādu kļūs politiski pieņemami. Piemēram, Polijas lobijs par pastāvīgas ASV karabāzes izvietošanu tās teritorijā. Divpusēji tirdzniecības un citi sadarbības līgumi starp Lielbritāniju un ES pēc Brexit. No Latvijas viedokļa raugoties, šis scenārijs ir sarežģīts, jo palielinās trauslumu Eiroatlantiskajās struktūrās, bet vienlaicīgi šī arī ir iespēja padziļināt attiecības un sadarbību jautājumos, kuri Latvijai ir 33

34 fundamentāli svarīgi. Tostarp militārajā jomā, tostarp ar to pašu Kanādu vai ASV. Daudzu ātrumu Eiropas apstākļos Latvijai nav nepieciešams vienmēr lūkoties tikai pēc vispārīgiem risinājumiem un universāli pieņemamiem projektiem. Papildus Ziemeļamerikas valstu bilaterāla vai multilaterāla piesaiste, ciešāka sadarbība ar reģiona valstīm, kuras ir ārpus ES, sevišķi Norvēģiju, vairs nav vienmēr jāplāno plašākā multilaterālā formātā. Vienlaicīgi Latvijas centrālais uzdevums ir palikt Eiropas Savienības integrācijas pirmā ātruma kodolā un būt maksimāli klātesošai lēmumu pieņemšanā. Tas tradicionāli nodrošina ne tikai kvalitatīvāku lēmumu pieņemšanu sabiedrības labā, bet arī veido pozitīvu, uz sadarbību vērstu Latvijas tēlu ārvalstīs. Tieši Latvijas piederība eiropeiskajām vērtībām un principiem ir ļoti būtisks pamats valsts tēla tālākai veidošanai tuvākajā desmitgadē. No praktiskā viedokļa raugoties, Latvijai ir pragmatiski jālūkojas pēc Ekonomikas un monetārās savienības pabeigšanas līdz gadam, jāveicina ilgtspējīga ES budžeta veidošana, Eiropas Aizsardzības savienības izveide, kā arī jāizmanto infrastruktūrai pieejamais finansējums, lai iespējami ģeogrāfiski demarģinalizētu Latviju un Baltiju Eiropas Savienības vai pat pasaules kontekstā. Piemēram, unikālie kultūras objekti kombinācijā ar telpām un infrastruktūru masveidīgu starptautisku konferenču rīkošanai radītu papildu atpazīstamību valstij, ienākumus gaisa pārvadātājiem, tūrismā un viesnīcu biznesā nodarbinātajiem. Trešais scenārijs ir visoptimistiskākais un iekļauj Eiropas integrācijas homogēnu un strauju padziļināšanos. Par pamatu šim ir fakts, ka ES un tās dalībvalstis jau iepriekš ir piedzīvojušas ekonomisko ciklu izraisītas problēmas, piemēram, divdesmitā gadsimta 70. gados, kas ir novedušas pie iekšpolitiskām un arī integrācijas problēmām sākuma posmā. Atsākoties ekonomiskajai izaugsmei un aktivitātei, politiskās integrācijas procesi un sadarbība ir atjaunojusies. Līdzīgi šādu attiecību izaicinājumi ir bijuši arī Eiroatlantiskajās attiecībās, piemēram, ASV vienpusēja atteikšanās no Bretonvudas starptautiskās valūtas sistēmas, kam bija tieša ietekme arī uz Eiropas valstīm. Bet mūsdienās, atskatoties uz notikumiem un situācijas attīstību pēcāk, var novērot, ka attīstība ir turpinājusies ar dziļāku ES integrāciju. Proti, pēc intergovernmentālisma perioda par dominējošāku spēku atkal kļuva federālisti. 34

35 Šis scenārijs, ka federālisms varētu atgūt vadošās pozīcijas ES integrācijā, ticamāks gan ir tuvāko trīsdesmit gadu laikā, nevis tuvāko 10 gadu laikā. Tuvāko desmit gadu laikā, lai arī ir daudzas reformas ir ieplānots pabeigt līdz gadam, 13 to pabeigšanas iespējamība ir tikai situācijā, ja dalībvalstis stingri nostājas uz dziļākas integrācijas ceļa. Tas nozīmētu, ka ārpus eirozonas esošās dalībvalstis mērķtiecīgi virzītos uz Māstrihtas kritēriju izpildi. Tas arī nozīmētu, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārs iegūtu praktisku atveidu ES tiesībās, tas nozīmētu Ekonomikas un monetārās savienības plānu pabeigšanu, tostarp Banku savienības un Kapitāla tirgu savienības izveidi ar visu dalībvalstu piedalīšanos. Tas nozīmētu arī Lielbritānijas izstāšanās no ES apturēšanu vai iesaldēšanu uz nenoteiktu laiku. Tas nozīmētu ārpus Šengenas zonas esošo dalībvalstu pievienošanos sistēmai. Tas nozīmētu arī papildus lielāku fiskālo politiku koordināciju starp eirozonas valstīm, kā arī manāmi lielāka ES daudzgadu budžeta ar pamatīgiem pašu resursiem izveidi, ja ne gada perspektīvā, tad gada perspektīvā noteikti. Attiecībā uz Eiroatlantiskajām attiecībām šis scenārijs nozīmētu ES un CETA paplašināšanu, atgriešanās pie ES-ASV Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līguma (TTIP) vai līdzīga līguma ar tādu pašu nosaukumu izstrādes, kas rezultātā radītu solīto lielāko brīvās tirdzniecības telpu pasaules vēsturē. Tas nozīmētu arī pastāvīgas ASV un, iespējams, arī Kanādas militārās un politiskās klātbūtnes palielināšanu Eiropas austrumu robežas valstīs, tostarp NATO integrācijas padziļināšanos un, iespējams, supranacionālisma elementu iegūšanu. Tas nozīmētu arī abpusēju investīciju palielināšanos, ciešu sadarbību ārpolitikā, terorisma apkarošanā, ANO un citos starptautiskajos formātos starp Ziemeļamerikas un ES valstīm. Latvijai šis scenārijs ir labvēlīgākais, ja raugās no miera un stabilitātes radītajām iespējām Latvijas uzņēmējiem un iedzīvotājiem globālajā vidē. Šāda situācija ļautu attīstīt valsts tēlu, uzņēmumiem kļūt globāliem un atpazīstamiem Eiropas un pasaules mērogā. Tas ļautu Baltijai, Latvijai, Rīgai veidoties par atpazīstamu informāciju tehnoloģiju un interneta pakalpojumu vietu. Iestrādes šajā virzienā ir gan vadošajiem Latvijas informāciju tehnoloģiju uzņēmumiem. Stabila un ilgtspējīga vide tuvāko desmit gadu laikā ļautu Latvijai turpināt kapitāla akumulāciju valsts un sabiedrības 35

36 līmenī, māksliniekiem un zinātniekiem piekļūt iespējai konkurēt Eiropas un globālā mērogā. Stabilitāte starptautiski un iekšpolitiski palielinātu iespējas piesaistīt ārvalstu investīcijas. Ciešākas starptautiskās sadarbības radītie ietaupījumi valsts budžetā ļautu pārdalīt resursus no administratīvā aparāta par labu reformējamajiem sektoriem valstī, tostarp tieslietu un iekšlietu sistēmai, kura savukārt kalpotu kā investīcija ārvalstu tūristu un uzņēmēju piesaistei Latvijas ekonomikai. Šis ļautu arī ārpolitikā koncentrēties uz ambiciozāku mērķu sasniegšanu un valsts nostiprināšanu pasaulē, piemēram, arī Latvijas dalību Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē kā nepastāvīgajam loceklim gadā. 14 Šis trešais scenārijs nodrošinātu stabilu Latvijas piekļuvi globālajam kapitālam un tehnoloģijām diviem faktoriem, kurus zaudējot, valsts ekonomiskā attīstība apstātos. Jaunu tehnoloģiju, produktu un pakalpojumu izgudrošana ir fundamentāli svarīga, lai nodrošinātu Latvijas valsts ekonomisko, politisko un kulturālo ilgtspēju pasaules mērogā gan tuvākajos desmit, gan trīsdesmit gados. Latvija un līdzīgi domājošās kopienas pēc 30 gadiem Līdzīgi domājošo kopienu un Latvijas līdzdalības tajās saglabāšana trīsdesmit gadu periodā ir tikpat būtisks un, no gada viedokļa raugoties, izaicinošs aspekts kā tuvāko desmit gadu periodā. Ņemot vērā pasaules un pašas Latvijas pieredzi pēdējo trīsdesmit gadu laikā, amplitūda globālām izmaiņām ir ārkārtīgi plaša. Lai arī šobrīd nav Padomju Savienības, kam sabrukt, politiķu un sabiedrību alkas pēc pārmaiņām un progresa nemainās. Rodoties iespējai, starptautiskās politikas vide var mainīties līdz nepazīšanai. Vēl vairāk, tuvāko trīsdesmit gadu laikā būs vismaz viena ekonomiskā krīze, ko izraisīs tehnoloģiskā cikla beigas, kura sākuma posmā šobrīd pasaule atrodas. Pasaules spējai pielāgoties digitalizācijai, ražošanas un pakalpojumu automatizācijai, kā arī spējai risināt augošās pasaules nevienlīdzības problēmas un klimata pārmaiņu izraisītās dzīvestelpas un dzīvesveida problēmas, sekmē nepieciešamību jau šobrīd rast risinājumus, lai amortizētu nākotnes problēmas. Vispārējā internetizācija un citas modernās tehnoloģijas maina cilvēku attiecības, tostarp politiskās attiecības. Nākamajās trīs desmitgadēs arvien biežāk protesta balsis uzdos jautājumu par attiecībām starp globalizāciju un indivīdu, starp makroekonomiku un 36

37 indivīda līdzdalību tajā. Konservatīvākas balsis turpinās norādīt uz etniskumu, reliģiskumu, nacionālismu un pannacionālismu kā kopsaucējiem sabiedrības pārvaldes nodrošināšanai. Starptautiskajās attiecībās valstu un suverenitātes principu izzušana līdz gadam ir maz ticama, jo šādas pārmaiņas izraisa kataklizmiski politiski satricinājumi. Sevišķi šāds attīstības ceļš ir maz ticams pie pirmā aplūkotā scenārija ES un Eiroatlantisko struktūru vājināšanās un izzušanas gadījumā. Sliktākajā situācijā neo-suverēnisms var novest pie vairāku jaunu reģionālu konfliktu attīstīšanās, kuros būtu ievilktas arī Eiroatlantiskajai kopienai piederējušās valstis. Vienlaicīgi globāla konflikta iespējamība ir mazāk ticama, jo pie mūsdienu tehnoloģijām zaudējumi visām pusēm būtu apjomīgi, un tie nebūtu iegrožojami valstu robežās. Vienlaicīgi, unilaterāla politika un interešu sfēru pārdale, kuras pamatā ir militāras vardarbības draudi un ultimāti, šādā situācijā nav izslēdzami. Šādos apstākļos reģioniem un valstīm ar lielākiem resursiem anarhijas vai haosa apstākļos būtu nozīmīgākas izredzes. Tomēr haosa iestāšanās, kā arī globāla konflikta iespējamība ir mazāk ticama par interešu un ietekmes sfēru pārdali, brūkot Eiroatlantiskajai vienotībai un Eiropā veidojoties varas vakuumam. Tādēļ šī scenārija attīstība ir iespējama situācijā, ja Eiroatlantiskā pasaule sāks piedzīvot masveidīgu kapitāla aizplūšanu, ekonomisko recesiju un drošības struktūru vājināšanos. Latvijas iespējas šādā starptautiskajā vidē būs atkarīgas no pašas valsts tālākās attīstības tendencēm. Proti, ja valsts līdz tam būs paspējusi nostiprināt dziļu sadarbību ar reģiona tuvākajām valstīm Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Norvēģiju, Poliju, tad valsts manevra iespējas būs salīdzinoši labākas nekā sarautu saišu gadījumā. Attiecīgi, lai izvairītos no vissarežģītākās situācijas, pastāvīgu diplomātisku un savstarpēji izdevīgu saišu uzturēšana ir fundamentāli svarīga. Latvijas gadījumā ilgtspēja būs bijusi atkarīga no tā, vai valsts neveiksmīgas ekonomiskās vadības un sociāli konservatīvu politiku dēļ nebūs emigrācijā izstūmusi lielāko daļu valsts iedzīvotāju. Ja Latvija būs nonākusi ilgstošā ekonomiskajā stagnācijā, jo nebūs bijusi spējīga neatgriezeniski iekļauties globālajos politiskajos procesos un apgūt jaunākās tehnoloģijas kā ekonomikas dzinējspēku, tās eksistence klasiskā nācijvalsts formātā nebūs iespējama trūkstošu ārpolitisko instrumentu un starptautiskās nozīmes zuduma dēļ. 37

38 Šis negatīvākais scenārijs gan vairāk ir brīdinājums par apstākļiem un aspektiem, kuri jāņem vērā, lai tas neīstenotos. Nedaudz ticamāks tomēr ir otrais scenārijs, ka starpvalstu attiecības un līdzīgi domājošās kopienas saglabās savu esošo inerci, ja tehnoloģiskā attīstība un tās radītās ekonomisko attiecību pārmaiņas nacionālā līmenī katrā valstī tiks vadītas. Proti, Eiropas Savienība un Eiroatlantiskās attiecības saglabāsies, bet uz atšķirīgiem ekonomiskajiem un politiskajiem principiem. Proti, valstu attiecības būs balstītas uz sadarbību tikai pragmatisko un nepieciešamāko jomu ietvaros, un faktiska vērtību savienība nepastāvēs. Proti, ES būs atgriezusies pie Eiropas Ekonomiskās Kopienas un saglabās tikai ekonomisko sadarbību tirgus līmenī, kamēr dažas valstis būs savstarpēji dziļāk integrētas. Šī scenārija pamatā ir vairāku faktoru mijiedarbība. Pirmkārt, jau minētā tehnoloģiju attīstība novedīs pie jauna veida sociālajām un politiskajām attiecībām, kuras dažādās valstīs izdosies dažādi atrisināt. Būs radušies jauni politiskie spēki, kuri solīs reaģēt uz aktuālajiem jautājumiem un izaicinājumiem sabiedrībā. Nozīmīgākie starp tiem būs mazkvalificētā darbaspēka nākotne un iztikas nodrošināšana. Otrkārt, ES iekšējie integrācijas procesi būs izveidojuši federālu pārvalsti starp dažām valstīm, kamēr citas atradīsies periferiālā politiskajā un institucionālajā situācijā dažādu integrācijas modeļu un mainīties spēju rezultātā. Treškārt, valstu sadarbības pragmatiskais aprēķins nebūs tikai brīvā tirgus uzturēšana, bet sadarbība lielkompāniju konkurētspējas nodrošināšanai globālajā pasaulē. Ekonomiskie megareģioni būs fundamentāli nozīmīgi. Ceturtkārt, komunikāciju tehnoloģijas un transporta infrastruktūra būs radījušas apstākļus, kad ģeogrāfiskās distances nebūs tik nozīmīgas, kas izcels dzīvošanai labvēlīgāko reģionu nozīmīgumu. Piektkārt, Krievija pakāpeniski būs iegājusi daļējas demokratizācijas un liberalizācijas posmā. Šis apstāklis mainīs ne tikai Latvijas un Baltijas reģiona politisko dinamiku un iespējas, bet arī Rietumvalstu attieksmi pret Krieviju un tās nozīmi globālajā konkurencē, piemēram, ar Ķīnu un Indiju. Latvijai šajā situācijā ir jābūt daļai no kodola ar mērķi saglabāt valodu, kultūru, dzīvesveidu un ekonomisko izaugsmi. Latvijas ārpolitikas uzdevums ir saglabāt piesaisti esošajām līdzīgi domājošo valstu kopienām, kam līdz šim ir iztērēts nozīmīgs apjoms resursu, lai varētu tajās iekļauties. Cinisks aprēķins un mainīgā pasaule liks Latvijai pielāgot vērtību sistēmu globalizētai, bet saskaldītai pasaulei un ES. Lai saglabātu investoru interesi 38

39 par Latviju, būs nepieciešams būt atvērtiem atšķirīgiem uzskatiem, tādēļ elastīgai ārpolitikai un tolerancei iekšpolitikā būs jābūt daļai no nākotnes attīstības pieejām. Mazākā, koncentrētākā ES vienlaicīgi pieaugs arī Latvijas ietekme, politiskā loma un ekonomiskās iespējas. Lielākie sadarbības partneri, vai tie būs reģionā esošās Ziemeļvalstis, Polija, vai Vācija un Francija, būs nozīmīgi ES un Latvijas tālākajā ārpolitiskajā cementēšanā. Trešais scenārijs, kurš būtu visveiksmīgākais, no Latvijas un Latvijas iedzīvotāju attīstības perspektīvas raugoties, ir ES un Eiroatlantisko struktūru padziļināšanās. Lai arī šis ir vēlamākais scenārijs, tomēr tas ir iespējams tikai ļoti veiksmīgas apstākļu sakritības gadījumā vai arī ārējo draudu pieauguma apstākļos visai Rietumu pasaulei kopumā. Proti, ne tikai ekonomiski, bet arī militāri nostiprinoties Ķīnas vai Indijas pozīcijām pasaulē, Rietumu pasaulei būs nepieciešams uzturēt dziļāk integrētās Eiroatlantiskās struktūras. Pie ciešām ekonomiskajām, militārajām un politiskajām saitēm Ziemeļatlantijas līguma valstu starpā un integrētas Eiropas Savienības priekšroka globālā konkurencē tiks dota lielajām, ar resursiem bagātajām korporācijām, kuras arī tiks politiski un diplomātiski atbalstītas cīņā par piekļuvi trešo valstu tirgiem un resursiem. Krievija šajā scenārijā būs izvēlējusies būt tuvāk tās tradicionālajiem partneriem Rietumos, un būs ne tikai demokrātiska, bet arī uz spēcīga modernizācijas ceļa. Konkurence par Krievijas resursiem saglabāsies, sevišķi pie apmēram 9,7 miljardiem pasaules iedzīvotāju gadā. 15 Latvijas gadījumā valsts uzdevums būs kļūt neatņemamai Rietumu pasaules daļai, kas nodrošinās piekļuvi gan finanšu resursiem, gan tehnoloģijām. Latvijas kompānijām, ja tās nebūs radījušas unikālu produktu, kas kādu no tām būs padarījis par globālu spēlētāju, kurš valstij jāaizsargā un jāstiprina ar visiem pieejamajiem politiskajiem un diplomātiskajiem resursiem, būs jābūt daļai no Rietumvalstu megareģionu piegādātājiem un ražotājiem. Šajā situācijā daļa no Latvijas ārpolitikas uzdevuma būs sekmēt Latvijas pilsoņu aktīvāku klātbūtni Eiropas Savienības un globālo institūciju amatos, tostarp augstākajos. Valsts tēla veidošanā Latvijas sasniegumiem būtu jākļūst par vēsturisku piemēru un atskaites punktu. Ir ticams, ka pie šāda ideālā scenārija vēsturiski atpazīstamais un slavenais sasniegums, kad Rīga bija viduslaiku Hanzas savienības locekle, tiks aizstāts ar globālā ES un NATO dalībvalsts Latvija. 39

40 Nobeigums Latvijas atrašanās ES un Eiroatlantiskajās drošības struktūrās ir lielākoties divdesmitā gadsimta 90. gadu sabiedrības, politiķu, uzņēmēju un valsts pārvaldes darbinieku sasniegums, kā arī ārvalstu atbalsta un vēsturisko iespēju rezultāts. Latvijas iecementēšanās Rietumu politiskajās, ekonomiskajās un militārajās struktūrās savukārt ir esošā gadsimta politiķu, sabiedrības un valsts administrācijas sasniegums. Nākamās desmitgades un nākamās trīsdesmitgades politisko, ekonomisko un sabiedrisko darbinieku uzdevums ir ne tikai nepazaudēt esošās iespējas un partnerības Latvijai, bet arī izmantot tās, lai nostiprinātu neatkarīgu Latviju un Latvijas vārdu ambiciozi pasaules mērogā. Šajā rakstā iekļautie negatīvie scenāriji parādīja, ka valstu vadītāju un politiķu attiecības un kategoriskums ir spējīgi sabojāt jebkuru projektu, tostarp arī Eiropas Savienību. Balstoties uz vēsturiskiem piemēriem, tostarp Eiropas integrācijā, un starptautiskās politiskās ekonomikas principiem, kļūst skaidrs, ka maz ticams ir gan katastrofālais scenārijs, gan arī ideālais scenārijs. Ticamākais scenārijs, kā minēts, ir sarežģītas, vairāku ātrumu ES attīstības modelis tuvāko desmit gadu laikā un pragmatisku, globāli konkurējošo dziļi integrētu ES kodola veidojumu eksistence pēc 30 gadiem. Eiroatlantiskās attiecības saglabāsies un tās būs rezultāts starpvaldību un pārnacionālisma ideju sajaukumam. ASV un Kanādas klātbūtne Eiropā un Baltijā būs balstīta uz sektorālu sadarbību, tostarp militāru, citu globālo spēlētāju izkonkurēšanai. Tik ilgi, kamēr ES un Eiroatlantiskā telpa būs bagātas un veiksmīgas, atbalstītāju tām netrūks. Un netrūks arī konkurentu. Līdzīgi domājošās kopienas mainās, deformējas, izzūd, atdzimst un pielāgojas. Latvijas valstiskuma, latviešu kultūras un valodas saglabāšanai fundamentāli svarīgi ir radīt starptautiskos apstākļus, kuros pastāv iespēja koncentrēties uz šo vērtību uzturēšanu, izplatīšanu un labklājības līmeņa celšanu. Lai Latvija starptautiskajā vidē saglabātu tiesības lemt pār savu un arī citu valstu sabiedrībām, ir nepieciešams būt daļai no lēmumu pieņēmējiem. Tehnoloģijas nosaka sociālās un politiskās attiecības, tādēļ ir svarīgi, ne tikai lai Latvija tuvākos desmit un trīsdesmit gadu perspektīvā saglabā piekļuvi tām, bet arī iemācās vadīt sabiedrību un ekonomiku 40

41 pie jaunajām tehnoloģijām, kas šobrīd pārraksta cilvēces vēsturi. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā Latvijas sabiedrība, amatpersonas un valstsvīri ir pārorientējuši un padarījuši Latviju par daļu no ES un Eiroatlantiskās vērtību kopienas. Rezultātā Latvijai ir radīti apstākļi, kas ir nozīmīgi paši par sevi, bet ir tikai vide valsts un sabiedrības tālākai izaugsmei, kā arī latviešu kultūras un nācijas saglabāšanai, kuru uzturēšana arī ir centrālais Latvijas ārpolitikas uzdevums un izdzīvošanas jautājums. Atsauces 1 Ruta Krauze, Autora saruna pirms referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, Kārlis Bukovskis un Justīne Elferte, Latvijas ceļš uz Eiropas Savienību: starp aizkulisēm un atzinību no Latvijas ārlietu simtgade. Darbi un personības, red. Andris Sprūds, Diāna Potjomkina, Valters Ščerbinskis (Rīga: Latvijas ārpolitikas institūts, 2017), Sk.: Atgriešanās Eiropā Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā , Kristīne Kozlova sast. (Rīga: Zinātne, 2016), Aprit 10 gadi kopš Latvijas pievienošanās Šengenas zonai, Delfi.lv, 21.decembris 2017, 5 Gerta Lezi and Steven Blockmans, Latvia s EU Presidency: Less is more, CEPS Commentary, July 3, 2015, 6 Par Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā, Likums, gada 13. jūnijs, 7 Banku savienība. Eiropas Savienība Padome, 24. septembris, 2018, 8 Sarah Wolff, Integrating in Justice and Home Affairs. A Case of New Intergovernmentalism Par Excellence?, in The New Intergovernmentalism: States and Supranational Actors in the Post-Maastricht Era, ed. Christopher J. Bickerton, Dermot Hodson, and Uwe Puetter (Oxford Scholarship Online, 2015). 9 Permanent Structured Cooperation (PESCO) Factsheet, European External Action Service, June 28, 2018, permanent-structured-cooperation-pesco-factsheet_en 10 Baltijas valstu prezidenti tiekas ar Bušu, TVNET/LETA/BNS, gada 23. novembris, 11 Remarks by President Obama to the People of Estonia. Tallinn, The White House. Office of the Press Secretary, September 03, 2014, the-press-office/2014/09/03/remarks-president-obama-people-estonia 12 Komisijas priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera Runa par stāvokli Savienībā, Eiropas Komisija, gada 12. septembris, lv.pdf 13 Pārdomu dokuments par Ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanu, COM(2017) 291, Eiropas Komisija, 31. maijs 2015, beta-political/files/reflection-paper-emu_lv.pdf 41

42 14 Par Latvijas Republikas kandidatūras izvirzīšanu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes vēlēšanās, Ministru kabineta rīkojums Nr.401, Rīgā gada 24. augustā (prot. Nr ), 15 World Population Projections. Worldometers, Dadax, accessed October 12, 2018, htt p:// 42

43 Latvija un reģionālās lielvaras: virzoties uz gadu EDIJS BOŠS Starptautiskās attiecības ir strīdīga pētniecības nozare tādā izpratnē, ka pastāv fundamentālas domstarpības par to, kas tieši būtu jāanalizē, lai vislabāk izprastu pasauli. Politikas zinātnieki, filozofi, vēsturnieki, tiesību eksperti un ekonomisti bieži un dedzīgi strīdas par to, kas primāri izskaidro procesus uz globālās skatuves. Vai mums vispirms vajadzētu raudzīties uz politikas veidotāju individuālajām izvēlēm, lai skaidrotu pagātnes notikumus un iespējamo nākotnes notikumu attīstību? Politiskos lēmumus pieņem cilvēki, tādēļ viņu personiskajiem uzskatiem un psiholoģiskajām iezīmēm ir nozīme. Bet cik lielā mērā un kādos gadījumos? Nepārprotami arī valsts iekšējo politisko institūciju raksturs un ideoloģiskās doktrīnas ietekmē rīcību ārpolitikas jomā. Komunistiska diktatūra savas nacionālās intereses definētu pavisam citādi nekā demokrātiska valsts ar brīvā tirgus ekonomiku. Vai varbūt ir vērojamas pazīmes, kas liecina, ka, pateicoties starptautisko organizāciju un starptautisko tiesību ietvara attīstībai, starptautiskās attiecības ir kļuvušas sakārtotākas? Pastāv daudzi pamatoti sākumpunkti starptautisko attiecību analīzei. Viens no tradicionālajiem, bet joprojām ļoti informatīvajiem veidiem, kā raudzīties uz šīm attiecībām, ir atzīt relatīvās valstu varas nozīmi. Šī pieeja balstās uz seno pieņēmumu, ka jebkuras starptautiskās sistēmas pamata parametrus galvenokārt nosaka šajā sistēmā ietilpstošo spēcīgāko valstu skaits, to raksturs un savstarpējās attiecības. Lielvaru svarīguma atzīšana nenozīmē, ka vājākām valstīm nav nekādu spēju rīkoties autonomi. Tomēr tas nozīmē, ka vājāku valstu izdzīvošana, statuss un labklājība nav tikai un vienīgi pašu rokās. 43

44 Par lielvarām un mazām valstīm Mazās valstis ir ierobežotākas tajā, ko tās var panākt ar savu ārpolitiku, un šīs robežas izriet no lielvaru attiecību konfigurācijas. Ietekmīga valsts var mēģināt izolēt sevi no starptautiskās spēles vai censties grozīt noteikumus, ja tai nepatīk veids, kā šī spēle tiek spēlēta. Savukārt mazās valstis parasti nevar izvairīties no dalības spēlē un tām nākas pakļauties citu radītiem noteikumiem. Modernā pasaule, iespējams, vairs nav tik skarba kā Senā Grieķija 400. gadā p.m.ē., kad mazās valstiņas Milosas iedzīvotājiem īsi pirms tos iznīcināja Atēnu lielvara tika teikts, ka taisnīgumu... apspriež tikai starp varas ziņā līdzīgajiem, jo stiprais dara, ko var, savukārt vājais izcieš to, kas jāizcieš. 1 Starptautiskās mijiedarbības mūsdienu realitāte arī visticamāk vairs nav tik eksistenciāli bīstama mazajām valstīm kā situācija, ko pravietiski aprakstīja Čehoslovākijas ārlietu ministrs Edvards Benešs, kad viņš 20. gadsimta divdesmitajos gados skaidroja, ka: mazo valstu eksistence un loma vienmēr ir atkarīga... no lielo valstu situācijas un politikas. 2 Tomēr, neskatoties uz visu izmēru valstu formālo suverēno vienlīdzību, starptautiskās sistēmas vispārējo izkārtojumu joprojām lielā mērā nosaka tās ietekmīgākie dalībnieki. Starptautisko normu efektivitāte ir atkarīga no tā, vai šīs normas atbalsta lielvaru kritiskā masa. Tie ir pasaules varenie, kuru rokās atrodas lielie kara un miera jautājumi. Tādējādi daudzējādā ziņā mazo valstu rīcību atbilstoši kāda autora raksturojumam: nosaka citu politika. 3 Taču vēlreiz novērojums, ka lielvaru politika izšķiroši ietekmē pārējo valstu manevra iespējas ārpolitikā, nenozīmē, ka mazākie spēles dalībnieki nekādi nekontrolē savu darbību uz starptautiskās skatuves. Ar nelieliem īpašiem izņēmumiem, pat vismazākajām valstīm parasti ir kādas manevra iespējas un no pašām valstīm ir atkarīgs, kā tās tiek izmantotas. Neapgalvoju, ka mazai valstij būtu noteikti jāatsakās uzņemties inciatīva [attiecībā pat uz globālas nozīmes jautājumiem], izteicās kāds akadēmiķis praktiķis diplomātijas jomā. Taču šādi būtu jārīkojas tikai pareizajos apstākļos, kurus maza valsts var atpazīt un spēt izmantot, bet ir maz ticams, ka tā šos apstākļus varētu radīt. 4 44

45 Latvija lielvaru vidē: stāsts līdz šim Jebkuras valsts spēja būt par lielvaru mainās laika gaitā. Starptautiskajā vēsturē ir atrodama virkne lielvaru piemēru, kuras tā vai cita iemesla dēļ ir aizstājušas citas. Piemēram, 19. gadsimta starptautiskā kārtība balstījās uz Eiropu kā globālās politiskās ietekmes centru. Šajā sistēmā ietilpa piecas Eiropas lielvaras, kuras dominēja pasaulē, kamēr Amerikas Savienotās Valstis, līdzīgi kā Japāna, vēl atradās savu lielvaras atribūtu attīstīšanas procesā, savukārt Ķīna, neskatoties uz tās izmēru un civilizācijas mantojumu, kļuva arvien vājāka, dezorientētāka un ievainojamāka. Kā starptautiskās sistēmas galvenās spēlētājas, Eiropas 19. gadsimta lielvaras noteica šīs sistēmas pamata parametrus. Šo valstu uzskati par to, kā jāfunkcionē starptautiskajām atiecībām, dominēja tik ilgi, cik šīs valstis saglabāja savu statusu. Latvija veidojās laikā, kad šī vecā 19. gadsimta eirocentriskā pasaules kārtība atradās sabrukuma procesā. Latviju tāpat kā citas ne-lielvaras būtiski ietekmēja lielvaru relatīvā spēka izmaiņas un šo lielvalstu lēmumi savstarpēji konfliktēt vai sadarboties. Lielvaru politiku Baltijas jūras austrumu krastā tradicionāli ir definējuši divu reģionālo ietekmes centru Vācijas un Krievijas kāpumi un kritumi. Tādai valstij kā Latvija Pirmā pasaules kara izskaņā bija iespējams izveidoties lielā mērā tāpēc, ka uz laiku sabruka šo centru vara. Diezgan negaidītā veidā abas šīs valstis, lai gan cīnījās viena pret otru, karu zaudēja. Neapšaubāmi, ka Latvijas neatkarības panākšanai bija nepieciešami arī milzīgi nacionālie pūliņi un spraiga militārā kampaņa, tomēr jāatzīst, ka veiksmīgs gan vācu, gan krievu kundzības gāšanas priekšnoteikums bija šo reģionālo lielvaru atrašanās to vājākajā punktā. Starpkaru periodā Baltijas valstu ārpolitikas veidotāji centās iesaistīt citas lielvaras ar mērķi paplašināt šo bīstami bipolāro reģionālo vienādojumu, bet neviena no tām neuzskatīja savas intereses šeit par pietiekami nopietnām, lai pamatotu nozīmīgu savas varas projicēšanu Baltijas jūras austrumos. Tādējādi reģionālajā ainavā turpināja dominēt mijiedarbība starp revizionistisko Vāciju un revizionistisko Padomju Krieviju, un šis apstāklis savukārt definēja robežas tam, ko, Eiropai atrodoties uz Otrā pasaules kara sliekšņa, bija iespējams panākt starptelpā esošajām valstīm attiecībā uz savu statusu un drošību. Beigu beigās, nepastāvot iespējai izveidot vērā 45

46 ņemamu saikni ar citiem starptautiskās varas centriem, Krievijas un Vācijas lielvaru starptelpā esošo valstu izvēle bija neizbēgami reducēta tikai līdz divām briesmīgām alternatīvām: cīnīties pret nesalīdzināmi spēcīgākajiem oponentiem vai padoties kādam no tiem. Otrais pasaules karš izraisīja vēl lielāku globālās un reģionālās varas struktūras rekonfigurāciju. Vācijai sabrūkot un padomju varai dziļi iespiežoties Eiropas centrālajā daļā, Austrumbaltijas reģionālā bipolaritāte izzuda. Vācija ne tikai zaudēja karu un uz laiku arī savas pretenzijas uz lielvaras statusu, bet šīs valsts robežas arī tika pavirzītas uz rietumiem. Tā rezultātā nebija palicis faktiski neviens, kas varētu stāties pretī Maskavas reģionālajai hegemonijai un Latvijas iespēju spektrs kļuva vēl šaurāks nekā starpkaru periodā, kad reģionā valdīja Vācijas un Krievijas plēsonīgā bipolaritāte. Attiecībā uz globālo varas līdzsvaru, Otrā pasaules kara beigas radīja Amerikas Savienotās Valstis kā citu lielvaru, kas stājās pretī PSRS. Šo abu valstu sāncensība Aukstā kara laikā bija intensīva un trešās pasaules valstīs dažkārt kļuva vardarbīga. ASV un Padomju Savienība kā superlielvaras noteica starptautiskās sistēmas raksturu Aukstā kara laikā. Lai gan nelabprāt, pat Eiropas lielvalstīm nācās pieņemt sava statusa zaudumu starptautiskajās attiecībās un autonomas rīcībspējas ierobežojumus. Aukstā kara laikā parādoties kodolieročiem un garantētās savstarpējās iznīcināšanas apziņai, abas superlielvaras arī iemācījās izrādīt noteiktu cieņu pret konkurenta priekšstatiem par tā vitālajām interesēm. Šis aspekts atkal ierobežoja Baltijas jūras austrumu krasta valstu ģeopolitiskās iespējas. Lai gan Amerikas Savienotās Valstis oficiāli ieturēja noraidošu nostāju pret Padomju Savienības dominanci Austrumeiropā, bija arī skaidri saprotams, ka ASV nav vitālu interešu šajā reģionā un ka Maskavas pozīcija tur nebija nesavietojama ar Padomju Savienības un ASV līdzāspastāvēšanu, ja vien ideoloģiskā, politiskā un militārā sāncensība saglabājās normas robežās svarīgākos apgabalos, piemēram, Rietumeiropā, Tuvajos Austrumos un Austrumāzijā. Turklāt ASV īstenotā neatzīšanas politika attiecībā uz Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā, neskatoties uz visu šīs politikas milzīgo emocionālo un tiesisko vērtību, praktiskā ziņā bija izteikti pasīva. Citiem vārdiem sakot, globālā bipolaritāte Austrumeiropai noteica ļoti stingras robežas attiecībā uz to, kas bija reāli iespējams. Padomju varai reģionā nebija konkurentu un tas Latvijas, Igaunijas un Lietu- 46

47 vas valstiskuma atjaunošanu padarīja neiespējamu. Pat kaimiņos esošajai Somijai, kurai pretstatā Baltijas valstīm izdevās saglabāt savu valstiskumu, Aukstā pasaules kara laikā nācās izveidot stratēģiju, kas atzina Padomju Savienības reģionālo dominanci. Baltijas valstīm atgriezties uz starptautiskās skatuves ļāva jauns Maskavas vājuma brīdis gadā Baltijas neatkarības kustības noteikti paātrināja PSRS sabrukumu, tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka šīs kustības bija iespējamas tikai tāpēc, ka padomju režīms bija kļuvis trauslāks, kas savukārt bija sekas Padomju Savienības politiskā un ekonomiskā modeļa disfunkcionalitātei. Ir grūti ar vēsturiskiem faktiem pamatot to, kā būtu, ja būtu, proti, to, vai Baltijas valstu neatkarības kustības spētu vainagoties ar panākumiem citos politiskajos apstākļos, tomēr šī laika perioda notikumi mudina vēlreiz saistīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību ar izteiktu Krievijas kā lielvaras iekšējā vājuma brīdi. Un atkal, nekas no iepriekšminētā nenozīmē, ka politisko procesu iznākums attiecībā uz mazām valstīm ir iepriekš noteikts un pilnībā atrauts no pašu idejām un rīcības. Tā pavisam noteikti nav. Mazo valstu ziņā ir izmantot iespējas, pat ja šīs iespējas rodas no procesiem, kas lielākoties atrodas ārpus šo valstu ietekmes. Periods pēc Aukstā kara nereti tiek raksturots kā Amerikas Savienoto Valstu vienpolārais brīdis. Amerika pēc būtības bija uzvarējusi Aukstā kara sacensībā un tās ekonomiskais spēks, militārais potenciāls un ideoloģiskais vilinājums bija kļuvis pārāks par jebkurai citai valstij piemītošo. Tas ASV deva plašas manevra iespējas izlemt, kādu lomu tā vēlas spēlēt dažādos pasaules reģionos, kuros citu lielvaru vēlmes un iebildumus pēkšņi varēja relatīvi droši ignorēt. Tikai viena varas pola eksistence mainīja spēles noteikumus arī Baltijas jūras austrumos, paverot ģeopolitiskās iespējas, kādas citos apstākļos būtu bijis grūti pat iedomāties. Deviņdesmitajos gados Krievija savu iekšējo problēmu dēļ joprojām bija vārga lielvara un tāpēc īslaicīgi nespēja nevienu, jo īpaši ASV, piespiest respektēt to, kas agrāk bija plaši atzīta kā Maskavas ietekmes zona. Krievijas varas sabrukuma pakāpe Aukstā kara beigās bija gluži vienkārši pārsteidzoša. Salīdzinot ar padomju ekonomikas apjomu gadā, gadā Krievijas ekonomika bija četras reizes mazāka; Maskavas militārie izdevumi bija samazinājušies desmitkārtīgi, un gadā ASV militārais budžets bija 20 reizes lielāks nekā Krievijas. 5 47

48 ASV PSRS/Krievija ASV PSRS/Krievija PSRS/Krievijas ekonomiskās varas sabrukums pēc-aukstā kara periodā (IKP triljonos ASV dolāru rēķinot pēc pirktspējas paritātes principa). Dati: CIA World Factbook 1990 and 1995 PSRS/Krievijas militāro tēriņu samazināšanās pēc-aukstā kara periodā (miljardos ASV dolāru). Dati: SIPRI Austrumeiropiešu aicināti, Rietumi veiksmīgi izplatījās šajā reģionālajā vakuumā, īstenojot secīgus ES un NATO paplašināšanās viļņus. ASV vadītas un iedrošinātas, Rietumeiropas valstis arī pārvarēja savu sākotnējo minstināšanos un iesaistījās Baltijas reģiona procesos. Paplašinot NATO, arī ASV kļuva pieejamas Baltijas valstīm kā alianses partneris, un Vašingtona tādējādi faktiski kļuva par vēl vienu reģionālo lielvaru Baltijas jūras austrumos. Tas, ka reģionā no ārpuses bija ienācis šāds dominējošs spēlētājs, mainīja reģionālo varas līdzsvaru un palielināja Baltijas valstu ģeopolitiskās iespējas. Šīs iespējas vismaz daļēji saglabājas arī tagad, kad Krievija savu reģionālo ietekmi ir atjaunojusi. Ir pamats uzskatīt, ka Amerikas Savienoto Valstu ienākšana reģionā, kas notika pēc-aukstā kara unipolaritātes periodā, sniedza Latvijai iespēju īstenot krietni autonomāku politiku iepretim Krievijai, nekā tas būtu bijis iespējams citos apstākļos. Šo autonomiju pastiprināja Baltijas valstu ekonomiskā pārorientēšanās no Krievijas dominētās bijušās PSRS telpas uz Vācijas vadīto Eiropas Savienības kopējo tirgu. Arī šis process daudzējādā ziņā bija kļuvis iespējams, pateicoties Krievijas kā ekonomiskās un militārās varas sabrukumam pēc Aukstā kara. 48

49 Nākotnes prognozēšanas riski Kā, cerams, parāda iepriekšējie novērojumi, dažādie globālo un reģionālo lielvaru kāpumu un kritumu posmi ir bijuši ārkārtīgi svarīgi Latvijas starptautiskajam statusam. Ģeopolitisko draudu un iespēju raksturlielumus Baltijas jūras austrumu krastā nosaka Krievijas, Vācijas un ASV varas bēgumi un paisumi. Pat ja nianses mainīsies, šīs valstis turpinās būt galvenie šī reģiona ģeopolitiskie spēlētāji arī nākotnē, tāpēc arī šajā rakstā primāri tiek iztirzātas šo trīs lielvaru iespējamās attīstības trajektorijas nākotnē. Nav pamata uzskatīt, ka lielvaru konfliktu un sadarbības nākotnes tendences šī reģiona valstīm būs mazsvarīgākas, nekā tās bijušas līdz šim. Taču tā būtu ļoti vispārīga un diezgan vienkāršota prognoze. Grūtības sākas, mēģinot saprast, kādas tieši būs šīs tendences. Konkrētāka prognozēšana ir nepateicīgs uzdevums, jo īpaši ņemot vērā tādu plašu laika periodu kā gadi. Kā pareizi tika secināts kādā nesenā apcerējumā par šo tēmu: Vēsture par nākotni mums pauž vien to, ka nākotne mūs pārsteigs. 6 Tādējādi ikvienam šāds uzdevums būtu jāveic ar ļoti pieticīgām ambīcijām. Tāpat būtu arī jāpatur prātā, ka pat spožākie prāti pirms 30 gadiem nespētu precīzi iezīmēt daudzas no pamatlietām, kas veido mūsdienu starptautisko ikdienu. Šis raksts tapa gadā gadā nebija gandrīz neviena, kurš prognozētu tādu pēkšņu globālās bipolaritātes galu, kāds īstenojās vien pēc dažiem gadiem. Savukārt, raugoties atpakaļ, straujais Krievijas reģionālās hegemonijas sabrukums bija tieši tāds vēsturiskais pārsteigums, kas mazajām valstīm Baltijas jūras austrumu krastā pavēra virkni ģeopolitisko iespēju. Globālā spēku līdzsvara kontekstā pastāv milzums citu pārsteigumu, ko nebija iespējams paredzēt pirms trīsdesmit gadiem, bet kas ir ļoti būtiski šobrīd. Svarīgākais no tiem neapšaubāmi ir Ķīnas kā superlielvaras izvirzīšanās un šī procesa iespējamās sekas detalizētāk tiks apspriestas šā raksta turpinājumā gadā Ķīnas ekonomika salīdzinājumā ar ASV ekonomiku bija niecīga. Grūti aptveramā ātrumā, 25 gados, Ķīna ir panākusi ASV attiecībā uz šo rādītāju, kas ir viens no pamata priekšnosacījumiem valsts varas projicēšanai starptautiskajā vidē. Pastāv virkne iemeslu, lai mēs pazemīgi attiektos pret savu spēju prognozēt nākotni, bet tas nenozīmē, ka mums no šīm prognozēm būtu pavisam jāatsakās. Pat mazai valstij, kuras liktenis ir drīzāk adaptēties nekā veidot 49

50 starptautisko vidi, nākotnes scenāriju iztirzāšana var palīdzēt veidot niansētāku ārpolitiku, kas ir spējīga pielāgoties ja nepieciešams, strauji dažādiem pavērsieniem. Visbeidzot, daudzas lielās tēmas Latvijas ģeopolitikā atkārtosies, un ir mazticams, ka to nozīme izzudīs. Krievija Viena no šīm tēmām, protams, ir fakts, ka Krievija ir bijusi un būs lielvara, kas ģeogrāfiski atrodas vistuvāk. Šis novietojums arī pēc desmit un trīsdesmit gadiem Krievijai joprojām ļaus būt ietekmīgam centrtieces spēkam, kas atstās iespaidu uz tuvumā esošām mazākām valstīm, tostarp uz Latviju. Svarīgākais jautājums šajā kontekstā ir: cik šis centrtieces spēks būs spēcīgs un ko ar to iesākt? Lielvaras savu statusu iegūst ģeogrāfisko iezīmju, iedzīvotāju skaita, ekonomiskā potenciāla, militāro spēju un savu valdības struktūru augstas rīcībspējas rezultātā. Attiecībā uz Krieviju, ilgtermiņa projekcijas daudzos no šiem rādītājiem ir problemātiskas. Lai gan teritoriālā izmēra ziņā Krievija ir un joprojām būs pasaules lielākā valsts Eiropas un Āzijas krustcelēs, tā visticamāk turpinās saskarties ar grūtībām izmantot šo unikālo teritoriju kā pamatu, lai atgūtu izšķirošu ietekmi starptautiskajā vidē. Tiek prognozēts, piemēram, ka 21. gadsimtā Krievijas iedzīvotāju skaits turpinās samazināsies, kas ir pretēji tam, ko Krievija piedzīvoja padomju varas augstākajā punktā 20. gadsimta vidū; un jebkurā gadījumā iedzīvotāju skaits PSRS Krievija Vēsturiskais un prognozējamais Krievijas iedzīvotāju skaits (kā PSRS sastāvdaļa līdz gadam) 50 Padomju Savienības uzplaukuma laikā bija divreiz lielāks nekā Krievijas iedzīvotāju skaits šobrīd. 7 Ekonomika ir pamats, kas nosaka valsts potenciālu starptautiskajās attiecībās, un demogrāfija ir tikai viens no negatīvajiem faktoriem, kas ierobežo Krievijas nākotnes attīstības iespējas. Pārējie negatīvie faktori ietver Krievijas valdības institūciju ierobežoto

51 efektivitāti, novecojošo industriālo bāzi un pārlieko paļaušanos uz dabas resursu eksportu, lai radītu budžeta ieņēmumus. Lai gan Krievija pēdējo divdesmit gadu laikā ir veiksmīgi izveidojusi makroekonomiskas piesardzības tradīciju un tās ir būtiski palielinājusi valsts noturību attiecībā pret naftas cenu svārstībām un Rietumvalstu sankcijām visticamāk ir nereāli sagaidīt Krievijas ekonomikas strauju un apņēmīgu modernizāciju. Vienlaikus Krievijas galveno eksporta preču, ogļūdeņražu, vērtība, ļoti iespējams, ilgtermiņā stagnēs, jo globālās tendences attīstīsies oglekļa mazietilpīgu ekonomisko modeļu virzienā. Kaut arī ekonomistu vidū pastāv zināmas domstarpības par labāko metodoloģiju IKP apjoma ilgtermiņa prognozēm, jebkurā gadījumā Krievijai tas būs ievērojams panākums, ja tā gadā atradīsies desmit pasaules lielāko ekonomiku sarakstā. 8 Taču būdama izteikti otršķirīgs ekonomiskais spēlētājs, Krievija visticamāk saglabās savu statusu kā gandrīz līdzvērtīgs konkurents vadošajām reģionālajām lielvarām attiecībā uz militāro kapacitāti, īpaši kodolieroču 9 jomā, kā arī attiecībā uz konvencionālajiem spēkiem Eiropā. Ķīna Indija ASV Indonēzija Brazīlija Meksika Japāna Krievija Nigērija Vācija Prognozējamais IKP apjoms gadā triljonos ASV dolāru, rēķinot pēc pirktspējas paritātes principa gada salīdzināmajās cenās. Dati: PWC Krievija ASV Francija Ķīna Lielbritānijtāna Pakis- Indija Izraēla Ziemeļkoreja Atomieroču arsenāli gadā: kodolgalviņu skaita salīdzinājums. Dati: SIPRI 51

52 Šo rādītāju kopsumma mudina uzskatīt, ka Krievija 21. gadsimtā nespēs spēlēt neko līdzīgu superlielvaras lomai, kādu globālā līmenī Aukstā kara laikā spēlēja Padomju Savienība. Baltijas valstīm būtiski ir tas, ka šī globālās superlielvalsts pozīcija Maskavai savulaik pēc noklusējuma piešķīra neapstrīdamu dominanci Austrumbaltijā. No otras puses nav arī pamata uzskatīt, ka Krievija kaut kāda iemesla dēļ zaudēs reģionālās ietekmes sviras, kā arī savu daļu ietekmes uz globālajiem procesiem. Tādējādi izšķiroša nozīme būs tam, kāda veida attiecības Krievija kā norieta procesā esoša lielvalsts izvēlēsies īstenot attiecībā uz savām tuvajām un tālajām rietumu kaimiņvalstīm, kuru starptautiskā pozīcija kopumā būs stiprāka, kaut arī to visticamāk turpinās vājināt grūtības, kas raksturīgas mēģinājumiem rīkoties nevis individuāli, bet kolektīvi. Neskatoties uz šīm globālajām tendencēm, Latvijas koncentrēšanās uz tās Krievijas problēmu, ļoti iespējams, vēl iestiepsies dziļi 21. gadsimtā. Jebkurš punduris, kurš atrodas milža tiešā tuvumā pat ja šī milža spēka gadi jau ir aiz muguras neizbēgami nodarbosies ar to, ka veidos stratēģiju attiecībām ar šo milzi. Relatīvās varas nelīdzsvarotība nevar neapdraudēt mazākas valsts autonomiju un, kā rāda vēsture ekstrēmos gadījumos var apdraudēt arī tās izdzīvošanu. Ir pamatā trīs rīcības modeļi, kurus var pielietot, lai neitralizētu no šīs disproporcijas izrietošās sekas. Šos modeļus var īstenot gan atsevišķi, gan izvēloties noteiktus elementus no katra no tiem. Pirmkārt, vājāka valsts var īstenot iekšējās līdzsvarošanas politiku, kuras mērķis ir, pašai pieņemoties spēkā, vismaz kaut kādā mērā mazināt relatīvo varas deficītu. Otrkārt, vājākā valsts var īstenot ārējās līdzsvarošanas politiku, piesaistot palīdzību no sabiedrotajiem. Trešais variants ir piemēroties spēcīgākajai valstij un īpaši izmisīgā gadījumā kļūt par tās satelītu, cerot mazināt lielvaras motivāciju izmantot spaidus. Nav tā, ka visi trīs varianti vienmēr ir vienlīdz nepieciešami un ne vienmēr šie varianti arī ir vienlīdz pieejami. Pirmais no tiem, proti, kļūt par spēcīgāku un pašpietiekamāku valsti, teorētiski ir visdrošākais variants, jo tādējādi ir iespējams izvairīties no neizbēgamā riska, kas rodas no paļaušanās uz citiem. No otras puses, reālistiski raugoties, šī metode ir pieejamāka vidēja lieluma valstīm, kuru rīcībā ir kāds neizmantots un 52

53 attīstāms potenciāls. Gadījumā, ja tādai vidēja izmēra valstij kā, piemēram, Polija, līdzsvarošana būtu jāīsteno vienatnē, tad tai būtu labākas cerības to veiksmīgi darīt attiecībā pret kaimiņu lielvarām, nekā, attiecībā uz Krieviju, tas būtu iespējams jebkurai no Baltijas valstīm. Otrais variants, proti, piesliešanās citiem starptautiskās varas centriem, kas spētu nodrošināt līdzsvaru iepretim kaimiņos esošajai lielvarai, sniedz noteiktus ieguvumus, tomēr nozīmē arī nepārtrauktas bažas par šo sabiedroto uzticamību un rada nepieciešamību sniegt tiem zināmu kompensāciju. Ļoti būtiski ir arī tas, ka šis variants ir atkarīgs no šādu partneru pieejamības, kas vāju valstu gadījumā varētu arī būt kaut kas, ko tās nespēj ietekmēt. No Baltijas skatupunkta lielvaru ainava pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā ir padarījusi iespējamu Krievijas kā gravitācijas centra vilkmes neitralizāciju. Tas tika paveikts, pievienojoties Vācijas vadītajai ekonomiskajai telpai ES ietvarā un ASV vadītājai drošības sistēmai NATO ietvarā. Trešais variants, proti, piemērošanās politika, tā tīrajā veidā ir visnedrošākais veids, kādā mijiedarboties ar nedraudzīgu lielvaru, jo tādējādi vājākā valsts kļūst atkarīga no oponenta labās gribas. Neticība saviem spēkiem un sabiedroto nepieejamība lika Baltijas valstu līderiem gadā pret šķietami nelīdzsvarojamo Padomju Savienības draudu īstenot galējo piemērošanās veidu pielabināšanās politiku. Toreiz šīs pieejas iznākums bija traģisks, bet tas vēl nenozīmē, ka visi piemērošanās elementi būtu uzskatāmi par pielabināšanos un tādējādi būtu izslēdzami no iespējamo rīcības modeļu loka. Šķiet, ka Somija, atrodoties līdzīgos ģeopolitiskajos apstākļos, kopš Otrā pasaules kara ir sasniegusi labākos rezultātos attiecībā uz to, kā, mainīgās proporcijās dažādos periodos atkarībā no apstākļiem, apvienojot elementus no visiem trijiem minētajiem variantiem, mijiedarboties ar PSRS/Krieviju. Nākamajos gadu desmitos Latvijai nāksies arvien saskarties ar norietošu un varas ziņā līdzsvarojamāku, tomēr joprojām varenu Krievijas milzi, tāpēc tai nāksies turpināt izvērtēt visu augstākminēto mijiedarbības variantu pieejamību un lietderību. Kopumā Latvijai būtu jātiecas savu Krievijas politiku veidot, koncentrējoties uz divām pirmajām metodēm, kuras, cerams, līdz minumam samazinātu vajadzību izmantot trešo. 53

54 Amerikas Savienotās Valstis (un Ķīna) Iepriekš minētais pirmais līdzsvarošanas variants, proti, iekšējās noturības palielināšana caur sabiedrības saliedētību, ekonomikas izaugsmi un adekvāti attīstītām militārajām spējām, ir iekšpolitiski veicams uzdevums. Otrā līdzsvarošanas metode attiecību attīstīšana ar sabiedrotajām lielvarām ir ārpolitisks uzdevums, pie kura var un vajag strādāt. Vienlaikus gan nepieciešams apzināties, ka iespēja veiksmīgi īstenot šādu politiku pilnībā neatrodas mazas valsts rokās. Šī varianta pieejamība ir galvenokārt atkarīga no tā, vai sabiedrotā lielvara savas intereses interpretē atbilstīgi attiecīgās mazās valsts mērķiem. ASV pieejamība Austrumbaltijā patlaban ir svarīgākā komponente, kas nodrošina reģionālo līdzsvaru Krievijai, taču šīs komponentes ilgtermiņa pieejamību ir grūti prognozēt. Grūtības izriet no tā, ka Amerikas Savienotajām Valstīm kā citā kontinentā esošai jūras lielvarai ir relatīvi plašas iespējas izvēlēties, kāda veida attiecības tā veidos ar dažādajām kontinentālajām varām Eirāzijā un mazākām valstīm to perifērijā. Turklāt, kaut arī Amerikas vienpolārais brīdis ir pagājis, 21. gadsimtā tā arvien būs liels starptautiskās ietekmes centrs, un tas ir papildus faktors, kas palielina ASV manevra iespējas. Kopumā ASV politika attiecībā pret Eirāziju ilgstoši ir bijusi, un visticamāk, arī turpmāk būs, balstīta uz ģeopolitiskā plurālisma veicināšanu šajā kontinentā. Tas pamatā nozīmē stāšanos pretī jebkurai lielvarai, kas potenciāli varētu iegūt dominanci pār Eirāziju vai kādu no kontinenta izšķiroši svarīgajiem apgabaliem, piemēram, Rietumeiropu, Tuvajiem Austrumiem vai Dienvidaustrumāziju. Ģeopolitiskā plurālisma mērķi ir sasniedzami, sniedzot tiešu vai netiešu atbalstu nedraudzīgi noskaņotās lielvaras reģionālajiem pretiniekiem, kuru intereses sakrīt ar ASV interesēm. Ģeopolitiskā plurālisma mērķis motivēja ASV iesaistīšanos dažādās karalaika un mierlaika aliansēs Eirāzijā, vai nu tā būtu alianse ar Lielbritāniju un Padomju Savienību Lielā trijnieka formātā, lai apturētu nacistiskās Vācijas pretenzijas dominēt Eiropā, vai vēlāk NATO un citas Aukstā kara perioda koalīcijas, kuru mērķis bija ierobežot Padomju Savienības/Ķīnas varu gan Eiropā, gan Āzijā. Ja šāda ASV vispārīgās pieejas interpretācija ir pareiza un ja var prognozēt tās atkārtošanu nākotnē, ir pamats domāt, ka ASV Eirāzijas stratēģijā notiks pakāpeniska Eiropas prioritārās lomas mazināšanās. Šāds secinājums 54

55 izriet no vairākiem apsvērumiem. Pirmkārt, neskatoties uz Krievijas pašpasludināto piesliešanos kājās Putina ēras laikā, šī valsts nav un vairs nekad nebūs ASV galvenā Eirāzijas konkurente, kura, ja tā nebūtu tikusi iegrožota Aukstā kara periodā, iespējams, spētu panākt Rietumeiropas un Tuvo Austrumu nonākšanu tās ietekmes sfērā. Krievija kā neapmierināta un revizionistiska lielvara rada izaicinājumu valstīm, kas atrodas tās tuvumā, tomēr tā vairs nav pirmā līmeņa varas centrs Eirāzijā. Šis varas centrs tagad ir Ķīna, un saskaņā ar prognozēm tās relatīvais spēks tikai pieaugs. Ne tikai Ķīnas, bet arī Indijas izvirzīšanās priekšplānā līdz gadam visticamāk aizēnos to, kas globālajās attiecībās būs palicis no vecā eirocentriskā modeļa. Baraka Obamas administrācijas sākumposmā izsludinātais ASV pagrieziens uz Āziju līdz šim ir īstenojies ļoti lēnām. Bet tāpēc nevajadzētu domāt, ka globālās tendences ir labvēlīgas tam, lai Eiropa saglabātu savu ierasti priviliģēto pozīciju ASV Eirāzijas stratēģijā, kurā Eiropa būtu reģions, kam nepieciešamas īpašas rūpes un aizstāvība. Iekšzemes kopprodukta apmēru rēķinot pēc pirktspējas paritātes principa, Ķīnas ekonomika jau ir pāraugusi ASV, un ja Ķīna spēs saglabāt kaut ko līdzīgu savai pašreizējai attīstības trajektorijai, līdz gadam tā būs tikusi tālu priekšā ASV arī pārējos ekonomikas apmēru salīdzinošajos indikatoros. 10 Tas neizbēgami nozīmēs arī milzīgu Ķīnas militāro spēju pieaugumu, kaut līdz šim militārie rādītāji turpinājuši demonstrēt, ka ASV starptautiskā dominance šajā jomā ir relatīvi droša. 11 Ģeopolitikas nākotne ir Āzijā, un Amerikas prioritātes, militārie resursi un diplomātiskā uzmanība visticamāk pakāpeniski tiks novirzīta no Atlantijas uz Klusā okeāna reģionu. Ķīna ASV Indija Indonēzija Japāna Vācija Brazīlija Meksika Lielbritānija Francija ASV Ķīna Desmit pasaules ekonomikas līdervalstis gadā, IKP triljonos ASV dolāru, rēķinot pēc valūtas maiņas kursa. Dati: The Economist Intelligence Unit. Militārie tēriņi gadā miljardos ASV dolāru. Dati: SIPRI 55

56 Neapšaubāmi, Ķīnas izaugsme liks satraukties ne tikai Savienotajām valstīm vien un nākotnes starptautiskās attiecības neveidosies kā tikai šo divu varas polu sāncensība par dominanci. Ķīnai kā kontinentālai lielvarai kaimiņos atrodas virkne lielvalstu, piemēram, Indija, Japāna un, iespējams, pat Krievija, kas Ķīnas izaugsmi uzskatīs par satraucošu un centīsies Ķīnu līdzsvarot, cenšoties radīt šīs valsts ietekmi līdzsvarojošas alianses. Ir grūti paredzēt, kā tieši mijiedarbosies visi šie faktori, radot starptautisko vidi 30 gadus tālā nākotnē. Tomēr kopumā tas viss rada milzīgus jautājumus par Amerikas ilgtermiņa spēju un vēlmi turpināt spēlēt to lomu, pie kuras Rietumeiropa ir pieradusi kopš Otrā pasaules kara, savukārt Austrumeiropa kopš Aukstā kara beigām. Vācija (un Eiropas Savienība) Institūcijām piemīt paš-pastāvēšanas loģika. Tāpēc ir liela iespējamība, ka NATO kā ASV un Eiropas drošības sadarbību iemiesojoša organizācija pastavēs ilgstoši. Ņemot vērā, ka ASV klātbūtne Austrumeiropā ir labākais pieejamais variants Krievijas ietekmes līdzsvarošanai, šo klātbūtni ir nepieciešams veicināt un saglabāt pēc iespējas ilgāk. Vienlaikus Latvijai ir jāatzīst varbūtība, ka ilgtermiņa izmaiņas globālajā varas sadalījumā var grozīt Savienoto valstu prioritātes, kas savukārt pakāpeniski mazinātu Eiroatlantisko struktūru nozīmi, pat ja tās tehniski turpinās eksistēt. Izpildoties šādam scenārijam, kā Latvija varētu īstenot otro iepriekšminēto līdzsvarošanas variantu? Vai Vācija potenciāli varētu pārņemt ASV lomu? Ekonomikas spēkstacija Vācija ir Rietumu lielvara, kas Eiropā atrodas vistuvāk Krievijai. Pirms Otrā pasaules kara Vācijas tiešās robežas sniedzās līdz Baltijas jūras austrumu krastam, un etniskie vācieši veidoja nozīmīgu minoritāti pat reģionos ārpus Vācijas vēsturiskajām robežām. Uz labu vai ļaunu, visi šie aspekti padarīja Vāciju par lielvaru, kas tiešā veidā līdzdarbojās reģiona ģeopolitikā. Tomēr 20. gadsimta vidū notikusī Vācijas ģeogrāfiskā pārbīde uz rietumiem ir mazinājusi šīs valsts klātbūtni reģionā un padarījusi Vācijas intereses Baltijā krietni izplūdušākas, ja salīdzinām ar vēsturisko pieredzi. Tagad, kad Baltijas valstis ir pilntiesīgas ES un NATO dalībnieces, Vācija ir nepārprotami kļuvusi par Latvijas ekonomiskā modeļa reģionālo 56

57 gravitācijas centru. Šajā kontekstā Vācijas ekonomiskā orbīta veic galvenā pretsvara funkciju iepretim Krievijas ekonomiskajai orbītai. Turklāt šķiet, ka pēc Krievijas īstenotās Krimas aneksijas, Vācija ir arī zināmā mērā mainījusi savu pieeju Austrumbaltijas reģionam aizsardzības un drošības jomā, īpaši, ja pēdējo gadu aktivitātes salīdzinām ar Berlīnes remdeno vērtējumu par tās interesēm Baltijā 20. gadsimta deviņdesmitajos gados. Taču ideja, ka Vācija kā trešā līmeņa militārā vara viena pati spētu vai vēlētos spēlēt pilnvērtīga reģionālā pretsvara lomu iepretim kodollielvalstij Krievijai šķiet diezgan utopiska. Tomēr vai tas potenciāli varētu būt iespējams pēc 30 gadiem? Visu kādreizējo Eiropas lielvaru Vācijas, Francijas un Lielbritānijas problēma ir tāda, ka katru no tām atsevišķi joprojām var uzskatīt par starptautiskās ietekmes centru tikai ļoti ierobežotā izpratnē. Turklāt šo valstu nespēja būt par lielvarām pilnvērtīgā šī jēdziena nozīmē vēl vairāk pasvītros attīstības procesi, kas īstenosies nākamajās desmitgadēs. Tikai kolektīvā veidā Eiropas Savienības valstis būs spējīgas saglabāt savu vietu starp globālās ekonomiskās ietekmes centriem un noturēt savu pozīciju iepretim tādiem nākotnes pirmā līmeņa spēlētājiem kā Ķīna, Indija un Amerikas Savienotās Valstis. 12 Jāņem vērā arī demogrāfiskais konteksts: teritoriju, ko tagad aptver 28 Eiropas Savienības valstis, gadā apdzīvoja aptuveni 13 % pasaules iedzīvotāju. Kaut arī iedzīvotāju skaits, kas apdzīvo šobrīd Eiropas Savienībā ietilpstošās 28 valstis, saglabāsies aptuveni tāds pats, proti, 500 miljonu robežās, tiek prognozēts, ka ES iedzīvotāju skaita īpatsvars pasaules mērogā līdz gadam saruks līdz 5 %. 13 Īpaši Vācija kopš Otrā pasaules kara ir bijusi atspējota lielvara. Tai pasīvi piemīt daži no lielvaras atribūtiem, kas izriet no tās izmēra un pirmšķirīgas industrializētas ekonomikas. Tomēr ņemot vērā vēsturiskās traumas saistībā ar Vācijas centieniem iegūt dominanci pār kontinentu, īpaši nacistu režīma vadībā Otrajā pasaules karā, Vācija ir tikusi iegrožota un ir atstatījusi pati sevi no būtiskas autonomas lomas spēlēšanas starptautiskajās attiecībās, kā arī tā ir apzināti atturējusies šādas lomas spēlēšanai nepieciešamo spēju attīstīšanas. Vācija joprojām ir pakļauta ierobežojumiem attiecībā uz tās militāro kapacitāti un ir grūti iedomāties, kā tas varētu radikāli mainīties pat ilgtermiņa perspektīvā. Vācijai, piemēram, ir nepārprotami aizliegts attīstīt kodolieročus, un valdības līmenī nav redzētas 57

58 nekādas pazīmes, kas liecinātu par neapmierinātību ar šo regulējumu. Kaut arī Vācijas rīcībā ir saprātīgā līmenī attīstīti konvencionālie spēki, tā kopš Otrā pasaules kara ir gandrīz pilnībā paļāvusies uz ASV kodolieroču lietussargu un paplašināto atturēšanu NATO ietvaros kā savas aizsardzības garantu. Turklāt, raugoties no Krievijas un Vācijas starptelpā esošo valstu skatupunkta, Vācijas sabiedrība kopumā ir lielu pretimnākšanu un pietāti attiecas pret Krievijas interesēm un liela daļa Vācijas politiskās un ekonomiskās elites arī pauž līdzīgu nostāju. Šo tendenci deviņdesmitajos gados gana nepārprotami demonstrēja Berlīnes sākotnējā vienaldzība pret ideju par Baltijas valstu iekļaušanos Eiropas Savienībā un NATO. Vācija faktiski deleģēja Amerikas Savienotajām Valstīm līdera lomu attiecībā uz palīdzības sniegšanu Baltijas valstīm, lai tās periodā pēc Aukstā kara izkļūtu no Krievijas ietekmes orbītas. Domājot par nākotnes scenārijiem, šķiet, ka Austrumbaltijas kontekstā Vācija spēs spēlēt nozīmīgu stratēģisko lomu tikai tad, ja turpinās darboties plašākā Eiropas ietvarā, jo īpaši pilnveidojot savu partnerību ar Franciju rietumos un vienlaikus saglabājot vismaz funkcionālas attiecības ar Poliju austrumos. Pēdējais nosacījums ir izšķiroši svarīgs, lai nodrošinātu Vācijas ģeogrāfisko saikni ar Austrumbaltiju, savukārt Vācijas sasaiste ar Franciju ir vitāli nepieciešama, lai Eiropas Savienība turpinātu pastāvēt, un tas potenciāli varētu arī sniegt formātu, kurā Vācija sev un citiem drošā veidā veicinātu Eiropas militāro spēju attīstību līdz tādam līmenim, kas būtu 21. gadsimta lielvaras cienīgs. Šeit arī atrodams, iespējams, svarīgākais faktors no visiem, ja skatāmies uz Latvijas vietu nākotnes lielvaru politikā Eiropas Savienībai ir svarīgi turpināt pastāvēt kā ietvaram, kas Vācijas lielvaru padara prognozējamu, kā arī nodrošina to, ka Vācija Austrumbaltiju vismaz daļēji uzskata par savu atbildības zonu. Secinājumi Laika posmā līdz gadam Āzijas lielvalstu ietekmes pieaugums ievērojami mainīs pasaules kārtību. Jaunajiem globālās ietekmes centriem būs pašiem sava izpratne par veidu, kā īstenojamas starptautiskās attiecības. 58

59 Šie procesi turpinās mazināt Eiropas globālo statusu. Vērtējot šauri no Latvijas skatupunkta, tās var uzskatīt par labām ziņām. Kaimiņos esošo lielvaru Vācijas un Krievijas pagātnes cīņas par dominanci Eiropā un pasaulē visticamāk netiks atkārtotas, kaut vai tikai tāpēc, ka šos savulaik varenos starptautiskās ietekmes centrus vairs nevar uzskatīt par pirmās pakāpes lielvarām, un nākotnes attīstības tendences šīs valstis neatgriezīs to iepriekšējās ietekmes pozīcijās. 20. gadsimta titānu sadursmes izpostīja Austrumeiropu, un šo titānu ietekmes relatīvais kritums Austrumbaltijas ģeopolitisko vidi padara relatīvi drošāku mazajām valstīm. Tomēr Ziemeļaustrumeiropas nozīmības pakāpeniskā mazināšanās metīs arī izaicinājumu. Globālās ģeopolitikas procesu virzīšanās prom no Eiropas visticamāk mazinās Amerikas Savienoto Valstu motivāciju iesaistīties šajā reģionā, jo ASV bažas attiecībā uz Ķīnas pārtapšanu par līdzvērtīgu konkurentu liks tai aizvien vairāk koncentrēties uz Klusā okeāna reģionu, Eiroatlantiskās attiecības atstājot otrajā plānā. Latvijai vajadzētu turpināt nepagurstoši strādāt, lai nostiprinātu grupu, kas pazīstama kā Rietumi, tomēr var izrādītes, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Kopumā šķiet, ka Austrumbaltijas valstīm sliktākais nākotnes scenārijs būtu ES dezintegrācija kombinācijā ar Amerikas Savienoto Valstu uzmanības mazināšanos attiecībā uz šo reģionu, kas potenciāli varētu atstāt mūs bez mehānisma, kas spētu līdzsvarot centrtieces spēku, kuru joprojām turpinās radīt Krievija. Šajā kontekstā Eiropas Savienības nākotnes attīstības trajektorija kļūst ārkārtīgi svarīga. Lai Eiropas Savienība pastāvētu, dalībvalstīm uz brīvprātības pamata daļēji jāatsakās no savas suverenitātes. Lai ES pati kļūtu par vērā ņemamu lielvaru, dalībvalstīm būs jāatsakās no vēl lielākas daļas savas suverenitātes. Apsverot visus ieguvumus un zaudējumus, tas arī varētu tikt uzskatīts par racionālu scenāriju, tomēr, uz labu vai ļaunu, nācijvalstis ir spītīgi veidojumi, kas Eiropas Savienību padara par īpatnēju fenomenu, kura nākotne nav uzskatāma par pašsaprotamu. Tādējādi kopumā jāsecina, ka nākamajai Latvijas ārpolitikas veidotāju paaudzei, gluži tāpat kā iepriekšējai, nāksies rūpīgi vērot lielvaru attiecību arvien mainīgo dinamiku. 59

60 Atsauces 1 Thucydides, The History of the Peloponnesian War, tr. by Richard Crawley (London: Longmans, Green and Co., 1874), Edvard Beneš, The Problems of Small Nations After the World War (London: School of Slavonic Studies, University of London, c. 1925), J. E. Spence, Republic under Pressure: A Study of South African Foreign Policy (London: Oxford University Press, 1965), 6. 4 Arthur Andrew, Defence by Other Means: Diplomacy for the Underdog (Toronto: Canadian Institute of International Affairs, 1970), GDP (PPP) data from CIA World Factbooks 1990 and 1995, SIPRI, sites/default/files/1_data%20for%20all%20countries%20from%201988%e2%80%932017%20 in%20constant%20%282016%29%20usd.pdf 6 Stephen Kotkin, Realist World, Foreign Affairs, July/August Е. М. Андреев, Л. Е. Дарский, Т. Л. Харькова, Население Советского Союза: , М. Наука, 1993.; Государственный комитет СССР по статистике, Информационно-издательский центр, Народное хозяйство СССР в 1990 г., Статистический ежегодник, Москва «Финансы и Статистика» 1991 г.; UN Population Division, World Population Prospects: The 2017 Revision (New York, 2017), The World in 2050: Will the Shift in Global Economic Power Continue?, PWC, February 2015, 9 SIPRI Yearbook 2018: Armaments, Disarmament and International Security, 2018, 10 Long-term Macroeconomic forecasts: Key Trends to 2050, Economist Intelligence Unit (2014), SIPRI Yearbook 2018: Armaments, Disarmament and International Security, 2018, 12 Mikkel Barslund and Daniel Gross, Europe s Place in the Global Economy- What does the last half Century Suggest for the Futur, Intereconomics 51:1, Jan-Feb 2016, intereconomics.eu/downloads/getfile.php?id= EU in the World 2018, Eurostat, 17, KS-EX EN-N.pdf/64b de2-4c9b-aa5a-8881bf6ca59b 60

61 Latvijas drošība paredzami neparedzamā starptautiskajā vidē MĀRIS ANDŽĀNS Šobrīd, atskatoties uz laiku pirms desmit un trīsdesmit gadiem, Latvijas sasniegtais valstiskuma simtgadē būtu bijis grūti iedomājams gadā Latvijas neatkarības atjaunošana vēl bija vien cerība, savukārt pilnīga integrācija Rietumu politiskajās un militārajās struktūrās pavisam attāls sapnis. Pirms desmit gadiem, kad Latvija jau bija gan Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO), gan Eiropas Savienības (ES) sastāvā, Rietumvalstu sabiedroto militārā klātbūtne bija grūti iedomājama Baltijas valstīs un tabu Rietumvalstīs. Arī starptautiskā vide bija citādāka ne vien varas sadalījums starp lielvarām un to savstarpējās attiecības, bet arī militāro un civilo tehnoloģiju attīstības līmenis un virkne citu faktoru. Šis raksts iesākas ar vispārēju ieskatu Latvijas pašreizējā drošības situācijā. Tam seko vērtējums par potenciālām tendencēm drošības vides attīstībā nākotnē. Tālāk tiek apspriesti Latvijas drošībai būtiskākie aktori un faktori perspektīvā, kā arī tiek piedāvāti divi hipotētiski drošības situācijas attīstības modeļi pēc desmit un trīsdesmit gadiem gan optimistisks scenārijs, gan mazāk optimistisks. Lai gan rakstā uzsvars tiek likts uz militāro drošību, būtiska uzmanība tiek pievērsta arī citiem drošības jautājumiem, kam ir un var būt būtiska ietekme uz Latvijas nacionālo drošību. Latvija gadā drošāka nekā jebkad iepriekš Lai gan Latvija gadā saskaras ar virkni problēmu (gluži tāpat kā vairums citu valstu), tā ir drošāka nekā jebkad iepriekš. Atjaunotās neatkarības gandrīz trīs desmitgadēs ir panākta pilnīga integrācija Rietumu politiskajās, militārajās un ekonomiskajās struktūrās. Vairāk nekā pusi no savas atjaunotās neatkarības laika Latvija ir ES dalībvalsts. Lai gan dalība 61

62 ES ir nesusi jaunus izaicinājumus (piemēram, līdzatbildība par citās savienības daļās radušos problēmu risināšanu), tomēr dalības ES pienesums valsts attīstībai un nacionālajai drošībai ir bijis ievērojami lielāks (piemēram, finansiāls atbalsts virknē nozaru, likumdošanas eiropeizācija, piederības stiprināšana Rietumu pasaulei). Latvija jau 14 gadus ir arī NATO dalībvalsts. Tās teritorijā rotācijas kārtībā ir izvietoti sabiedroto bruņoto spēki. Lai gan to apmērs ir neliels, tomēr sabiedroto klātbūtne runā par labu tam, ka gada Ziemeļatlantijas līguma 5. pants nav vien tukši vārdi. 1 Arī Latvijas individuālās aizsardzības spējas ir augušas ja līdz un gada notikumiem Ukrainā Latvijas aizsardzība bija atstāta novārtā, tad sekojošā drošības situācijas pārvērtēšana un straujais finansējuma pieaugums līdz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta (IKP) ir ļāvis uzlabot Nacionālo bruņoto spēku (NBS) spējas. Tāpat pēdējo gadu laikā būtiski uzlabojumi veikti dažādās iekšlietu nozares jomās un kiberdrošības stiprināšanā gan valsts, gan privātajā sektorā. Tomēr, neskatoties uz pēdējo gadu laikā paveikto, būtu naivi uzskatīt, ka Latvija ar saviem pieticīgā izmēra bruņotajiem spēkiem un to rīcībā esošo bruņojumu viena spētu sevi aizstāvēt pret Krieviju bruņota konflikta gadījumā 2 (Latvijas nacionālās drošības plānošanas ietvarā Krievija skaidri izkristalizējas par būtiskāko riska faktoru nacionālajai drošībai 3 ). Tāpat saglabājas vērā ņemama vieta progresam arī iekšlietu sistēmas darbības pilnveidošanā, lai mazinātu ne vien ar Krieviju saistītos riskus (piemēram, spiegošana vai informācijas operācijas), bet arī ar citiem iekšējiem un ārējiem avotiem saistītos riskus (piemēram, organizētā noziedzība vai starptautiskais terorisms). Lai gan daudzi Latvijas iedzīvotāji pamatoti nav apmierināti ar ekonomisko situāciju (kas ir viens no svarīgākajiem ikvienas valsts nacionālās drošības elementiem), tomēr globālā mērogā Latvija ierindojas attīstītāko valstu lokā. 4 Latvijas ārējās tirdzniecības vektori ir diversificēti, un pārliecinoši lielākā daļa tirdzniecības norit ar Rietumvalstīm. 5 Vērā ņemams progress panākts arī Latvijas enerģētikas tirgus modernizēšanā un integrēšanā ar citām ES valstīm (piemēram, dabasgāzes un elektroenerģijas tirgus liberalizācija, kā arī jau izveidotie Baltijas valstu elektroapgādes savienojumi ar citām ES dalībvalstīm un sašķidrinātās dabasgāzes terminālis Lietuvā). Labi pamati ielikti arī Baltijas valstu dzelzceļa infrastruktūras 62

63 atkalsavienošanai ar Rietumeiropas dzelzceļa sistēmu lai gan Eiropas platuma dzelzceļa Rail Baltica izbūve vēl nav sākusies, notiek tā projektēšana. 6 Tomēr, neskatoties uz jau paveikto, kā ekonomiskās situācijas uzlabošanā, tā arī energoneatkarības un transporta infrastruktūras tālākā sasaistē ar pārējo ES (tāpat kā Latvijas tranzīta nozares atkarības mazināšanā no Krievijas 7 ) vēl priekšā ir apjomīgs darbs. Kā būtisks nacionālās drošības risks saglabājas Latvijas sabiedrības sašķeltība. Lai gan kopš neatkarības atjaunošanas iedzīvotāju vidū palielinājies pamatnācijas apmērs un samazinājies nepilsoņu skaits 8, aizvien būtiska daļa Latvijas cittautiešu valsts valodu zina vāji 9 un būtiskus vēstures un mūsdienu jautājumus redz atšķirīgi. To veicina kā pēc mācību valodas sašķeltā izglītības sistēma (kura gan tuvāko gadu laikā tiks reformēta, vidusskolās pakāpeniski pārejot uz mācībām latviešu valodā), tā arī sašķeltā informatīvā telpa un ar to saistītais Krievijas plašsaziņas līdzekļu plašais lietojums. 10 Sabiedrības saliedētība, pilsoniskās sabiedrības attīstība un izglītības kvalitāte saglabāsies kā vieni no būtiskākajiem izaicinājumiem arī turpmāk. Nākotnes drošības vide starp paredzamo un neparedzamo Bruņotu konfliktu skaits pasaulē kopš Aukstā kara sākuma posma līdz mūsdienām pakāpeniski pieaudzis no aptuveni diviem desmitiem līdz aptuveni pieciem desmitiem (sevišķi Āfrikā un Tuvajos Austrumos). 11 Jārēķinās, ka arī tuvākā un tālākā nākotnē bruņoti konflikti norisināsies pastāvīgi. Maz ticams, ka konfliktu skaits nākotnē samazināsies. Tos arī turpmāk izraisīs valstu cīņa par varu, resursiem un interesēm, kā arī domstarpības starp etniskām, reliģiskām un ideoloģiskām grupām. Lai gan visdrīzāk turpināsies tendence palielināties konfliktu skaitam valstu iekšienē (aizvien lielāku spriedzi izraisīs pārapdzīvotība un tās radītais spiediens uz dabu atsevišķos reģionos) un valstu un nevalstisku organizāciju (pamatā teroristu organizāciju) starpā, neizsīks konflikti starp valstīm un valstu blokiem (potenciāls konfrontācijai palielināsies Arktikā). Turpinās attīstīties karadarbības taktika. Grūtāk kļūs nošķirt miera stāvokli no kara stāvokļa, tāpat kā konfliktos iesaistītās puses (piemēram, daļā valstu nākotnē 63

64 var līdz minimumam samazināties robeža starp policiju un bruņotajiem spēkiem, pirmajiem kļūstot aizvien labāk apbruņotiem un līdz ar to spējot izpildīt plašāku uzdevumu loku). Tehnoloģiskā attīstība un globalizācija aizvien ciešāk sasaistīs attīstītās valstis un to sabiedrības. Līdz ar pieaugošo sasaisti krasi palielināsies tiešās un netiešās izmaksas konfliktiem, kuros viena otrai pretī stāsies lielvaras. Tāpēc lielvaras centīsies no tiešiem konfliktiem izvairīties. Domstarpības tās mēģinās risināt nemilitāros veidos vai arī tomēr militārajā jomā pārbaudot viena otras spējas un pacietību, bet apstājoties īsi pirms konflikta eskalācijas. Tiesa gan, šāda pārbaude var neplānoti pārvērsties lielāka un nekontrolējama apmēra konfliktos. Tehnoloģiskais progress būtiski ietekmēs kā iedzīvotāju ikdienu, tā arī drošības vidi. Vēl lielāka daļa ikdienas aktivitāšu noritēs virtuālajā telpā aizvien vairāk ierīču (piemēram, automašīnas un virtuves iekārtas) kļūs viedākas un savienotākas savā starpā un ar tīmekli, vēl vairāk pakalpojumu būs pieejami tiešsaistē (piemēram, vēlēšanas un medicīniskie izmeklējumi). Tajā pat laikā atkarība no tehnoloģijām paplašinās riskus un konfliktu skaitu virtuālajā telpā. Riski (piemēram, iespēja pazaudēt vai sabojāt liela apmēra datus un kritiskās infrastruktūras sabojāšana bez fiziska kontakta) liks pārdomāt digitalizācijas radīto priekšrocību samērīgumu ar iespējamajiem zaudējumiem. Tāpat aktuālas būs diskusijas par līdzsvaru starp iedzīvotāju privātumu un valstu drošību cik tālu valsts institūcijas drīkstēs izmantot plašās informācijas tehnoloģiju priekšrocības (piemēram, sarakstes pārtveršana un pieslēgšanās telefonu video kamerām), lai sargātu citus iedzīvotājus un valstu drošību. Iespējams, tehnoloģiskais progress vismaz daļā jomu un daļā valstu varētu tikt ierobežots, lai samērotu tehnoloģiju dotās iespējas ar to radītajiem riskiem. Neskatoties uz to, kādā ātrumā attīstīsies virtuālā telpa, valstu nacionālajā drošībā aizvien būtiskāku vietu ieņems kiberdrošības jautājumi. Aizvien lielāka daļa konfliktu norisināsies vienlaikus gan fiziskajā, gan virtuālajā telpā vai arī vienīgi virtuālajā telpā. Kiberspējas kļūs par neatņemamu nacionālās drošības un valsts aizsardzības sistēmu sastāvdaļu. Kibervienības būs neatņemama bruņoto spēku sastāvdaļa. Uzbrukumu veikšanai kibertelpā paredzētas tehnoloģijas būs vispārizplatīta valstu arsenāla daļa. To pielietojums būs dažāds sākot no slēptas novērošanas 64

65 un informācijas iegūšanas līdz pakalpojumu (piemēram, valsts informācijas sistēmu un mobilo sakaru tīklu) darbības traucēšanai, ierīču bojāšanai un citiem piederošu ierīču (piemēram, bezpilota aparātu) vadības pārņemšanai. Uzbrūkošās spējas kibertelpā tiks izmantotas kā pret militāro infrastruktūru (piemēram, militārie sakaru tīkli un bezpilota aparāti), tā arī pret civilo infrastruktūru (piemēram, banku informācijas sistēmas un plašsaziņas līdzekļi). Kibertelpā būtisks saglabāsies asimetriskuma un anonimitātes aspekts uzbrukumus pret valstīm veiks ne vien citas valstis, bet arī indivīdi un to grupas (piemēram, tā sauktie (h)aktīvisti), un ne vienmēr būs iespējams noteikt un pierādīt uzbrucēja identitāti. Plašā informācijas pieejamība un tās izplatīšanas iespējas globālajā tīmeklī aizvien vairāk nojauks robežas starp patiesību un meliem. Lai gan tehnoloģiju attīstība piedāvās iespējas viedokli neierobežoti paust ikvienam iedzīvotājiem (pamatā gan tomēr demokrātiskajās valstīs), tehnoloģijas piedāvās plašas iespējas arī citām valstīm (un nevalstiskām grupām) manipulēt gan ar savas, gan ar citu valstu iedzīvotājiem. Informācijas telpas attīstība saskarsies ar jautājumiem par to, kā valstīm efektīvāk sazināties ar saviem iedzīvotājiem un kā tos aizsargāt pret tādām izteiksmes brīvības izpausmēm, kas tiek izmantotas ļauniem nolūkiem. Līdzās attīstībai virtuālajā vidē turpināsies arī ierastās karadarbības vides un tajā izmantotā bruņojuma attīstība. Paplašināsies ne vien jau šobrīd plaši izmantoto bezpilota lidaparātu spējas un pielietojums novērošanā, kravu pārvadājumos un kaujās, bet arī bezpilota sauszemes 12 un ūdens aparātu attīstība (gan tādu, kuras attālināti vadīs cilvēki, gan tādu, kas spēs darboties pilnībā autonomi piemēram, pilnīgi autonomi krasta apsardzes kuteri vai zemūdens peldlīdzekļi, kas spēs uzturēties ūdenī ilgu laika periodu). Autonomo sistēmu izturības un iznīcinošās spējas palielināsies. Uzlabosies to spējas darboties koordinētās grupās gan atbalstot bruņoto spēku operācijas, gan veicot uzdevumus autonomi. Gan robotizācijas, gan tradicionālo ieroču sistēmu darbības nodrošināšanā pieaugs mākslīgā intelekta loma. Sagaidāms, ka arī šajā jomā tehnoloģiskā attīstība neies beznosacījumu ceļu būs jārisina tiesiska un ētiska rakstura dilemmas kā tiesībām un to piemērošanai tikt līdzi tehnoloģiskajam progresam, un cik lielu brīvību lēmumu pieņemšanā par cilvēku dzīvībām uzticēt autonomām sistēmām. 65

66 Neapstāsies arī tradicionālo ieroču evolūcija. Attīstīties kā uzbrukumu ieroču jauda, darbības attālums, precizitāte, aizsardzība pret attālinātu iejaukšanos to darbībā, tā arī aizsardzības ieroču spējas. Paralēli tā sauktajai gudrajai munīcijai, kas spēs precīzi iznīcināt sarežģītus mērķus, valstu arsenālus pakāpeniski papildinās arī lāzerieroči, kas kļūs aizvien mazāki un nāvējošāki. Ieroču sistēmas būtiski mainīsies arī līdz ar kvantu datoru un mākslīgā intelekta attīstību, radot nepieredzēti plašu iespēju spektru ietekmēt un apsteigt pretinieku gan fiziskajā, gan virtuālajā karalaukā. Tiesa gan, neskatoties uz tehnoloģisko attīstību un daudzu valstu bruņojuma modernizāciju, turpināsies arī zemo tehnoloģiju jeb jau novecojušu militāro tehnoloģiju izmantošana, it īpaši ekonomiski mazāk attīstītos reģionos. Maz ticama ir vispārēja atteikšanās no kodolieročiem. Lielākā daļa kodolvalstu turpinās savu kodolieroču un ar tiem saistīto tehnoloģiju modernizāciju. Nevar gan izslēgt, ka atsevišķas valstis apsvērs atteikšanos no kodolieročiem vai būs spiestas atteikties no tiem. Tāpat iespējamas jaunas iniciatīvas par kolektīvu kodolieroču apmēra samazināšanu, bet ne pilnīgu atteikšanos no tiem. Visbeidzot, turpinās attīstīsies arī piektā karadarbības vide kosmoss (līdzās sauszemei, jūrai, gaisam, kibertelpai). Kosmosa vidē gan saglabāsies neliels to valstu skaits, kuras spēs attīstīt tehnoloģijas ne vien novērošanas, bet arī uzbrūkošām darbībām. Vienlaikus pieaugs privātā sektora loma kravu nogādāšanā un tūrisma braucienu organizēšanā kosmosā. Latvijas drošībai būtiskākie aktori un faktori perspektīvā Latvijas drošībai izšķiroša būs kā reģionālā, tā arī globālā starptautiskā vide. Īpaši svarīgs būs ES tālākās attīstības ceļš un savienības spēcīgāko dalībvalstu relatīvā vara pasaules mērogā, kā arī Eiroatlantiskās saiknes stiprums jeb ASV un līdz ar to NATO iesaiste Eiropas drošības veicināšanā. Paredzams, ka ASV pārskatāmā nākotnē saglabās varenākās pasaules valsts statusu, vienlaikus gan pieaugot citu valstu varai. ASV atbalsts Latvijai un jo īpaši valsts drošībai būs viens no svarīgākajiem faktoriem Latvijas neatkarības nodrošināšanā nākotnē, it īpaši ES integrācijas regresa 66

67 gadījumā. Viens no drošākajiem garantiem Latvijas neatkarībai ilgtermiņā būtu pastāvīga ASV militārā klātbūtne, bet viens no lielākajiem riskiem ASV attālināšanās no iesaistes Eiropas drošībā un militārās klātbūtnes samazināšana vai pat izbeigšana Eiropā. Šāda attīstība var notikt gan ASV piekopjot izolacionistiskāku ārpolitiku, gan tai vairāk pūles un resursus veltot konfliktiem Tuvajos Austrumos, Āzijā un citviet. Pavājinoties Eiroatlantiskajai saiknei, vēl izšķirošāka būs ES nākotne. Latvijas drošībai izdevīga būs spēcīga un saliedēta ES, kuras dalībvalstu politikas, ekonomikas un sabiedrības ir cieši saistītas. Svarīga būs savienības aizsardzības politikas attīstība virzība uz ciešāku bruņoto spēku integrāciju un iespējamu kopīgu pastāvīgu vai ad hoc aizsardzības spēku veidošanu (piemēram, attīstot jau šobrīd formāli pastāvošās ES kaujas grupas). Cieša sasaiste ar pārējo ES būs svarīga arī Latvijas ekonomiskajai stabilitātei un attīstībai, kā arī infrastruktūras pilnīgai integrācijai ar ES dalībvalstīm (lai gan līdz ar jauniem tehnoloģiskiem risinājumiem mazināsies pašreizējo transporta sistēmu nozīme, vismaz tuvāko trīs desmitgažu laikā tās aizvien būs svarīgākās kravu un cilvēku pārvadāšanai). Dziļāka integrācija ES būs svarīga Latvijas un tās sabiedrības identitātes evolūcijai sabiedrības piederībai Rietumu pasaulei un Latvijas kļūšanai par neapstrīdētu daļu no tās. Turpretī ES novājināšanās un fragmentācija kaitēs tālākam Latvijas politiskās, ekonomiskās un sabiedriskās rietumnieciskošanās procesam. Tā dos iespēju potenciāliem pretiniekiem apdraudēt Latvijas drošību, neapdraudot citu ES valstu drošību un līdz ar to mazinot citu ES valstu solidaritāti. Reģionālā mērogā svarīga būs ciešas sadarbības saglabāšana ar Lietuvu un Igauniju, jo īpaši drošības politikā. Ciešu attiecību saglabāšana nebūs pašsaprotams uzdevums, ņemot vērā Igaunijas pastāvīgo skatu Ziemeļvalstu virzienā un Lietuvas vēsturisko pieredzi un skatu dienvidu virzienā. Turklāt Latvijai var nākties izdarīt izvēli par to, vai otro koncentrisko reģionālās sadarbības apli veidot ar Ziemeļeiropas valstīm, vai arī ar Centrāleiropas valstīm (it īpaši Poliju) kā ārējā un drošības politikā, tā arī virknē citu drošību tieši un netieši ietekmējošu jomu. Tāpat reģionālā mērogā būtisks faktors (arī iespējams riska faktors) būs Latvijas kaimiņvalsts Baltkrievijas tālākās iekšpolitiskās un ārpolitiskās attīstības ceļš vai nu tās tuvināšanās ES vai Krievijai (un/vai Ķīnas Tautas Republikai (ĶTR)), vai arī vienlaicīga dažādu ārēju varu līdzsvarošana. 67

68 Būtiskākais ārējo risku avots Latvijai pārskatāmā nākotnē saglabāsies Krievija. Maz ticama ir Krievijas rietumnieciskošanās un piesliešanās Rietumu pasaulei. Drīzāk Krievija turpinās iet savu īpašo ceļu, pat neskatoties uz izmaiņām tās politiskajā vadībā. Lai gan par otru pasaules lielvaru aiz ASV būs vēl vairāk nostabilizējusies ĶTR, Krievija arī turpmāk būs reģionāla lielvara, kuras varu ierobežos ekonomiskais potenciāls, bet pastiprinās militārās (un ar tām saistītās nemilitārās) spējas un diplomātiskās spējas, kā arī lēmumu pieņemšanas vertikāle un gatavība uzņemties augstāku risku. Krievija centīsies saglabāt un pastiprināt savu ietekmi bijušās Padomju Savienības teritorijā, kā arī citviet pasaulē. Tā turpinās izmantot citu valstu un sabiedrību vājības un meklēs iespējas mazināt citu vienotību. Tiesa gan, pilnībā nevar izslēgt plaisu pastiprināšanos Krievijas iekšienē kā starp dažādām etniskām grupām, tā arī dažādiem sabiedrības slāņiem. Riski Latvijas drošībai būs saistīti arī ar citiem ārējiem faktoriem starptautisko terorismu, organizēto noziedzību, globālās ekonomikas satricinājumiem, globālo sasilšanu, dabas katastrofām u.c. Lai gan ne visi minētie riska faktori rada tiešus riskus Latvijai šobrīd, perspektīvā ikviens no tiem var radīt izšķirošu ietekmi uz Latvijas nacionālo drošību. Latvija pēc desmit un trīsdesmit gadiem optimistisks scenārijs gadā Latvija ir drošāka un noturīgāka nekā jebkad iepriekš kā militārās, tā arī virknē nemilitārās drošības aspektu. Latvija turpina tērēt vismaz divus un vairāk procentus no IKP savai aizsardzībai un pieejamos finanšu resursus izlieto viedi. Nacionālās drošības sistēmu veido labi integrēts militāro un civilo institūciju un privātā sektora resursu kopums, kuru kopdarbību nodrošina pārdomāti sadarbības mehānismi. NBS ir uzlabojuši kā spējas aizsargāt Latvijas teritoriju, tā arī spējas piedalīties starptautiskajās operācijās. NBS personālsastāvs ir audzis, un valsts aizsardzībā ir iesaistījies lielāks skaits brīvprātīgo vai nu pilnveidojot pašreizējos brīvprātīgās iesaistes mehānismus, vai arī izveidojot laika gājumam atbilstošu obligāto militāro dienestu. NBS rīcībā ir vairāk un jaunāka ražojuma militārā tehnika, tostarp, jauna sauszemes bruņu tehnika, jauni helihopteri, jauni bezpilota lidaparāti un jaunas pretgaisa aizsardzības 68

69 sistēmas. NBS ietvaros izveidota atsevišķa kiberaizsardzības pavēlniecība, kur aizsardzības uzdevumiem līdzās tiek attīstītas arī uzbrūkošās spējas. Latvijas individuālās pašaizsardzības spējas turpina atbalstīt NATO un ES sabiedrotie, kuru militārā klātbūtne Latvijā ir kļuvusi vēl plašāka un pastāvīga, tostarp, Latvijā izveidota pastāvīga sabiedroto jūras spēku klātbūtne un tāla darbības rādiusa pretgaisa aizsardzības sistēmas. Latvijas ekonomika ir pakāpeniski attīstījusies, pieaugot IKP un tā apmēram uz vienu iedzīvotāju, tādējādi mazinot sociālekonomiskos riskus nacionālajai drošībai. Ir pabeigta Eiropas platuma dzelzceļa Rail Baltica izbūve Baltijas valstu teritorijā un turpinās savienojuma izveidošana ar Poliju. Tas ļauj uzsākt plašāku tranzīta kravu pārorientāciju no austrumu-rietumu virziena uz ziemeļu-dienvidu virzienu un augstākas pievienotās vērtības kravām. Pabeigta ir ne vien elektroenerģijas, bet arī dabasgāzes savienojumu izveide starp Baltijas valstīm no vienas puses un Poliju un Somiju no otras. Tāpat uzlabota energoefektivitāte, un līdz ar to ierobežots nevajadzīgs enerģijas patēriņš. Šis pasākumu komplekss Latvijai dod iespēju saņemt energoresursus no dažādiem piegādātājiem un līdz ar to gandrīz pilnībā būt neatkarīgai no Krievijas. Krievijas loma samazinājusies arī Latvijas ārējā ekonomiskajā sadarbībā, tostarp, importa un eksporta apjomā un investīcijās. Situācija uzlabojusies arī sabiedriskās drošības sektorā. Iedzīvotāju skaita samazināšanās Latvijā gandrīz apstājusies, un notiek pieticīga, tomēr pakāpeniska diasporas reemigrācija. Līdz ar latviešu valodas lomas stiprināšanu izglītības sistēmā un citiem pasākumiem, uzlabojušās cittautiešu latviešu valodas zināšanas un cittautiešu lojalitāte Latvijas valstij. Tāpat uzlabojusies vispārējā izglītības kvalitāte un līdz ar to sabiedrības viedums, noturība un globālā konkurētspēja. Informācijas telpā ir mazinājusies Krievijas valsts mediju, kā arī melu ziņu ietekme. Turpinoties optimistiskākajam scenārijam, Latvija gadā ir neatgriezeniski kļuvusi par daļu no Rietumu pasaules ikvienā jomā. Ne vien Latvijas sabiedrība, bet arī Rietumu sabiedrība kopumā (īpaši Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstis) Latviju nešaubīgi uztver kā daļu no Rietumu pasaules. Pēc trīsdesmit gadiem nacionālā līmenī ir izdevies vēl vairāk nostiprināt savas pašaizsardzības spējas, ko Latvijas teritorijā turpina atbalstīt NATO un ES sabiedroto spēki. Ejot līdzi laikam, vēl lielāka daļa militārpersonu 69

70 rūpējas par Latvijas drošību kibertelpā vai par automatizēto aizsardzības sistēmu darbību. Latvijas robežu un iekšējās drošības nodrošināšanā aizvien lielāku lomu ieņem bezpilota aparāti ar mākslīgā intelekta atbalstu. Vienlaikus gan nav mazinājušies pret Rietumu pasauli vērstie draudi, it īpaši ideoloģizēts starptautiskais terorisms. Latvija uzņemas lielāku atbildību par starptautiskās drošības veicināšanu, tās bruņotajiem spēkiem aktīvi iesaistoties miera uzturēšanā citviet pasaulē, bet diplomātiskajam dienestam iesaistoties konfliktu risināšanā citviet. Būtiski pieaugusi Latvijas atpazīstamība un tās pozitīvais tēls un līdz ar to arī Latvijas maigā vara. Visbeidzot, Latvijas ekonomiskie rādītāji to ierindo starp attīstītākajām ES valstīm. Atkarība no Krievijas ekonomikas izbeigusies gandrīz ikvienā jomā, gan Latvijai pārorientējot un modernizējot savus tirdzniecības, energoapgādes un transporta vektorus ES ietvaros, gan arī Krievijai pārvirzot savus ārējās darbības vektorus Āzijas un Ziemeļu ledus okeāna virzienā un vairāk uzmanības veltot iekšējām problēmām. Tikmēr Latvijas sabiedrība kļuvusi vēl vienotāka un noturīgāka pret iekšējiem un ārējiem satricinājumiem. Latvija pēc desmit un trīsdesmit gadiem mazāk optimistisks scenārijs Mazāk optimistiskā scenārijā pēc desmit gadiem Latvija nav būtiski progresējusi iekšējās un ārējās drošības veicināšanā, bet starptautiskā vide kļuvusi tai nelabvēlīgāka. Ir mazinājusies ES valstu vienotība (un līdz ar to solidaritāte pret citām dalībvalstīm), un tālākas integrācijas process norit gausi. Eiroatlantiskās attiecības ir kļuvušas vēsākas, un aizvien lielāku ASV uzmanību un resursus aizņem konfliktu risināšana Tuvajos Austrumos un ĶTR iegrožošana Āzijā. Līdz ar to Eiropas valstīm jāuzņemas lielāka atbildība par savu drošību un miera veicināšanu tai apkārtējos reģionos. Krievija ir mazinājusi provokatīvās darbības Baltijas jūras reģionā, vienlaikus normalizējot attiecības ar Rietumvalstīm. Līdz ar to ir mazinājusies Krievijas radītā apdraudējuma izjūta kā Latvijā, tā arī Rietumvalstīs. Vairs neredzot tiešu militāru apdraudējumu no Krievijas, Latvijā ir izbeigta rotējošā NATO sabiedroto spēku klātbūtne. Ņemot vērā šķietami pozitīvo drošības vidi, pati Latvija samazinājusi savus aizsardzības izdevumus un vairs neveic būtiskus ieguldījumus aizsardzības spēju uzlabošanā, 70

71 tā vietā brīvos līdzekļus izlietojot sociālekonomisko jautājumu risināšanā. Rezultātā Latvijas aizsardzības spējas netiek līdzi tehnoloģiskajai attīstībai un potenciāla konflikta gadījumā ir pārāk vājas, lai varētu izrādīt būtisku pretestību modernizētiem Krievijas bruņotiem spēkiem. Nespēja tikt līdzi kibertelpas attīstībai Latviju padarījusi ievainojamāku pret draudiem kibertelpā, ko rada gan citas valstis, gan arī nevalstiskas grupas un indivīdi. Latvijas ekonomika turpina attīstīties, tomēr attīstības temps nav būtisks. Ir aizkavējusies enerģētikas un dzelzceļa infrastruktūras modernizācija, kas padarītu Latviju neatkarīgāku no Krievijas. Tas ļauj Krievijai saglabāt ietekmes sviras Latvijas enerģētikas un tranzīta nozarēs. Latvijas iedzīvotāju skaits turpina samazināties, bet sabiedrības integrācija norit gausi. Būtiska daļa cittautiešu vēl aizvien vāji zina latviešu valodu, kā arī atrodas Krievijas informācijas telpas ietekmē un līdz ar to atšķirīgā vēsturisku un aktuālo notikumu izpratnē. Tāpēc nav notikusi arī vēsturiskās atmiņas un pasaules procesu izpratnes tuvināšanās starp latviešiem un lielāko daļu cittautiešu. Turpinoties mazāk optimistiskam scenārijam, pēc trīsdesmit gadiem Latvija daudzējādā ziņā joprojām atrodas starp Rietumiem un Austrumiem. ES un NATO, ja tādas joprojām pastāv tuvu gadsimtam pēc to izveides, ir kļuvušas vājākas un vēl mazāk saliedētas. Iekšēju vai ārēju notikumu rezultātā iespējama Latvijas ārpolitisko vektoru maiņa. Lēnāka ekonomiskā attīstība un sabiedrības saliedētība rada jaunus drošības riskus, kas citādāk nebūtu. Nespēja tikt līdzi civilo un militāro tehnoloģiju progresam un teritoriālās aizsardzības vajadzībām rada būtiskus riskus nacionālajai drošībai iespējama bruņota konflikta gadījumā Latvijas spējas aizstāvēties ir vēl vairāk samazinājušās. Secinājumi un ieteikumi nākamajai Latvijas desmitgadei un trīsdesmitgadei Par drošību pastāvīgi jādomā un jārūpējas ikvienai valstij bez miera nav un nebūs iespējama normāla attīstība un izaugsme gandrīz nevienā jomā. Pasaule visos laikos ir bijusi nemierīga, un tāda tā paliks. Katras valsts liktenis būs atkarīgs no pašas paveiktā un nepaveiktā, kā arī no ietekmējamiem un neietekmējamiem faktoriem. 71

72 Nākotnē mazināsies robežas starp civilo un militāro jomu, tāpat arī starp miera un kara stāvokli. Konflikti norisināsies visās karadarbības vidēs uz sauszemes, jūrā, gaisā, kibertelpā un kosmosā. Miera stāvokli būs aizvien grūtāk atšķirt no kara stāvokļa. Līdz ar globalizācijas turpināšanos pieaugs sasaiste starp valstīm un sabiedrībām, vienlaikus mainoties valstu varas apmēriem un savstarpējiem samēriem. Par pašsaprotamu nevar pieņemt ne līdz šim Latvijas sasniegto, ne arī tālāko šķietami neapturamo progresa līkni drošības veicināšanā. Visticamāk, pilnībā nepiepildīsies neviens no šajā rakstā iezīmētajiem hipotētiskajiem attīstības modeļiem, un ietekmi uz attīstību atstās virkne neparedzamu faktoru un aktoru. Lai piepildītos šajā rakstā ieskicētais optimistiskākais scenārijs, tiek piedāvāti ieteikumi nākotnei. Pirmkārt, saglabāt plašu skatījumu uz valsts drošību. Līdzīgi kā pašreizējā Latvijas nacionālās drošības ietvarā, arī turpmāk pastāvīgi jāapzina un jāminimizē riski ikvienā no drošības sektoriem (vai tā būtu ekonomika vai apkārtējā vide), jo draudu attīstība vienā šķietami mazāk būtiskā sektorā var novest pie to izpausmēm citos. Mērķtiecīgi jāveido integrēta nacionālās drošības sistēma, kas nodrošina sinerģisku un ātru visu valsts un privāto resursu izmantošanu krīzes situācijās. Tāpat nedrīkst par zemu novērtēt šķietami attālus riskus vai tie būtu terora akti, liela apmēra katastrofas vai migrantu plūsmas. Šādu risku īstenošanās sekas var būt būtiskākas par tradicionālajiem draudiem. Īpaša uzmanība jāpievērš informācijas telpai, veidojot ciešu un objektīvu saikni starp valsti un sabiedrību un pēdējo aizstāvot pret ārēju negatīvu ietekmi. Tehnoloģiskais progress nenozīmē, ka mazāk uzmanības var pievērst tradicionālajiem drošības jautājumiem. Valsts aizsardzībā jāiesaista pēc iespējas plašāks pilsoņu loks. Jāpalielina NBS personālsastāvs un jāmeklē efektīvi veidi, kā valsts aizsardzībā iesaistīt plašāku iedzīvotāju loku. Jāturpina kā jauna, tā arī tehnoloģiski novecojuša, bet modernizēta bruņojuma iegāde. Otrkārt, iet līdzi tehnoloģiskajam progresam. Augstāka tehnoloģiskā attīstība tradicionāli ir devusi lielākas priekšrocības bruņotos konfliktos. Tehnoloģijas īpaši svarīgas ir mazām valstīm, kuras savu resursu ierobežotību var kompensēt ar augstākām tehnoloģiskajām spējām. No vienas puses, ir jāseko līdzi pašreizējām tendencēm citviet pasaulē. Ir jāpastiprina kiberaizsardzības spējas, veidojot gan specializētas vienības, gan spējas 72

73 integrējot visos bruņotajos spēkos (turklāt ne vien ar aizsardzības, bet arī ar uzbrukuma spējām). Ir jāpaplašina bezpilota lidaparātu arsenāls, kā arī jāattīsta bezpilota sauszemes un jūras novērošanas un kaujas spējas, ko izmantot, minimums, sauszemes un jūras robežu novērošanai un apsardzei. Daudz lielāki resursi jāiegulda izglītībā un zinātnē, šādi gan veidojot viedāku un noturīgāku sabiedrību, gan meklējot iespējas attīstīt un izmantot jaunus tehnoloģiskos risinājumus. Treškārt, rūpēties par aliansēm un sabiedrotajiem. Jo īpaši mazu valstu pastāvēšanai arī nākotnē izšķirošs būs sabiedroto atbalsts. Latvija viena pati nespēj un nespēs sevi aizsargāt pret Krieviju. Turklāt nevajadzētu izslēgt citus šķietami mazāk būtiskus apdraudējumus, kur ar pašas Latvijas spēkiem nebūtu pietiekami. Tāpēc tuvākās desmitgades centrālajam uzdevumam jābūt pastāvīgas sabiedroto bruņoto spēku klātbūtnes panākšanai. Ja sabiedrotie nesaskatīs pietiekami reālus draudus, tuvākās desmitgades laikā šī klātbūtne var tikt izbeigta. Līdz ar to Latvija var nonākt pirms-ukrainas situācijā, kad sabiedroto klātbūtne pamatā aprobežojās ar Baltijas valstu gaisa patrulēšanu un dalību militārajās mācībās. Jārēķinās, ka sabiedroto atbalsts nākotnē nebūs beznosacījuma. Tāpēc sabiedrotie jāatbalsta militārās operācijās un virknē citu aktivitāšu citviet pasaulē. Visbeidzot jāpasvītro, ka nacionālajai drošībai nākotnē svarīgs būs pašas Latvijas valsts un tās sabiedrības veikums virknē jomu: valsts aizsardzības spēju stiprināšanā, iekšējās drošības stiprināšanā, valsts pārvaldībā, diplomātijā, sabiedrības saliedētībā, pilsoniskās sabiedrības stiprināšanā, ekonomiskajā attīstībā, energoneatkarības veicināšanā, infrastruktūras modernizācijā, zinātnē, izglītībā, vispārējā modernizācijā un citās jomās. Latvijas pašas veikums vai nu pastiprinās, vai arī samazinās ārējo aktoru un faktoru radītos riskus, tomēr pilnībā tos nespēs izslēgt. Rakstā minētie un šeit neminētie faktori un aktori savā starpā mijiedarbosies un ietekmēs Latvijas drošību. Atsauces 1 Māris Andžāns un Uģis Romanovs, NATO paplašinātā klātbūtne Latvijā - vēsturiska Ziemeļatlantijas līguma 5. panta darbības apstiprināšana praksē no Latvijas ārējā un drošības politika. Gadagrāmata 2018, red. Andris Sprūds un Ilvija Bruģe (Latvijas Ārpolitikas institūts, 2018),

74 2 Māris Andžāns and Viljar Veebel, Deterrence Dilemma in Latvia and Estonia: Finding the Balance between External Military Solidarity and Territorial Defence Journal on Baltic Security, no. 3(2), (2017): jobs issue-2/jobs /jobs pdf 3 Sk.: Latvijas Nacionālās drošības koncepcijā Krievijas vārds vien pieminēts 43 reizes: Par Nacionālās drošības koncepcijas apstiprināšanu, Saeima, 26.novembris 2015, 4 Sk.: Pasaules Banka Latviju ierindo starp augstu ienākumu ekonomikām : World Bank Country and Lending Groups, The World Bank Group, 2018, gadā Latvijas eksports uz pārējām ES dalībvalstīm bija 70,7 procenti, kamēr uz Neatkarīgo Valstu sadraudzības (NVS) valstīm vien 13,1 procenti no kopējā eksporta apjoma: AT020c. Eksports un imports pa valstu grupām pa ceturkšņiem (mlj. euro). Centrālā statistikas pārvalde, 2018, atirdz isterm/at020c.px 6 Māris Andžāns un Kristiāns Andžāns, Rail Baltica dzelzceļš uz atgriešanos Eiropā, no Latvijas ārlietu simtgade. Darbi un personības red. Andris Sprūds, Valters Ščerbinskis un Diāna Potjomkina (Latvijas Ārpolitikas institūts, 2017), Māris Andžāns un Kristiāns Andžāns, Latvijas transporta nozares ārējie vektori, no Latvijas ārējā un drošības politika. Gadagrāmata 2018, red. Andris Sprūds un Ilvija Bruģe (Latvijas Ārpolitikas institūts, 2018), Piemēram, latviešu procentuālais īpatsvars no 52 procentiem gadā palielinājies līdz 62,2 procentiem gadā ( IRG100. Latviešu skaits un īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā Latvijā un Rīgā gada sākumā. Centrālā statistikas pārvalde, 2018, gov.lv/pxweb/lv/iedz/iedz iedzrakst/irg100.px), bet nepilsoņu skaits samazinājies no 670,5 tūkstošiem gadā līdz 214,2 tūkstošiem gadā ( IRG120. Iedzīvotāju skaits pēc dzimuma, vecuma grupām un valstiskās piederības gada sākumā. Centrālā statistikas pārvalde, 2018, iedzrakst/irg120.px/ table/tableviewlayout1/?rxid=b3d22a9c-1fa0-47f7-a981-deec361add5f). 9 Saskaņā ar pētījumu par mazākumtautību līdzdalību demokrātiskajos procesos Latvijā, pašu cittautiešu vērtējumā astoņi procenti latviešu valodu nezina, 23 procentiem ir pamatzināšanas valsts valodā, bet 25 procenti savas latviešu valodas zināšanas novērtē kā viduvējas: Mazākumtautību līdzdalība demokrātiskajos procesos Latvijā. Analītiskais ziņojums, (Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, 2017), 50, petijuma%20zinojums%202017(1).pdf 10 Saskaņā ar pētījumu par Latvijas iedzīvotāju medijpratību, 80 procenti Latvijas cittautiešu izmanto krievvalodīgus informācijas avotus, bet 12 uzticamāko cittautiešu mediju/raidījumu vidū puse ir Krievijas valsts produkti : Latvijas iedzīvotāju medijpratība, Kvantitatīvais pētījums, (Latvijas Fakti, 2017), 7., 12, politika/petijumi/medijpratiba_petijuma%20rezultati_latvijas%20fakti_18_07_2017.pdf 11 Sk.: Armed Conflict by Region, , Uppsala University, 2018, digitalassets/667/c_ l_1-k_armed-conflicts-by-region pdf 12 Sk.: Digital Infantry Battlefield Solution. Introduction to Ground Robotics. DIBS project. Part One, red. Uģis Romanovs, (Milrem, 2016), Digital Infantry Battlefield Solution. Concept of Operations. DIBS project. Part Two, red. Uģis Romanovs un Māris Andžāns (Milrem, 2017), 74

75 Diplomātiskās prakses transformācija DIDZIS KĻAVIŅŠ* Kopš 20. gadsimta beigām ir vērojamas būtiskas pārmaiņas diplomātijā. Digitālā diplomātija jeb e-diplomātija, komercdiplomātija un pilsētas diplomātija ir tikai daži no diplomātijas veidiem, kas raksturo pārmaiņu mērogu un daudzveidību. Arī pieprasījums pēc visas valdības pieejas izmantošanas ārlietās, sinhronizējot visu ministriju struktūrvienību darbu un veicinot visu pārvaldes iestāžu sadarbību vienotu ārpolitisko mērķu izpildē un sasniegšanā, ir skaidrs apliecinājums diplomātijas pašreizējām pārmaiņām un tendencēm. Lai gan dažbrīd var šķist, ka diplomātija kā ārpolitikas instruments un attiecīgi diplomātiskā prakse jau ir pieredzējusi būtiskākās izmaiņas vai patlaban tās pieredz, tomēr diplomātijas attīstības tendences un jaunie akcenti apliecina, ka lielākās pārmaiņas ir vēl tikai sagaidāmas. Jautājums ir par katras valsts gatavību un spēju pielāgoties šīm izmaiņām, mainot ne vien ārlietu ministrijas ilgajos gados rūpīgi izkopto praksi, bet arī veidojot jaunus sadarbības veidus un formātus ar citiem valstiskajiem un nevalstiskajiem aktoriem. Izvērtējot pašreizējo diplomātijas attīstību un integrējot vadošo diplomātijas pētnieku atziņas, šajā darbā tiks modelēts iespējamais Latvijas diplomātijas attīstības scenārijs gadam un gadam. Rēķinoties ar starptautisko attiecību daudzšķautņaino raksturu, kā arī saprotot ārpolitikas un starptautisko notikumu straujo pārmaiņu iedabu, dinamiku un pat neprognozējamību, darba mērķis ir projicēt diplomātiskās prakses transformāciju Latvijā turpmākajos desmit un trīsdesmit gados, pievēršot pastiprinātu uzmanību tādiem jautājumiem kā funkcionālajām izmaiņām Latvijas Republikas * Raksts ir izstrādāts projekta Salīdzinošais pētījums par ārlietu ministrijām Baltijas valstīs un Ziemeļvalstīs ( ) ietvaros (pētniecības pieteikuma Nr /VIAA/1/16/082; pētniecības pieteikuma vienošanās Nr /16/I/001), kas ir līdzfinansēts no Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem. 75

76 Ārlietu ministrijas (tālāk tekstā Latvijas Ārlietu ministrija) centrālajā aparātā un diplomātiskajās pārstāvniecībās ārvalstīs, jauniem sadarbības formātiem ārlietās, komercdiplomātijai, tehnoloģisko un komunikācijas risinājumu ietekmei, mākslīgajam intelektam un profesionālās kapacitātes stiprināšanai. Savukārt nodaļas beigās tiks apkopoti galvenie secinājumi un ieteikumi, kā censties šādām diplomātijas pārmaiņām vislabāk sagatavoties. Iespējamie diplomātijas attīstības scenāriji Diplomātija jau vairāku gadsimtu garumā ir tikusi uzlūkota kā evolucionējoša un vitāla valsts nacionālo interešu īstenošanas sastāvdaļa, taču strauji mainīgā starptautiskā vide mūsdienās ir likusi pārskatīt diplomātijas nozīmi daudz plašākā veidolā un kontekstā. Daudzveidīgie diplomātijas veidi un paveidi tam ir spilgts apliecinājums. Lai arī gadu no gada pieaug publikāciju skaits par dažādiem diplomātijas izpausmju veidiem un to ietekmi uz starptautiskajām attiecībām, salīdzinoši maz ir to pētījumu, kuros būtu analītiski aplūkots, kā pārmaiņām starptautiskajā sistēmā pielāgojas ārlietu ministrija, kura vēsturiski ir bijusi vadošā diplomātijas pamatfunkciju īstenotāja. Autori, kuru vidū ir Klingendāla institūta (The Netherlands Institute of International Relations Clingendael ) eksperti un asociētie pētnieki Jans Melisens (Jan Melissen), Braiens Hokings (Brian Hocking), Šons Riordans (Shaun Riordan), Pols Šārps (Paul Sharp), Kišans S. Rana (Kishan S. Rana), gan tādi zināmi akadēmiķi kā, piemēram, Kornēlijū Bjola (Corneliu Bjola), Ričards Langhorns (Richard Langhorne), Gunters Helmans (Gunther Hellmann), Kosts Konstantins (Costas Constantinou), Jirgens Klainers (Juergen Kleiner), Jozefs Batora (Jozef Bátora) un Noe Kornago (Noé Cornago) ir daži no redzamākajiem diplomātijas transformācijas pētniekiem, kuri pastiprinātu uzmanību ir pievērsuši ārlietu ministriju pētīšanai. Balstoties uz diplomātijas pārmaiņu tendencēm mūsdienās, kā arī vadošo diplomātijas pētnieku atziņām, šajā nodaļā vispirms tiks ieskicēti trīs iespējamie diplomātiskās prakses transformācijas scenāriji. Pirmais no iespējamiem diplomātijas pārmaiņu scenārijiem lielā mērā līdzinās diplomātijas pētniecībā plaši zināmajai vārtu sargātājas pieejai, kuru jo īpaši savos darbos ir aprakstījis Braiens Hokings. 1 Vēsturiski 76

77 ārlietu ministrija kā apkārtējās vides un iekšpolitikas transakciju kontrolētāja ir pildījusi vārtu sargātājas lomu. Atbilstoši valsts raison d état un gadsimtu gaitā pilnveidotām darbības normām ārlietu ministrija ir uzlūkota kā ekskluzīva valsts pārvaldes iestāde, kuras monopola statuss ārlietās netiek apšaubīts, kā arī netiek brīvi atļauta citu pārstāvošās valsts iestāžu līdzdarbošanās. Tomēr kopš 20. gadsimta beigām situācija ir mainījusies, jo ārlietu ministrija, lai arī joprojām ir vadošā valsts pārvaldes iestāde ārlietās, ir spiesta rēķināties ar citu iestāžu un dalībnieku darbībām. Turklāt dalībnieku un tēmu daudzveidību ārlietās vēl vairāk ir veicinājusi globalizācija un ar informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) saistītie procesi. Ņemot to vērā, pirmais scenārijs iekļauj atziņas no vārtu sargātājas pieejas, kuras ir papildinātas ar atbilstošām 21. gadsimta attīstības tendencēm diplomātijā. Proti, ārlietu dienests apkalpo ārlietu ministriju un nekalpo kā platforma citām valsts pārvaldes iestādēm; ārlietu ministrijā pamatā strādā tikai karjeras diplomāti jeb ģenerālisti; diplomātiskajās misijās strādā mazs skaits vietējo darbinieku; salīdzinoši minimāls diplomātijas atbalsts eksportam un investīciju piesaistīšanai; komunikācija tiek nodrošināta, izmantojot tradicionālos informācijas apmaiņas kanālus; dominē informācijas aprite vertikālā līmenī; hierarhiskā informācijas apmaiņa ierobežo citu aktoru līdzdalību komunikācijas procesos; diplomātiem pārsvarā tiek piedāvāti tradicionālie kvalifikācijas paaugstināšanas kursi. Papildus ārlietu ministrijai nepastāv regulāra sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām. Savukārt no diplomātijas veidiem dominē divpusējā un daudzpusējā diplomātija. Otro diplomātijas attīstības scenāriju, ko var apzīmēt kā adaptācijas posmu, raksturo šādas pazīmes izveidoti jauni sadarbības formāti ar citām valsts iestādēm; tiek īstenota cieša sadarbība ar atsevišķām nozaru ministrijām un tās pakļautībā esošām aģentūrām; diplomātiskajās misijās arvien vairāk strādā citu valsts pārvaldes iestāžu nozīmēti darbinieki, kā arī vietējie darbinieki; izveidota plaša sadarbība ar uzņēmējiem un investoriem; komercdiplomātijas aktivitātes pamatā tiek īstenotas lielākajās vēstniecībās; notiek pāreja uz jauniem komunikācijas un informācijas apmaiņas kanāliem; digitālās tehnoloģijas tiek izmantotas vairāk, bet ne regulāri; ārlietu dienests savā darbā integrē atsevišķus mākslīgā intelekta risinājumus, kā, piemēram, virtuālos asistentus un mašīnmācīšanos; ārlietu dienesta 77

78 darbiniekiem tiek piedāvāti regulāri kvalifikācijas paaugstināšanas kursi, bet pārsvarā dominē tradicionālie diplomātijas jautājumi; paplašināts sadarbības ietvars ar nevalstiskajiem dalībniekiem; diplomātiskajā praksē līdzās divpusējiem un daudzpusējiem diplomātijas jautājumiem tiek akcentēta arī publiskās, digitālās un komercdiplomātijas nozīme. Savukārt trešais diplomātijas scenārijs pašos pamatos atbilst Braiena Hokinga robežu paplašināšanas (boundary spanner) modelim, kuras ideju autors aizguva no Kristofera Ensela (Christopher K. Ansell) un Stīvena Vēbera (Steven Weber) pētījuma. Šīs pieejas lomu un nozīmi raksturo robežu mainīgums. Atšķirībā no globalizācijas un reģionalizācijas skatpunkta un argumentācijas abi autori, izmantojot organizācijas teoriju, vērsa uzmanību uz faktu, ka robežas ir nepastāvīgas un eventuālas. Reaģējot uz ārējām mijiedarbības rezultāta izmaiņām, dalībnieki (boundary spanners) pārstrukturē savu darbību. 2 Robežu paplašināšanas modeļa pamatā ir pieņēmums par pārveidotu ārlietu ministriju, kas, atsakoties no monopolstāvokļa ārlietās, sevi novieto starptautisko attiecību centrā. Atšķirībā no tradicionālās ārlietu ministrijas, kurā dominē vārtu sargātājas pieeja, robežu paplašinātājs daļu funkciju deleģē citiem dalībniekiem un kalpo par pakalpojuma sniedzēju visiem tiem, kuriem ir nepieciešams atbalsts starptautisko mehānismu izmantošanā. Šajā gadījumā var runāt gan par atbalsta mehānismu citām valsts pārvaldes iestādēm, gan par daudzveidīgu atbalstu dažādu sociālo grupu pārstāvjiem, piemēram, uzņēmējiem un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. 3 Runājot par atbalsta sniegšanu citām valsts iestādēm, svarīgi runāt par visas valdības pieejas jeb VVP (whole of government approach) izmantošanu starptautisku jautājumu veidošanā un valsts pārvaldes administrēšanā. Tā paredz, ka ārlietu ministrija vairs nepilda vārtu sargātājas lomu starp ārpolitiku un iekšpolitiku, bet tā vietā ir kļuvusi par atbalsta iestādi vai platformu citām valsts pārvaldes iestādēm. Atbalsta veidi var būt dažādi, sākot ar starpinstitucionālo jautājumu koordinēšanu un beidzot ar visu valdības iestāžu apkalpošanu. Lai arī Braiena Hokinga izstrādātais modelis nav zaudējis aktualitāti, trešais scenārijs ir papildināts ar pašreizējām diplomātijas attīstības tendencēm un jaunajiem akcentiem. Kopumā var izcelt šādas trešā scenārija pazīmes: ārlietu ministrijas centrālais aparāts un visas diplomātiskās pārstāvniecības kalpo par platformu citām valsts pārvaldes institūcijām jeb ir daļa 78

79 no nacionālās diplomātijas sistēmas (national diplomatic system) 4 ; ārlietu ministrija pilda galvenā koordinatora lomu ar ārpolitiku saistītos jautājumos; ārlietu ministrijā strādā arī citu jomu eksperti; diplomātiskajās misijās strādā liels skaits citu valsts pārvaldes iestāžu darbinieku, kā arī vietējie darbinieki; plaši tiek izmantots mobilo un kopīgo vēstniecību tīkls; liels akcents tiek likts uz komercdiplomātiju; valsts ir izstrādājusi ilgtermiņa komercdiplomātijas attīstības plānu; inovatīvu tehnoloģisko risinājumu izmantošana ārlietās; ārlietu ministrijas informācijas un komunikāciju tehnoloģiju sistēma ir integrēta ar citu valsts institūciju IKT sistēmām; liels uzsvars uz mākslīgā intelekta risinājumiem ārlietās; daudzveidīga un regulāra sociālo mediju lietošana ārlietās; ārlietu ministrijas darbiniekiem tiek piedāvāts plašs apmācību klāsts un starpdisciplināri mācību kursi, tajā skaitā apmācības par jauno tehnoloģiju izmantošanu un mākslīgo intelektu. Papildus jāizceļ ciešā un daudzveidīgā sadarbība ar nevalstiskajiem aktoriem. Kopumā ārlietās paralēli divpusējai un daudzpusējai diplomātijai dominē ekonomiskā un komercdiplomātija, publiskā, digitālā un kultūras diplomātija, kā arī zinātnes un inovāciju diplomātija. Izvērstāki visu triju diplomātijas attīstības scenāriju apraksti ir aplūkojami 1. tabulā šī raksta pielikumā. Savukārt nākamajās apakšnodaļās analizēts visiespējamākais diplomātijas attīstības scenārijs Latvijā pēc desmit un trīsdesmit gadiem. Diplomātija Latvijā pēc desmit un trīsdesmit gadiem (2028. un gadā) Sadarbība ar citām valsts pārvaldes institūcijām 21. gadsimtā ir neiespējami atrast valsts centrālās pārvaldes iestādi, kura būtu izolēta vai, runājot Džeremija Grīnstoka (Jeremy Greenstock) vārdiem, starptautiski noslēgta. 5 Lai arī jau mūsdienās ikviena ministrija un aģentūra lielākā vai mazākā mērā nepastarpināti sadarbojas ar citām valsts pārvaldes iestādēm, nākotnē paredzams, ka no Latvijas Ārlietu ministrijas tiks sagaidīta vēl daudz lielāka iesaiste ārpolitisku jautājumu koordinēšanā un citu valsts iestāžu iesaistīšana ārlietu jautājumu risināšanā. Arī autori, kuru vidū ir Kišans Rana, Braiens Hokings, Jans Melisens, Šons Riordans un Pols Šārps, savos pētījumos īpaši izceļ starpinstitūciju sadarbības 79

80 nozīmi un tās lomas pieaugumu nākotnē. 6 Tas liecina, ka arī no Latvijas Ārlietu ministrijas jau nākamajos desmit gados tiks sagaidīta ciešāka sadarbības veidošana ar citām nozaru ministrijām un aģentūrām. Savukārt nākamajos 30 gados paredzams, ka skaidra robežlīnija starp ārlietām un iekšlietām vairs nepastāvēs. Šajā laikā liels akcents tiks likts uz VVP izmantošanu starptautisku jautājumu kārtošanā. Tā paredzēs, ka ārlietu ministrija vairs nebūs iedomājama kā vārtu sargātāja starp ārpolitiku un iekšpolitiku, bet tā vietā centīsies pildīt atbalsta iestādes funkcijas jeb būt par platformu citām valsts pārvaldes iestādēm. Runājot par atbalsta veidiem, tie būs dažādi, sākot ar starpinstitucionālo jautājumu koordinēšanu un beidzot ar visu valdības iestāžu apkalpošanu. Latvijas Ārlietu ministrija nebūs izņēmums, un paredzams, ka daudzveidīgie darba kārtības jautājumi diktēs aktīvu ārlietu dienesta iesaisti un pieprasīs strukturālas izmaiņas gan diplomātiskajā dienestā, gan konsulārā dienesta darbā. Minētās pārmaiņas, kuras vēl tik skaidri nebūs saskatāmas pēc desmit gadiem, bet skaidri iezīmēsies vēlākajos gados, būs saistāmas ar kopīgo kultūras transformāciju valdībā (cultural transformation in government) vai, plašāk raugoties, pārmaiņām valsts pārvaldē kopumā. Arī Latvijas Ārlietu ministrijai šo diskusiju ietvaros tiks ierādīta centrālā loma vienotas un koordinētas ārpolitikas nodrošināšanā. Pirmkārt, Latvijas Ārlietu ministrijas struktūrvienībām būs jāspēj īstenot regulāru sadarbību ar citām ministrijām un tās pakļautībā esošajām iestādēm. Sadarbības ietvari būs skaidrāk atrunāti, ieskaitot iesaistīto iestāžu atbildības jomas un pienākumus. Mūsdienās bieži vien praksē tieši šis aspekts nav skaidri definēts un ir vērojama funkciju pārklāšanās. Otrkārt, Latvijas Ārlietu ministrijai VVP kontekstā būs jākļūst par platformu citām valsts pārvaldes iestādēm. Sniedzot regulāru atbalstu citām Latvijas iestādēm ārpolitisku jautājumu risināšanā, ārlietu dienests spēs vēl labāk sabiedrībai skaidrot diplomātijas vitālo lomu. Kopumā varēs runāt gan par ministrijas centrālā aparāta, gan diplomātisko misiju iesaisti valdības prioritāšu izpildē. Paredzams, ka pēc 30 gadiem Latvijas Ārlietu ministrijai centrālā aparāta līmenī galvenais fokuss būs vērsts uz ārpolitisko jautājumu koordinēšanu starp iesaistītajām institūcijām, kas atbilst nacionālās diplomātijas sistēmas būtībai 7, proti, ārlietu ministrija kā daļa no daudz plašākas valdības sistēmas ārpolitikas jautājumu īstenošanā un koordinēšanā. 80

81 Diplomātisko pārstāvniecību darbības ietvars Ja pēc Aukstā kara beigām pārmaiņas starptautiskajā sistēmā un diplomātijā bija radījušas apjukumu par diplomātisko pārstāvniecību lomu, tad pēdējo gadu laikā pētnieku skatījums par vēstniecību un citu diplomātisku misiju nozīmi un to turpmāko attīstību ir diezgan vienots. Deivids Malons (David M. Malone), aprakstot diplomātisko pārstāvniecību nozīmi, uzskaita vairākas vēstniecību galvenās funkcijas: politisko attiecību veidošana, labvēlīga tēla veidošana; ekonomisko interešu un tirdzniecības jautājumu risināšana, finanšu diplomātijas nodrošināšana, tirdzniecības sakaru veicināšana, attīstības sadarbības nodrošināšana, migrācijas jautājumi un vīzu noformēšana, konsulāro attiecību veidošana, drošības jautājumu risināšana un informācijas vākšana un citu jomu (specializētās ekonomikas) sekmēšana. 8 Lai arī mūsdienās viena daļa valstu jau īsteno visas nosauktās funkcijas, patlaban vēl ir pāragri vispārināt nosauktos pienākumus uz visām valstīm. Katrā ziņā šī situācija būs krietni atšķirīga jau pēc desmit gadiem, kad līdzās karjeras diplomātiem vēstniecībās un pārstāvniecībās strādās daudz vairāk citu valsts iestāžu nozīmētu darbinieku. Tāpat var paredzēt, ka lielākajās Latvijas vēstniecībās būs nodarbināti vairāk vietējie darbinieki. Raugoties no šī brīža perspektīvas, nekas neliecina, ka vēstniecību un pārstāvniecību loma varētu mazināties. Tieši otrādi, jau nākamajos desmit gados valsts pārstāvības principa nozīme ārvalstīs pieaugs, ko lielā mērā noteiks pieaugošā iedzīvotāju migrācija, starptautiskā tirdzniecība, globālie ekonomikas centri un jaunie noieta tirgi, kā arī daudzveidīgie darba kārtības jautājumi ārlietās. Lai arī diplomātisko misiju funkcijas un pienākumi, kas atrunāti gadā pieņemtajā Vīnes konvencijā par diplomātiskajiem sakariem, pašos pamatos saglabāsies bez ievērojamām izmaiņām, tomēr paredzams, ka katras valsts nacionālajos normatīvajos aktos un praksē būs atrunātas jaunas diplomātisko misiju funkcijas un pienākumi. Jau patlaban katras valsts diplomātiskās pārstāvniecības papildus Vīnes konvencijā noteiktajām funkcijām pilda arī daudzus citus pienākumus. Raugoties uz iespējamo diplomātijas attīstību pēc trīsdesmit gadiem, var prognozēt šādu Latvijas vēstniecību un pārstāvniecību attīstību. Pirmkārt, darbiniekiem diplomātiskajās misijās ārvalstīs līdzīgi kā Latvijas Ārlietu ministrijas centrālajā aparātā strādājošajiem darbiniekiem būs jāstrādā ar 81

82 daudz plašākām tēmām, kas nozīmē jaunu un daudzveidīgu zināšanu apguvi (piem., jaunāko komunikācijas tehnoloģiju izmantošana valsts tēla veidošanā, mākslīgā intelekta pielietojamība valsts konkurētspējas sekmēšanā, zinātnes un inovāciju diplomātijas veidošana). Otrkārt, būtisks akcents tiks likts uz VVP īstenošanu, kas savukārt nozīmē, ka vēstniecībās un pārstāvniecībās strādās arī citu Latvijas ministriju un aģentūru darbinieki. Ārlietu dienesta darbinieki ārvalstīs koordinēs sadarbību starp vēstniecībā pārstāvētajām iestādēm. Tāpat var prognozēt, ka vēstnieku funkcijas paplašināsies, jo paralēli jaunajiem darba kārtības jautājumiem ārlietās būs jāatbalsta arī citu Latvijas institūciju pārstāvju aktivitātes un darbības uzņemošajā valstī. Runājot Kišana Rana vārdiem, vēstnieks pildīs valsts komandas līdera lomu ārvalstīs. 9 Viens no galvenajiem pamatojumiem pilnvaru paplašināšanai būs vienotas un saskaņotas politikas īstenošana uzņemošajā valstī. Treškārt, diplomātiem ārvalstīs būs vēl aktīvāk jāiesaistās valsts tēla veidošanā, izmantojot inovatīvus komunikācijas risinājumus, tajā skaitā mākslīgā intelekta tehnoloģijas. Arī publiskās diplomātijas nozīme kļūs vēl aktuālāka. Ceturtkārt, Latvijas diplomātiskais korpuss būs spiests vairāk veicināt ekonomisko un komercdiplomātiju, tajā skaitā sekmēt sadarbību starp uzņēmumiem Latvijas reģionos un potenciālajiem sadarbības partneriem uzņemošajā valstī. Lai varētu veicināt eksporta pieaugumu un investīciju piesaisti, ārlietu dienests būs spiests aktīvāk izmantot uzkrātos Latvijas diasporas pārstāvju kontaktus un sakarus. Piektkārt, Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju būs izveidojušas kopīgu vēstniecību tīklu. Līdzīgi kā Ziemeļvalstis, kuras pēc Tūrvalda Stoltenberga (Thorvald Stoltenberg) gada ziņojuma, par svarīgu darba kārtības jautājumu izvirzīja kopīgu vēstniecību veidošanu, šāda Baltijas valstu ārlietu dienesta sadarbība sekmēs kopīgu starpvalstu institucionālo dialogu. Turklāt viens no galvenajiem pamatojumiem kopīgu vēstniecību atvēršanā būs finanšu līdzekļu taupīšana. Nākotnē paredzams, ka visas uzskaitītās diplomātiskā dienesta aktivitātes būs dziļāk integrētas ar valdības veiktspējas pārvaldības un darbības atskaišu modeli. Līdzīgi pašreizējai situācijai Ziemeļvalstīs, jo īpaši Dānijas Ārlietu ministrijā, Latvijas ārlietu dienesta ikgadējās atskaites, tajā skaitā turpmāko gadu ārlietu ministra ikgadējie ziņojumi par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā, atspoguļos kvalitatīvus un kvantitatīvus datus par paveikto ārpolitikā un valsts labklājības sekmēšanā. Ja gadā Latvijas 82

83 ārlietu dienesta darbība ārvalstīs atbildīs otrajam diplomātijas transformācijas scenārijam jeb adaptācijas posmam, tad gadā paredzams, ka diplomātiskās misijas atradīsies jaunā pārejas posmā uz trešo scenāriju. Lai arī pārstāvniecības pēc trīsdesmit gadiem tiks pozicionētas kā platformas valdības interešu nodrošināšanā, pastāv liela iespējamība, ka ierobežota finansējuma apstākļos tikai lielākajās vēstniecībās būs izveidots plašs sadarbības ietvars ar valsts pārvaldes iestādēm, kā arī tajās strādās citu Latvijas iestāžu darbinieki. Atbalsts uzņēmumiem ārējos tirgos Turpmākajos gados turpinās pieaugt diplomātijas atbalsts uzņēmējiem ārvalstu tirgos, kas ir viens no galvenajiem komercdiplomātijas pamatmērķiem. Paredzams, ka arī turpmāk Latvijas Ārlietu ministrija sadarbībā ar specializētajām ekonomikas veicināšanas iestādēm, jo īpaši Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA), par vienu no galvenajām prioritātēm izvirzīs komercdiplomātijas sekmēšanu, kas iekļauj atbalstu uzņēmumiem ārvalstu tirgos, tirdzniecības veicināšanu, tīklošanos un sadarbības partneru meklēšanu uzņēmumiem, jaunu investoru piesaistīšanu, tūrisma veicināšanu un valsts tēla veidošanu. Ne mazāk svarīga komercdiplomātijas funkcija arī pēc desmit un trīsdesmit gadiem būs aktuālas un uzticamas informācijas sniegšana uzņēmējiem, kā arī regulāru tirdzniecības misiju un semināru organizēšana. Tajā pašā laikā līdz ar pieaugošu tendenci valstu ārlietu dienestiem arvien aktīvāk iesaistīties eksporta veicināšanas aktivitātēs krietni aktuālāks jautājums būs par komercdiplomātijas pievienoto vērtību pakalpojumu sniegšanā salīdzinājumā ar privātā sektora piedāvātajām iespējām. Līdzīgi kā citas valstis arī Latvija būs spiesta pārskatīt komercdiplomātijas piedāvāto servisu klāstu un meklēt veidus, kā būt labāk pamanāmiem Latvijas un ārvalstu uzņēmēju vidū. Jaunie tehnoloģiju un komunikāciju risinājumi tiks biežāk izmantoti, uzrunājot Latvijas uzņēmējus izmantot piedāvātās komercdiplomātijas iespējas ārvalstīs, kā arī spodrinot valsts tēlu jaunu investīciju piesaistīšanā. Novērtējot, ka ekonomiskās krīzes laikā Latvija ar strauji samazinātu finansējumu bija spējīga salīdzinoši īsā laikā restartēt komercdiplomātiju jaunā kvalitātē 10, izveidojot ciešu institucionālo sadarbību, paredzams, ka 83

84 jau turpmākajos desmit gados Ekonomikas ministrijas pakļautībā esošā LIAA sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju būs paplašinājusi Latvijas ārējās ekonomiskās pārstāvniecības tīklu lielajos noieta tirgos. Tāpat paredzams, ka intensificēsies diplomātiskā dienesta sadarbība ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru (LTRK) un Latvijas Darba devēju konfederāciju (LDDK). Lai arī pēc desmit gadiem ārlietu dienests aktīvāk veidos sadarbību ar uzņēmējiem reģionos par komercdiplomātijas sniegtajām iespējām ārvalstu tirgos, tomēr šis dialogs, visticamāk, būs neregulārs. Turklāt valdības līmenī nebūs izstrādāts ilgtermiņa attīstības plāns. Kopumā gadā atbalsts uzņēmumiem ārējos tirgos atbildīs diplomātiskās prakses otrā jeb adaptācijas scenārija raksturojumam. Apzinoties komercdiplomātijas uzvaras gājienu mūsdienās un modelējot tās turpmākās attīstības tendences, var paredzēt, ka ja ne vēl gadā, tad noteikti gadā Latvijas ārlietu dienestā būs nodarbināts salīdzinoši liels skaits komercdiplomātu, kuri, izmantojot Mikela Kostecka (Michel Kostecki) un Olivera Nereja (Oliver Naray) komercdiplomātu klasifikāciju, atbildīs uzņēmējdarbības veicinātāja tipam. Proti, komercdiplomāti, ar labām zināšanām un praktisko pieredzi apveltīti valsts pārvaldes darbinieki, par galveno prioritāti izvirzīs Latvijas uzņēmēju atbalstīšanu ārvalstu tirgos. Atšķirībā no diviem citiem Mikela Kostecka un Olivera Nereja komercdiplomāta tipiem ierēdņa un ģenerālista, kuriem nav intereses vai iemaņu par komercdiplomātijas veidošanu, uzņēmējdarbības veicinātāja tipam būs svarīgi redzēt sava darba augļus un saņemt uzslavas no apkalpotajiem uzņēmumiem. 11 Paredzams, ka Latvijas komercdiplomātu galvenais darba pienākums gadā būs proaktīva konsultāciju sniegšana uzņēmumiem, izmantojot plašu kontaktu tīklu un ārlietu dienesta rīcībā apkopotu informāciju par uzņēmējdarbības attīstības iespējām un preču un pakalpojumu pieprasījumu. Tiks sagaidīts, ka šie komercdiplomāti uzņēmējdarbības veicinātāji labi pārzinās biznesa veidošanās principus un kultūru. Tāpat paredzams, ka ārlietu dienestam būs izveidota regulāra sadarbība ar uzņēmējiem valsts reģionos atbilstoši ilgtermiņa komercdiplomātijas plāna vadlīnijām. Arī Latvijas ārējās ekonomiskās pārstāvniecības tīkls gadā būs daudz plašāks, ko noteiks nepieciešamība palielināt Latvijas eksporta pieaugumu. Kopumā komercdiplomātijas aktivitātes gadā atbildīs trešajam iespējamajam diplomātijas attīstības scenārijam. 84

85 Tehnoloģisko un komunikācijas risinājumu izmantošana Nākotnē jaunie tehnoloģiju un komunikāciju risinājumi būtiski izmainīs diplomātiskās komunikācijas raksturu. Operativitāte informācijas apritē un tās pieejamībā mainīs diplomātiskā darba dinamiku, pieprasot no Latvijas ārlietu dienesta daudz ātrāku reakciju. Nolūkos veidot ciešāku dialogu ar sabiedrību, Latvijas Ārlietu ministrija līdzīgi kā citu valstu ārlietu resori būs spiesti samazināt pozīciju saskaņošanas, dokumentu vai lēmumu apstiprināšanas laiku. Tāpat lielāka vērība tiks pievērsta informācijas atlasei un faktu pārbaudīšanai, izmantojot jaunākos tehnoloģiskos risinājumus. Pēc desmit gadiem ārlietu dienests, visticamāk, arī lielāku vērību pievērsīs digitālajai diplomātijai, lai gan maz ticams, ka varēs runāt par sistemātisku digitālo tehnoloģiju izmantošanu. Arī pieaugošais mobilo telefonu un viedierīču lietotāju skaits mudinās Latvijas Ārlietu ministriju veidot jaunas mobilās aplikācijas. Ņemot vērā, ka jaunu tehnoloģisko un komunikāciju risinājumu ieviešana Ārlietu ministrijā prasīs lielus finanšu līdzekļu ieguldījumus, tajā skaitā ārlietu dienesta IT infrastruktūras integrācijai ar citu iestāžu IT sistēmām, tad līdz gadam dominēs otrais diplomātiskas prakses attīstības scenārijs. Vienas no būtiskākajām izmaiņām Latvijas Ārlietu ministrijā noteiks mākslīgā intelekta (artificial intelligence) risinājumi, kuri mūsdienās pieredz uzvaras gājienu tehnoloģiju jomā un arvien vairāk tiek izmantoti valsts pārvaldes darba uzlabošanā. Jau tuvākajos desmit gados mākslīgā intelekta izmantošana ārlietās vērā ņemami ietekmēs diplomātiskā un konsulārā dienesta darbu, nemaz nerunājot par situāciju, kāda tā būs pēc trīsdesmit gadiem. Jau pašreizējie mākslīgā intelekta piedāvātie risinājumi liecina, ka pārmaiņas būs revolucionāras. Mašīnmācīšanās, neironu tīkli, virtuālie asistenti jeb boti nebūs sveši ārpolitikā un diplomātijā, ko arī apstiprina pēdējā gada laikā publicētie pētījumi un izteiktās prognozes. 12 Vispirms svarīgi akcentēt, ka viens no galvenajiem mākslīgā intelekta priekšnoteikumiem ir kvalitatīvi lielie dati (big data), kuri viedā kombinācijā ar mašīnmācīšanos palīdz pieņemt datos balstītus lēmumus un risinājumus. Pateicoties inovatīvām metodēm un algoritmiem, kas efektīvi apstrādā liela apjoma datus un nodrošina būtisku ātrdarbību, viens no galvenajiem mākslīgā intelekta ieguvumiem ir procesu automatizēšana. Tas savukārt nozīmē, ka 85

86 pārdomāta mākslīgā intelekta izmantošana var atvieglot publiskā sektora, tajā skaitā Latvijas Ārlietu ministrijas un privātā sektora darbu, jo nav jāpatērē tik daudz resursu kāda konkrēta darba veikšanai. Lai arī patlaban mākslīgais intelekts tikpat kā neparādās ārpolitikas darba kārtībā, šī situācija jau tuvākajā laikā strauji mainīsies, un nākotnē mākslīgais intelekts būs viena no centrālajām tēmām ārpolitikas veidošanā, tajā skaitā diplomātiskās prakses modernizēšanā. Ņemot vērā pašreizējās tendences un virzību tehnoloģijās, ir iespējams prognozēt, ka gadā Latvijas ārlietu dienests jau izmantos kādu no mākslīgā intelekta risinājumiem. Tāpat pirmajos desmit gados mākslīgā intelekta tēma arvien vairāk parādīsies Latvijas ārpolitikā un diplomātu sagatavotajās sarunu tēmās divpusējos un daudzpusējos sadarbības formātos (piem., Eiropas Savienībā, NATO, ANO, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā). Savukārt jau pēc 30 gadiem var prognozēt daudzveidīgu mākslīgā intelekta risinājumu izmantošanu diplomātiskajā un konsulārajā dienestā. Liela varbūtība, ka pirmie mākslīgā intelekta risinājumi tiks izmantoti konsulārā dienesta, komercdiplomātijas vai publiskās diplomātijas vajadzībām. Piemēram, informācijas sniegšanai par konsulārā dienesta darbu, palīdzību ārkārtas situācijās ārzemēs, drošu ceļošanu, eksporta iespējām ārvalstīs vai valsts tēla veidošanu ar virtuālā asistenta jeb čatbota palīdzību. Nevar arī izslēgt, ka viens no mākslīgā intelekta risinājumiem varētu būt saistīts ar krīžu situāciju pārvaldību. Apzinoties, kāda ir pašreizējā mākslīgā intelekta attīstība, būtiski neatlikt uz vēlāku jautājumus, kā mākslīgo intelektu būtu iespējams labāk integrēt ārlietu dienesta vajadzībām. Kopumā straujā tehnoloģiju attīstība un daudzveidīgās inovācijas pieprasīs operatīvāku Latvijas Ārlietu ministrijas reakciju un darbību. Proti, komunikāciju tehnoloģiju iespējas ļaus sabiedrībai un masu medijiem pieprasīt no ministrijas un valdības kopumā vēl ātrāku un izlēmīgāku ārpolitiku, tajā skaitā operatīvāku ārlietu dienesta darbību. Profesionālās kapacitātes stiprināšana Nākotnē apmācību kursi un semināri ārlietu dienesta darbiniekiem kļūs par vienu no neatņemamiem priekšnosacījumiem sekmīgai valsts ārpolitikas veidošanai ilgtermiņā. Bez savoir faire jeb iemaņām pielāgoties jebkurai situācijai diplomātiem būs jāiegūst starpdisciplināras zināšanas un jāpie- 86

87 vērš liela vērība profesionālās kapacitātes attīstīšanai atbilstoši 21. gadsimta prasībām. 13 Kā norāda Līča Jū (Lichia Saner-Yiu) un Reimonds Seiners (Raymond Saner), tradicionālajai apmācību sistēmai bija raksturīga kvalifikācijas paaugstināšanas kursu administrēšana (training administration). Savukārt mūsdienu situācijā šī pieeja vairs nav tik efektīva, tādēļ ir jātiecas pāriet uz jaunu sistēmu apmācību vadīšanu (training management). 14 Tās pamatā ir pieeja, ka par apmācību procesu atbildīgā ministrijas struktūrvienība pārrauga organizēšanu un izvērtē to, cik lielā mērā jauniegūtās prasmes sniedz ieguldījumu darba procesa uzlabošanā ministrijas centrālajā aparātā un diplomātiskajās pārstāvniecībās. Atšķirībā no kursu administrēšanas šajā pieejā mācību centrs ne vien rūpīgi izvēlas kursus ar augstu pievienoto vērtību, bet arī pārrauga iegūto prasmju izmantojamību, darbiniekam veicot ikdienas pienākumus. Apmācību vadīšanā īpaši svarīga ir atgriezeniskā saikne un detalizētas atsauksmes par kursu saturu un iegūto zināšanu pielietojamību atbilstoši 21. gadsimta diplomātijas prasībām. Turklāt, apzinoties, ka iegūto zināšanu praktiskā lietderība ir vistiešākajā veidā saistīta ar kopējiem darbības uzlabojumiem ārlietu ministrijas centrālajā aparātā un diplomātiskajās misijās, būtisks jautājums būs par kvalitātes standartiem apmācībās. Līdztekus apmācībām ne mazāk svarīgs jautājums būs speciālistu piesaistīšana ārlietām un viņu motivēšana. Piemēram, viens no pastāvīgajiem izaicinājumiem nākotnē būs saistīts ar mākslīgā intelekta speciālistu rekrutēšanu, noturēšanu un apmācību ārlietu dienestā. 15 Ņemot vērā, ka apmācības tiks nākotnē stipri vairāk uzskatītas par vienu no svarīgākajiem veiksmīgas diplomātijas nodrošināšanas komponentiem, var paredzēt, ka Latvijas Ārlietu ministrija centīsies pāriet uz apmācību vadīšanas sistēmu. Tāpat var prognozēt, ka arī nākotnē lielu popularitāti gūs ideja par ekspertu jeb speciālistu integrāciju ārlietu ministrijas darbā. Tas savukārt liks Latvijas Ārlietu ministrijai paplašināt darbiniekiem piedāvāto kursu klāstu. Lai arī pirmajos desmit gados ārlietu dienests nepietiekama finansējuma rezultātā, visticamāk, nevarēs vēl sasniegt šo mērķi un atbildīs otrā diplomātijas scenārija aprakstam, tomēr gadā var paredzēt tuvināšanos trešā scenārija raksturojumam. Tomēr nedrīkst izslēgt, ka neparedzēts samazinājums Latvijas Ārlietu ministrijas ikgadējā budžetā var ieviest korekcijas attiecībā uz profesionālās kapacitātes stiprināšanu atbilstoši apmācību vadīšanas sistēmas principiem. Bieži vien 87

88 apmācības ir viena no pirmajām budžeta pozīcijām, kas tiek atmesta finansējuma samazināšanas gadījumā. 16 Rezumējot jāsecina, ka kvalifikācijas paaugstināšana gadā būs kļuvusi par sine qua non jeb būtisku priekšnoteikumu Latvijas ārlietu dienestam veidot 21. gadsimta prasībām atbilstošu un efektīvu diplomātiju. Ja tradicionālās diplomātijas laikos tika uzskatīts, ka diplomātiem apmācības nav nepieciešamas, jo viņi par diplomātiem jau piedzimst, tad 21. gadsimta starptautiskā vide parāda, ka arī pēc desmit un trīsdesmit gadiem būs nepieciešamība pēc pastāvīgiem kvalifikācijas paaugstināšanas kursiem, aptverot daudzveidīgas tēmas. 17 Gan sistemātiska un strukturēta pieeja apmācībām, gan nemitīgi kvalifikācijas celšanas kursu uzlabojumi būs būtiski priekšnoteikumi Latvijas Ārlietu ministrijas darba kvalitātes uzlabošanā. 18 Jau mūsdienās darbinieku apmācības tiek raksturotas ne vien kā galvenais reformas atslēgvārds ārlietu ministrijā, bet gan kā mūsdienu diplomātijas pamats. 19 Secinājumi Pašreizējās diplomātijas attīstības tendences skaidri parāda, ka Latvijas Ārlietu ministrijas darbība nākotnē atbildīs Braiena Hokinga aprakstītajam robežu paplašināšanas modelim, kas būs balstīts pieņēmumā par pārveidotu ārlietu resoru, kas, atsakoties no monopolstāvokļa ārlietās, pilda vitāla koordinatora funkcijas valsts ārlietu jautājumos. Atšķirībā no tradicionālās ārlietu ministrijas pozīcijas jeb tā saucamā vārtu sargātājas modeļa, kas konceptuāli ir balstīta reālisma skolas paradigmā, kur ārlietu ministrija kā ekskluzīva valsts pārvaldes iestāde ārlietās kontrolē valsts mijiedarbību ar ārējo vidi, robežu paplašinātājs daļu funkciju deleģē citiem dalībniekiem un kalpo par pakalpojuma sniedzēju visiem tiem, kuriem ir nepieciešams atbalsts starptautisko mehānismu izmantošanā. Šeit var runāt gan par atbalsta mehānismu citām valsts pārvaldes iestādēm, gan par daudzveidīgu atbalstu dažādu sociālo grupu pārstāvjiem. Tāpat svarīgi atzīmēt, ka Latvijas Ārlietu ministrijas centrālais aparāts un diplomātiskās pārstāvniecības ārvalstīs kalpos par platformu citām Latvijas valsts pārvaldes iestādēm. Turklāt Latvijas vēstniecībās līdzās diplomātiem strādās norīkoti citu ministriju un tās pakļautībā esošu iestāžu darbinieki. Arī vietējo darbinieku skaits diplomātiskajās misijās pieaugs, kas atspoguļosies arī plašāku funkciju piešķiršanā. 88

89 Kopumā dominēs daudzveidīgu tēmu un funkciju iekļaujoša diplomātija, ko literatūrā apzīmē kā integratīvu diplomātiju (integrative diplomacy). 20 Ja gadā dominējošie diplomātijas veidi Latvijā būs divpusējā un daudzpusējā diplomātija, komercdiplomātija, publiskā diplomātija un digitālā diplomātija, tad jau pēc trīsdesmit gadiem var paredzēt, ka līdzās iepriekšminētajiem veidiem tiks aktīvi praktizēta inovāciju un zinātnes diplomātija. Klingendāla institūta 21, Oksfordas Digitālās diplomātijas pētījuma grupas (Oxford Digital Diplomacy Research Group) 22 un EL-CSID projekti pētījumi 23 apliecina digitālās, inovāciju un zinātnes diplomātijas lielo potenciālu nākotnē. Projicējot diplomātiskās prakses transformāciju Latvijā turpmākajos gados, var paredzēt, ka Latvijas ārlietu dienesta darbiniekiem nebūs neierasti piedalīties diplomātijas hakatonu darba grupās vai sniegt plašu atbalstu zinātnēs atašejiem. Lai arī turpmākajos gados nemainīgi aktuāls jautājums būs pieejamais finansējums ārlietām, pašreizējās pārmaiņas diplomātijā nosaka, ka Latvijas Ārlietu ministrijai nebūs izvēles iespējas nesekot diplomātiskās prakses transformācijai un prasībām. Pieprasījums pēc proaktīva ārlietu dienesta un VVP īstenošanas veicinās strukturālas un funkcionālas pārmaiņas diplomātiskajā un konsulārajā dienestā. Ņemot vērā, ka ārlietu dienests kļūs daudz plašāks, nevar izslēgt, ka viens no jauninājumiem būs specializētu vēstnieka amatu izveidošana (piem., līdzīgi kā patlaban Dānijai tehnoloģiju vēstnieka (tech ambassador) nozīmēšana vai specializētā vēstnieka iecelšana dzīvās dabas zinātnēs (life sciences) ar mērķi sekmēt Latvijas uzņēmumu veiksmīgāku ieiešanu tradicionālajos un jaunajos eksporta tirgos un piesaistīt jaunus investorus Latvijai). Tāpat var paredzēt, ka tiks vairāk piesaistīti ārštata eksperti stratēģiskās komunikācijas jomā un valsts tēla veidošanā. Nākotnē mākslīgā intelekta daudzveidīgie risinājumi ļaus Latvijas Ārlietu ministrijai palielināt veiktspēju konsulārajos, ekonomiskajos, komercdiplomātijas, diasporas un publiskās diplomātijas jautājumos. Paredzot mākslīgā intelekta nozīmes pieaugumu nākotnē, svarīgi jau tagad apzināt veidus, kā ārlietu dienests var sistematizēt savā rīcībā esošos datus. Lai gan ne visi pieejamie dati var būt noderīgi mākslīgā intelekta pielietošanai diplomātisko funkciju pildīšanā, jo satur konfidenciālu vai darba dienesta vajadzībām specifisku informāciju, pašreizējās attīstības tendences informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā liecina, ka risinājumi un to pielietošanas iespējas Latvijas Ārlietu ministrijas darba 89

90 modernizēšanai jau tagad ir lielas un daudzveidīgas. Piemēram, viens no mākslīgā intelekta risinājuma izmantošanas piemēriem būtu daudzvalodu botu risinājums par konsulārā dienesta sniegtajiem pakalpojumiem, tajā skaitā informācijas sniegšanu par vīzas pieteikumiem, drošu ceļošanu, nozaudētiem dokumentiem vai, kā rīkoties ārkārtas situācijā. Balstoties uz iepriekš sagatavotiem dialogiem dažādās valodās, šāds virtuālais asistents sniegtu atbildes interesentiem 24/7 darba režīmā, tādējādi atvieglojot darbu konsulārā dienesta darbiniekiem. Tā kā pieprasījums pēc konsulārajiem pakalpojumiem ar katru gadu pieaugs, tad šāds risinājums var nodrošināt finansiālus ietaupījumus un vienlaicīgi sniegt tūlītējas atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem par konsulārā dienesta darbu un piedāvātajiem pakalpojumiem. Vienlaikus, kā norāda diplomātijas pētnieki, svarīgi būs piesaistīt informācijas un tehnoloģijas speciālistus, kuriem būs zināšanas, kā strādāt ar mākslīgā intelekta jautājumiem. 24 Lai Latvijas Ārlietu ministrija varētu pēc iespējas labāk sagatavoties turpmākajiem diplomātijas transformācijas izaicinājumiem, var izcelt vairākus veicamos darbus. Vispirms sadarbībā ar citām nozaru ministrijām un pieaicinātajiem ekspertiem svarīgi izstrādāt vidēja un ilgtermiņa plānu, kā Ārlietu ministrija var efektīvāk sniegt atbalstu citām iestādēm un būt par vitālu nacionālās diplomātijas sistēmas daļu. Ņemot vērā, kā arī pēc desmit un trīsdesmit gadiem aktuāls būs jautājums par finansējumu ārlietās, tad debatēs par valsts budžetu un sabiedrības informēšanas nolūkos būs svarīgi kvalitatīvi un kvantitatīvi parādīt ārlietu dienesta darbības nozīmi, kalpojot par platformu citām valsts pārvaldes institūcijām un īstenojot integratīvu diplomātiju. Tas savukārt nozīmē, ka pēc iespējas ātrāk būs jāapzina metodoloģija, kā to visprecīzāk aprēķināt. Tāpat arī svarīgi jau tagad Latvijas Ārlietu ministrijai apzināt iespējas, kā mākslīgā intelekta risinājumus adaptēt ārlietu dienesta vajadzībām. Kā norāda arī Bens Skots (Ben Scott), Stefans Heumans (Stefan Heumann) un Filips Lorencs (Philippe Lorenz), ikvienai ārlietu ministrijai jau tagad ir nopietni jādomā par mākslīgā intelekta integrēšanu tālredzīgas ārpolitikas veidošanā. 25 Noslēgumā jāsecina, ka operativitāte informācijas apritē un tās pieejamībā, ko turpinās veicināt inovatīvas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, būtiski mainīs diplomātijas attīstību un tās darba dinamiku. Lai arī pēc desmit un trīsdesmit gadiem diplomātiju joprojām raksturos tādas gal- 90

91 venās iezīmes kā pārstāvība, sarunu vešana un komunikācija, nenoliedzami, ka nozīmīgas izmaiņas būs vērojamas gan Latvijas Ārlietu ministrijas centrālajā aparātā, gan diplomātiskajās pārstāvniecībās ārvalstīs. Straujā informācijas aprite, kas vēl vairāk minimizēs iepriekš izstrādātas rīcībpolitikas nozīmi, pieprasīs no Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta tūlītējus risinājumus ārlietās. Vērā ņemami pieaugs ārlietu resora loma ārpolitikas jautājumu koordinēšanā. Prasme veidot VVP ārlietās, sinhronizējot visu ministriju struktūrvienību darbu un veicinot visu pārvaldes iestāžu sadarbību vienotu politisko mērķu izpildē un sasniegšanā, tiks uzskatīta par būtisku faktoru ārlietu ministriju darba modernizēšanā un diplomātiskās prakses atbilstībai 21. gadsimta prasībām. Lielāks uzsvars būs arī uz plašāku rīcībpolitikas instrumentu izmantošanu praksē un darbu ārpus centrālā aparāta. Reaģējot uz daudzveidīgajiem darba kārtības jautājumiem, Latvijas Ārlietu ministrijā tiks pārdefinēts līdzsvars starp karjeras diplomātiem un speciālistiem. Līdzās tradicionālajiem diplomātiem tiks nodarbināts arvien vairāk speciālistu, kuri ir eksperti kādā no citām rīcībpolitikas jomām. Novērtējot zināšanu menedžmenta pieaugošo nozīmi, ārlietu dienests pastiprinātu uzmanību pievērsīs ekspertu datu bāžu veidošanai un izmantošanai ārlietu dienesta vajadzībām. Arī diplomātiskās pārstāvniecības ārvalstīs būs daudzveidīgākas un būs spiestas pārorientēt savu darbību uz specifiskākiem darba uzdevumiem un funkcijām. Pieaugs arī mobilo un kopīgo vēstniecību skaits. Rēķinoties, ka sociālo mediju lietotāju skaits arī tuvākajās desmitgadēs pieaugs, Latvijas ārlietu dienestam būs jāvelta daudz vairāk pūļu, lai operatīvi skaidrotu Latvijas īstenoto ārpolitiku. Turklāt Latvijas diplomātiem būs vēl aktīvāk jāstrādā ar medijiem, skaidrojot aktualitātes starptautiskajās attiecībās un atturot sabiedrību izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par vienu vai otru lēmumu un notikumu ārlietās. Ja agrāk darba kārtība ārpolitikā bija vairāk kontrolējama vai prognozējama, tad pašreizējās tendences starptautiskajās attiecībās apliecina, ka nākotnes izaicinājumi determinēs Latvijas Ārlietu ministrijai būt vēl elastīgākai. Ņemot vērā iepriekš sacīto un pēdējos gados novērojamās diplomātijas attīstības tendences un izaicinājumus, var prognozēt, ka Latvijas Ārlietu ministrija noteikti neizvēlēsies veidot ārpolitiku atbilstoši pirmajam jeb vārtu sargātājas diplomātijas attīstības scenārijam. Ja pēc desmit gadiem Latvijas Ārlietu ministrijas darbība atbildīs otrajam diplomātiskās prakses attīstības scenārijam jeb adaptācijas posmam, tad 91

92 2048. gadā ārlietu dienests ar pāris izņēmumiem (piem., diplomātisko pārstāvniecību darbības ietvars) atbildīs trešajam diplomātijas attīstības scenārija raksturojumam, kas ir saskanīgs ar robežu paplašināšanas modeļa un integratīvās diplomātijas pamatprincipiem. Pielikums 1. tabula. Diplomātijas attīstības scenāriji Latvijā pēc 10 un 30 gadiem (2028. un gadā). Datu avots: autora izveidota tabula. Scenāriji Raksturojums Sadarbība ar citām valsts pārvaldes institūcijām Diplomātisko pārstāvniecību darbības ietvars I II III Dominē vārtu sargātājas pieeja ārlietu jautājumos. Ārlietu dienests pamatā nodrošina Ārlietu ministrijas vajadzību izpildi. Sadarbība ar citām valsts institūcijām ir vairāk formāla un bieži vien uz ad hoc principiem balstīta. Diplomātiskās misijas apkalpo Ārlietu ministriju. Diplomātiskajās pārstāvniecībās (piem., vēstniecībās, pastāvīgajās un speciālajās pārstāvniecībās) galvenokārt ir nodarbināti Ārlietu ministrijas darbinieki. Diplomātiskajās misijās strādā neliels skaits vietējo darbinieku. Izveidoti jauni un regulāri sadarbības formāti ar citām valsts pārvaldes iestādēm (piem., ministrijām, aģentūrām). Ārlietu dienests regulāri apkalpo tikai pāris valsts iestādes un kopumā nefunkcionē kā nacionālās diplomātijas sistēmas daļa. Aizvien vairāk diplomātiskās pārstāvniecības apkalpo citas valsts pārvaldes iestādes. Tiek veidoti jauni sadarbības ietvari ar valsts pārvaldes iestādēm. Līdzās karjeras diplomātiem vēstniecībās un pārstāvniecībās arvien vairāk tiek nodarbināti citu pārvaldes iestāžu darbinieki. Pieaug vietējo darbinieku skaits diplomātiskajās misijās. Ārlietu ministrija kā platforma ārpolitisko jautājumu risināšanā. Proaktīvs darbs ar visām valsts pārvaldes institūcijām. Atbilstība nacionālās diplomātijas sistēmas darbības pamatprincipiem. Ārlietu dienests ir uzņēmies koordinatora lomu daudzveidīgajos ārpolitikas jautājumos. Diplomātiskās pārstāvniecības apkalpo visas tiešās valsts pārvaldes iestādes. Pārstāvniecības tiek pozicionētas kā platformas valdības interešu un servisu nodrošināšanā. Diplomātiskajās misijās strādā liels skaits citu valsts pārvaldes iestāžu darbinieku, kā arī vietējie darbinieki. Ministrija vietējiem darbiniekiem uztic vairāk pienākumu un funkciju. Plašs un mobils pārstāvniecību tīkls, tajā skaitā kopīgas pārstāvniecības ar citām valstīm. 92

93 Atbalsts uzņēmumiem ārējos tirgos Minimāls Ārlietu ministrijas atbalsts uzņēmumiem ārējos tirgos. Ārlietu ministrijas darbinieki atbilst ģenerālistu tipam. Diplomātiskajās pārstāvniecībās ir pārstāvēts mazs skaits eksporta un investīciju aģentūru. Nav izstrādāts ilgtermiņa attīstības plāns eksporta veicināšanai un investīciju piesaistīšanai. Pieaugošs atbalsts uzņēmumiem ārējos tirgos un ārvalstu investīciju piesaistei. Ārlietu ministrijas darbinieki atbilst ierēdņa tipam. Komercdiplomātijas aktivitātes galvenokārt tiek nodrošinātas lielākajās vēstniecībās. Neregulārs dialogs ar uzņēmumiem reģionos par ārlietu dienesta atbalsta iespējām ārējos tirgos. Izstrādāts komercdiplomātijas īstenošanas plāns īstermiņā. Ārlietu ministrija nodrošina daudzveidīgus un regulārus atbalsta pasākumus uzņēmējiem ārvalstu tirgos. Aktīvs darbs ar investīciju piesaistīšanu. Ārlietu ministrijas darbinieki atbilst uzņēmējdarbības veicinātāja tipam, jo sniedz aktīvu atbalstu visās diplomātiskajās misijās ārvalstīs. Aktīvs dialogs ar uzņēmējiem reģionos par komercdiplomātijas sniegtajām priekšrocībām un iespējām ārvalstu tirgos. Izstrādāts ilgtermiņa komercdiplomātijas attīstības plāns. Tehnoloģisko un komunikācijas risinājumu izmantošana Ikdienas darbā galvenokārt tiek izmantotas jau esošās tehnoloģijas un risinājumi. Komunikācija tiek nodrošināta, izmantojot tradicionālos informācijas apmaiņas kanālus. Dominē informācijas aprite vertikālā līmenī. Hierarhiskā informācijas apmaiņa ierobežo citu aktoru līdzdalību komunikācijas procesos. Notiek pāreja uz jauniem komunikācijas un informācijas apmaiņas kanāliem. Nesistemātiski tiek izmantotas digitālās tehnoloģijas. Ministrijas informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) infrastruktūra un risinājumi ir galvenokārt šķirti no citu valsts pārvaldes iestāžu sistēmām. Ārlietu ministrijas darbā tiek integrēti atsevišķi mākslīgā intelekta risinājumi (piem., mašīnmācīšanās, neironu tīkli, virtuālie asistenti jeb boti). Plaša komunikācijas veidu diversifikācija novatorisku informācijas tehnoloģiju ieviešana. Uzsvars uz digitālo tehnoloģiju izmantošanu. Regulārs darbs ar sociālajiem medijiem. Ārlietu ministrijas IKT sistēmu infrastruktūra ir cieši saistīta ar citu valsts pārvaldes iestāžu IKT sistēmām. Liela informācijas aprites plūsma notiek horizontālā (starpinstitūciju) līmenī. Mākslīgais intelekts ir kļuvis par neatņemamu Ārlietu ministrijas darba sastāvdaļu. Plaši tiek izmantoti mākslīgā intelekta risinājumi konsulārā dienesta vajadzībām. 93

94 Profesionālās kapacitātes stiprināšana Pārsvarā tiek piedāvāti tradicionālie kvalifikācijas paaugstināšanas kursi (piem., ievadkursi jaunajiem darbiniekiem, valodu kursi, kursi diplomātiem pirms darba sākšanas diplomātiskajās pārstāvniecībās, pēc atgriešanās no darba pārstāvniecībās). Ārlietu ministrija nav ieviesusi kvalitātes vadības sistēmu Regulāri kvalifikācijas paaugstināšanas kursi gan centrālā aparāta, gan diplomātisko misiju darbiniekiem. Kvalifikācijas paaugstināšanas kursus pamatā apmeklē karjeras diplomāti. Salīdzinoši maz starpdisciplināru mācību kursu. Dominē kursu administrēšanas pieeja. Atsevišķos gadījumos ārlietu ministrijas piedāvātos kursus apmeklē arī citu iestāžu (piem., ministriju un aģentūru) pārstāvji. Ārlietu ministrijas darbiniekiem tiek piedāvāts plašs apmācību spektrs (piem., stratēģiskā komunikācija, padziļinātas apmācības par mākslīgo intelektu, līderības kursi, sociālo mediju izmantošana, lekcijas par 21. gadsimta diplomātijas veidiem, e-apmācības kursi karjeras diplomātiem, ekspertiem un vietējiem darbiniekiem pārstāvniecībās). Dominē apmācību vadīšanas pieeja. Kvalifikācijas paaugstināšanas kursus regulāri apmeklē arī citu iestāžu darbinieki. Ieviesta kvalitātes vadības sistēma. Regulāri tiek organizēti vebināri. Atsauces 1 Brian Hocking and David Spence, eds, Foreign Ministries in the European Union: Integrating Diplomats (New York: Palgrave Macmillan, 2002), Ibid. 3 Ibid. 4 Brian Hocking, Diplomacy and Foreign Policy, in The SAGE Handbook of Diplomacy, eds. Costas M. Constantinou, Pauline Kerr, and Paul Sharp (London: SAGE, 2016), Jeremy Greenstock, The Bureaucracy: Ministry of Foreign Affairs, Foreign Service, and Other Government Departments, in The Oxford Handbook of Modern Diplomacy, eds. Andrew F. Cooper, Jorge Heine, and Ramesh Thakur (Oxford: Oxford University Press, 2013), Kishan S. Rana, 21st Century Diplomacy: A practitioner s guide (London: Continuum, 2011).; Brian Hocking, Jan Melissen, Shaun Riordan, and Paul Sharp, Futures for Diplomacy: Integrative Diplomacy in the 21st Century, Clingendael Report, no. 1 (2012); Brian Hocking, Jan Melissen, Shaun Riordan, and Paul Sharp, Whither Foreign Ministries in a Post- Western World? Clingendael Policy Brief., no. 3 (2013). 7 Brian Hocking, Jan Melissen, Shaun Riordan, and Paul Sharp, Futures for Diplomacy: Integrative Diplomacy in the 21st Century, Clingendael Report, no. 1 (2012).; Brian Hocking, Jan Melissen, Shaun Riordan, and Paul Sharp, Whither Foreign Ministries in a Post- Western World? Clingendael Policy Brief., no. 3 (2013).; Brian Hocking and Jan Melissen, Diplomacy in the Digital Age, Clingendael Report (2015).; Brian Hocking, Diplomacy and Foreign Policy, in The SAGE Handbook of Diplomacy, eds. Costas M. Constantinou, Pauline Kerr, and Paul Sharp (London: SAGE, 2016),

95 8 David M. Malone, The Modern Diplomatic Mission, in The Oxford Handbook of Modern Diplomacy, eds. Andrew F. Cooper, Jorge Heine, and Ramesh Thakur (Oxford: Oxford University Press, 2013), Kishan S. Rana, 21st Century Diplomacy: A practitioner s guide (London: Continuum, 2011), Didzis Kļaviņš, Toms Rostoks, and Žaneta Ozoliņa, Foreign Policy On the Cheap: Latvia s Foreign Policy Experience from the Economic Crisis, Journal of Baltic Studies 45, no. 4 (2014), , 11 Michel Kostecki and Olivier Naray, Commercial Diplomacy and International Business, Discussion Papers in Diplomacy, Netherlands Institute of International Relations Clingendael (2007), 21.; Olivier Naray, Commercial Diplomacy: A Conceptual Overview (conference paper, The Hague, 7th World Conference of TPPs, 2008). 12 Ben Scott, Stefan Hemannn and Philippe Lorenz, Artificial Intelligence and Foreign Policy (Berlin: Stiftung Neue Verantwortung, 2018); Corneliu Bjola, Trends and Counter-Trends in Digital Diplomacy (Working Paper Project Diplomacy in the 21st Century, Stiftung Wissenschaft und Politik (SWP)), no. 18, September 2017); Jan Melissen and Emilie V. De Keulenaar, Critical Digital Diplomacy as a Global Challenge: The South Korean Experience, Global Policy 8, no 3 (2017), Andrés Rozental and Alicia Buenrostro, Bilateral Diplomacy, in The Oxford Handbook of Modern Diplomacy, eds. Andrew F. Cooper, Jorge Heine, and Ramesh Thakur (Oxford: Oxford University Press, 2013), Lichia Saner-Yiu and Raymond Saner, Training of Diplomats: Guarantee Training Effectiveness through use of the Quality Assurance System (ISO 10015), in Foreign Ministries: Managing Diplomatic Networks and Optimizing Value, eds. Kishan S. Rana and Jovan Kurbalija (Malta: DiploFoundation, 2007), Ben Scott, Stefan Hemannn and Philippe Lorenz, Artificial Intelligence and Foreign Policy (Berlin: Stiftung Neue Verantwortung, 2018), Lichia Saner-Yiu and Raymond Saner, Training of Diplomats: Guarantee Training Effectiveness through use of the Quality Assurance System (ISO 10015), in Foreign Ministries: Managing Diplomatic Networks and Optimizing Value, eds. Kishan S. Rana and Jovan Kurbalija (Malta: DiploFoundation, 2007), Dietrich Kappeler, Knowledge management and diplomatic training - new approaches for training institutions, in Knowledge and Diplomacy, ed. Jovan Kurbalija (Malta: DiploFoundation, 2002). 18 Lichia Saner-Yiu and Raymond Saner, Training of Diplomats: Guarantee Training Effectiveness through use of the Quality Assurance System (ISO 10015), in Foreign Ministries: Managing Diplomatic Networks and Optimizing Value, eds. Kishan S. Rana and Jovan Kurbalija (Malta: DiploFoundation, 2007), Kishan S. Rana, 21st Century Diplomacy: A practitioner s guide (London: Continuum, 2011): 124; Kishan S. Rana, The Contemporary Embassy: Paths to Diplomatic Excellence (Hampshire: Palgrave Macmillan, 2013), Brian Hocking, Jan Melissen, Shaun Riordan, and Paul Sharp, Futures for Diplomacy: Integrative Diplomacy in the 21st Century, Clingendael Report, no. 1 (2012). 21 Brian Hocking and Jan Melissen, Diplomacy in the Digital Age, Clingendael Report (2015); Brian Hocking, Jan Melissen, Shaun Riordan, and Paul Sharp, Futures for Diplomacy: Integrative Diplomacy in the 21st Century, Clingendael Report, no. 1 (2012); Brian Hocking, Jan Melissen, Shaun Riordan, and Paul Sharp, Whither Foreign Ministries in a Post- Western World? Clingendael Policy Brief., no. 3 (2013). 95

96 22 University of Oxford, Oxford Digital Diplomacy Research Group last modified August 5, Corneliu Bjola, Trends and Counter-Trends in Digital Diplomacy (Working Paper Project Diplomacy in the 21st Century, Stiftung Wissenschaft und Politik (SWP)), no. 18, september 2017).; Corneliu Bjola and Marcus Holmes, eds, Digital Diplomacy: Theory and Practice (Abingdon: Routledge, 2018). 23 Luk Van Langenhove, Global Science Diplomacy as a New Tool for Global Governance last modified August 5, Diane Stone, Partners to Diplomacy: Transnational Experts and Knowledge Transfer Among Global Policy Programs last modified August 5, Ben Scott, Stefan Hemannn and Philippe Lorenz, Artificial Intelligence and Foreign Policy (Berlin: Stiftung Neue Verantwortung, 2018), Ibid. 96

97 Kas mēs esam? Latvijas starptautiskais tēls šodien un rīt DAUNIS AUERS Vairums cilvēku vai nu neko nezina par [Latviju], vai arī viņiem ir daļēji noformulēts un negatīvs iespaids. 1 Daļa valstu projicē ievērojami pozitīvāku tēlu nekā citas. Ziemeļvalstis veido daļu no pasaules attīstītākajām valstīm (attīstības teorijā bieži tiek izmantota frāze nokļūšana līdz Dānijai, kas nozīmē stabilas, miermīlīgas un turīgas sabiedrības izveides procesu), savukārt Balkānu valstīm jārēķinās ar negatīvākiem uzskatiem par savu reģionu. 2 Ir valstis, kurām raksturīgs pozitīvs tēls kādā noteiktā jomā Vācijas rūpniecības preces, Beļģijas alus, Apvienotās Karalistes kultūra un Korejas elektronikas preces. 3 Visi šie faktori veido iespaidu, uzskatu un viedokļu kopu, kas iesakņojas valstu tēlā un padara to pievilcīgāku potenciālajiem investoriem, tūristiem un kļūst izmantojama kā politiskās ietekmes instruments. Speciālistu loma šo tēlu iezīmēšanā un meistarīgā veidošanā pēdējā pusgadsimta laikā ir strauji attīstījusies. Sākotnējos pūliņus šajā jomā īstenoja valsts pārvaldes institūcijas un tie ir pazīstami kā publiskā diplomātija. Tā tika uzsākta ASV laika periodā ap Otro pasaules karu un ietvēra starptautiskās informatīvās programmas, kas cildināja ASV vērtības un politiku (piemēram, Amerikas Balss un Radio Brīvā Eiropa/ Radio Brīvība pārraides Aukstā kara laikā), izglītības un kultūras apmaiņas programmas (Fulbraita programma un atbalsts amerikāņu mākslinieku un mūziķu izstādēm un kultūras vizītēm), kā arī pretrunīgākas politiskās aktivitātes, piemēram, ASV valdības atbalsts demokrātijas veicināšanai, izmantojot tādas iniciatīvas kā, piemēram, Nacionālais demokrātijas veicināšanas fonds. Lielās valstis šo uzdevumu institucionalizēja, izveidojot iestādes (USIA, Britu padome, Konfūcija institūti), kuru mērķis ir popularizēt pozitīvu valsts 97

98 tēlu. 4 Jaunā nācijas zīmolvedības (nation branding) (valsts popularizēšana, ko parasti veic nolīgti mārketinga, reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālisti un ir pazīstama arī kā vietas vai valsts zīmolvedība) darbības joma kopš deviņdesmito gadu beigu posma ir strauji izplatījusies visā pasaulē. Šīs zīmolvedības galvenais mērķis bija veicināt eksportu un tūrismu, un piesaistīt tiešās investīcijas arvien atvērtākā, bet arī konkurences piesātinātākā un globalizētākā pasaulē. Šajā nodaļā tiks apskatīti iespējamie Latvijas starptautiskā tēla/ nacionālā zīmola attīstības virzieni. Katrā no sešām empīriskajām daļām tiks apskatīti trīs dažādi attīstības scenāriji negatīvais, status quo un pozitīvais un iztirzāti katrā sadaļā. Vienlaikus nodaļas sākumā tiks norādīti galvenie valsts zīmolvedības aspekti un īss Latvijas nacionālās zīmolvedības vēstures pārskats, īpaši koncentrējoties uz diviem galvenajiem pētījumiem, kurus 21. gadsimta pirmajā desmitgadē izstrādāja starptautiskie konsultanti un kuros ir uzsvērtas Latvijas potenciālās stratēģijas. Nacionālās zīmolvedības pieejas Nacionālās zīmolvedības nozares tēvs Saimons Anholts (Simon Anholt) valsts zīmolvedību definē kā reputācijas pārvaldībai paredzētu [nācijas] vārda un identitātes izstrādes, plānošanas un projicēšanas procesu. 5 Vēlāk viņš kritizēja šo pārlieku komerciālo virzienu, kādā devās viņa nozare, un šobrīd izvēlas to definēt kā konkurētspējīgas identitātes attīstības procesu, kas nozīmē: pēc iespējas vairāk valsts darbības sektoru gan publisko, gan privāto stratēģiju, aktivitāšu, investīciju, inovāciju un komunikāciju mobilizēšanu saskaņotā virzienā, lai pasaulei pierādītu, ka nācija ir pelnījusi citādu, plašāku un pozitīvāku tēlu. 6 Nācijas tēla veidošanā apvienojas daudz dažādi faktori valdības veiktie pasākumi (komerciālā zīmolvedība, ārpolitika un publiskā diplomātija), privātā ietekme (slavenas personības, uzņēmumi un produkti, sasniegumi kultūrā un sportā), kā arī vēsture un ģeogrāfija. Divi lielie salīdzinošie indeksi Anholt-GfK Roper Valstu zīmolu indekss (Anholt-GfK Roper Nation Brands Index) un FutureBrand Valstu zīmolu indekss (FutureBrand Country Brand Index) vērtē un sarindo valstis atbilstoši 98

99 to pievilcības vērtējumam. 7 Ir pierādījies, ka valstu starptautiskā reputācija ir diezgan noturīga un gadu gaitā daudz nemainās (kaut arī ASV vērtējums gadā nokritās par sešām vietām, kas lielākoties izrietēja no negatīvā vērtējuma par tobrīd jauno ASV jauno prezidentu, līdzīgi kā vērtējums strauji pieauga gadā pēc Baraka Obamas ievēlēšanas valsts prezidenta amatā). Šie indeksi izmanto sešus plaši izplatītus pievilcības vērtējuma faktorus. Anholt-GfK Roper Valstu zīmolu indekss izmanto sešus galvenos faktorus: i) eksports, ii) pārvaldība, iii) kultūra un mantojums, iv) cilvēki, v) tūrisms, vi) investīcijas un imigrācija. Futurebrand Valstu zīmolu indekss arī analizē sešus faktorus: i) vērtību sistēma, ii) dzīves kvalitāte, iii) uzņēmējdarbības potenciāls, iv) mantojums un kultūra, v) tūrisms un vi) ražots (made in) (valstī radīto preču un pakalpojumu kvalitāte un reputācija). 1. tabulā ir norādīts šo attiecīgo faktoru salīdzinājums un sagrupējums. Latvijas nākotnes attīstības scenāriji un attiecīgi valsts zīmola potenciāls tiks vērtēts, pamatojoties uz šiem sešiem faktoriem. Nākamajā sadaļā ir iekļauts pārskats par Latvijas nacionālās zīmolvedības pieredzi kopš deviņdesmitajiem gadiem. 1. tabula. Valstu zīmolvedības faktoru salīdzinājums. Avots: Anholt-GfK Roper Valstu zīmolu indekss: un Futurebrand indekss: Anholt-GfK Roper Valstu zīmolu indekss Eksports Pārvaldība Kultūra un mantojums Cilvēki Tūrisms Investīcijas un imigrācija FutureBrand Valsts zīmolu indekss Ražots (Made in) Vērtību sistēma Mantojums un kultūra Dzīves kvalitāte Tūrisms Uzņēmējdarbības potenciāls Īss pārskats par nesenajiem Latvijas zīmola izveides centieniem Pozitīva Latvijas starptautiskā tēla izveides nepieciešamībai ir pamatoti iemesli. Kā maza, relatīvi jauna valsts, kas atrodas Eiropas ziemeļaustrumu perifērijā, Latvija ir relatīvi mazpazīstama ārpus Eiropas (un dažkārt arī tās iekšienē) un tai noderētu vairāk ārvalstu tiešo investīciju, tūrisma un starptautiskās atpazīstamības. 99

100 Saskaņoti centieni konstruēt Latvijas starptautisko tēlu sākās deviņdesmitajos gados, kad Latvija ar citām postkomunistiskajām valstīm sacentās par investīcijām, tūrismu un iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Tas nenozīmē, ka netika strādāts pie tā, lai veidotu pozitīvu Latvijas tēlu starpkaru periodā (kas primāri bija nepieciešams ekonomisku iemeslu dēļ) vai pat padomju laikā, kad tā tika popularizēta citās Padomju Savienības daļās (lai gan tas tika darīts vairāk tāpēc, lai politiski nostiprinātu Latviju kā neatņemamu Padomju Savienības daļu, nekā, lai reģionam piesaistītu tiešās ārvalstu investīcijas vai tūrismu). Tomēr tēla izveides centienu intensitāte kļuva ievērojami lielāka, sākot ar deviņdesmito gadu beigu posmu. Galvenais spēlētājs deviņdesmitajos gados bija Latvijas institūts (LI), kas tika speciāli izveidots Latvijas starptautiskā tēla radīšanai. LI pirmā vadītāja no gadam bija Vaira Vīķe Freiberga (kura no institūta aizgāja pēc tam, kad viņu ievēlēja par Latvijas prezidenti). Viņas vietā no gadam stājās Ojārs Kalniņš (arī iesaistītājs politikā kā Latvijas Saeimas deputāts), kurš 21. gadsimta pirmajos gados pārraudzīja pirmos lielos Latvijas zīmola izveides pūliņus. 8 Šī gadsimta pirmajā desmitgadē tika izstrādāti divi svarīgi pētījumi par Latvijas nacionālo zīmolvedību: gada Oksfordas Universitātes Saīda Biznesa skolas (Oxford Said Business School) pētījums un Saimona Anholta gadā sagatavotais stratēģiskais pētījums. Abi pētījumi tikai pasūtīti, lai rastu risinājumu problēmai, kas atbilstoši Saīda Biznesa skolas pētījuma 3. lappusē norādītajam ir: vairums cilvēku vai nu neko nezina par valsti [Latviju], vai arī viņiem ir daļēji noformulēts un negatīvs iespaids. 9 Oksfordas Universitātes Saīda Biznesa skolas pētījumā vispirms tiek aprakstīti vairāki potenciālie Latvijas zīmola veidošanas scenāriji un tad izvirzīts variants, kas pētījuma autoriem šķiet vislabākais: Vieta Eiropā, kas vislabāk izprot Krieviju; Baltijas reģiona stūrakmens; vidi sargājoša, dabiska vieta; autentiska zemnieku nācija; un ir pienākusi Latvijas jaunā stunda... Kaut arī zīmola identitātei, kas balstās uz Latvijas saikni ar Krieviju, ir liels nākotnes potenciāls, šāds skatpunkts visticamāk būtu nepieņemams daudzām iekšpolitiskajām grupām... Apsverot šos pozitīvos un negatīvos aspektus, mēs Latvijai iesakām sevi pozicionēt kā Baltijas stūrakmeni

101 Saīda Biznesa skolas pētījumā ir skaidri definēts aicinājums Latvijai attīstīt savu Baltijas (drīzāk nekā potenciālo Ziemeļvalstu vai Centrāleiropas) identitāti, uzsvērt savu dabisko vidi un pieredzi saistībā ar attiecībām ar Krieviju ekonomikas un kultūras jomā, akcentējot, ka Latvija ir baltiskākā no Baltijas valstīm. 11 Saimona Anholta gada pētījuma secinājumi par Latvijas starptautiskā tēla vērtējumu ir vēl skarbāki nekā Saīda Biznesa skolas analīze, proti, tajā norādīts, ka tā ir valsts, par kuru ir dzirdējuši tikai daži, un vispārējais viedoklis ir tāds, ka šai valstij nav nekā, ko piedāvāt mantojuma un kultūras, tehnoloģiju, dabas aktīvu un tūrisma jomā. 12 Tā vietā, lai veidotu valsts zīmolu, Saimons Anholts Latvijai ieteica izstrādāt stratēģiju, kas ietvertu: apjomīgas un pastāvīgas finansējuma, inovāciju, radošuma, enerģijas, talantu, politiskās gribas un laba mārketinga investīcijas galvenajās jomās: kultūrā (jēdziens, kas ietver elites un populāro mākslu, izglītību un sportu), tehnoloģijās (ietverot akadēmisko un uzņēmējdarbības jomu, īpaši koncentrējoties uz vidi) un tūrismā (kam būtu jāiekļauj gan atpūtas vizītes, gan ar profesionālo darbību saistīti apmeklējumi). 13 Saimons Anholts arī iesaka, ka Latvijas zīmola vietā drīzāk varētu veidot Rīgas pilsētas zīmolu, jo tā ir labi zināma un būtiska Eiropas pilsēta un jebkurā gadījumā ir neizsakāmi vieglāk virzīt tirgū vāji pozitīvu tēlu nekā stipri negatīvu. 14 Ekonomiskā krīze, kas kopš gada pārņēma Latviju, un tai sekojošie taupības gadi (kas ļoti smagi skāra LI budžetu) nozīmēja, ka Anholta stratēģija kļuva ekonomiski nereāla un tika nosūtīta uz birokrātisko mēslaini. Abos pētījumos tika uzsvērts, ka Latvija starptautiski ir maz pazīstama un ka labākais veids, kā palielināt tās starptautisko atpazīstamību, ir fokusēties uz esošajām ģeogrāfiskajām priekšrocībām (Latvijas novietojums Baltijas vidū vai Rīgas pilsēta kā svarīga reģiona metropole). Anholta pētījumā tika nepārprotami secināts, ka Latvijas kultūru un vēsturi, uzņēmumu un korporāciju zīmolus, kā arī cilvēkus nevar lietderīgi izmantot, lai palielinātu valsts starptautisko atpazīstamību, ja vien šajās jomās netiek veikti nozīmīgi valsts vai privātie ieguldījumi un attīstības pasākumi. Sešās nākamajās sadaļās tiks vērtēts, vai pēdējo desmit gadu laikā kaut kas ir mainījies, kā arī par katru iepriekš norādīto faktoru tiks ieskicētas trīs dažādas potenciālās attīstības trajektorijas. 101

102 Eksports un zīmoli Slaveni zīmoli uzlabo tās valsts tēlu, kurā šie zīmoli ir radīti. 15 ASV, piemēram, vienmēr ir ļoti asociējusies ar saviem galvenajiem zīmoliem, kas, par laimi vai nelaimi, parasti ir bijuši saistīti ar inovācijām vai nu tā būtu ēdināšanas nozares modernizācija (McDonalds), jaunās modernās tehnoloģijas (Apple), sociālie mediji (Facebook, Google un Twitter) vai datortehnikas nozare (Microsoft un Dell). Tāpat arī Vācijas reputācija kā kvalitatīvu un racionālu inženierijas produktu radītājai atspoguļojas tās autobūves nozarē BMW, Mercedes un Volkswagen kā arī citos augsta līmeņa inženiertehnikas produktos. Nav šaubu, ka Igaunija ir daudz ko ieguvusi no tā, ka aktīvi sasaistījusi savu tēlu ar Skype un attīstījusi savu kā informācijas komunikāciju tehnoloģiju (IKT) inovatora reputāciju, līdzīgi kā Somija deviņdesmitajos gados izmantoja Nokia, lai to pamanītu kā IKT inovatoru. Tas savukārt palīdz popularizēt šos pakalpojumus un produktus starptautiskajā vidē. Tādējādi tiek panākts, ka Francijas pārtikas produktam ir lielāks prestižs (un augstāka cena) nekā līdzīgam produktam no Latvijas. Tūristi maksā lielas summas, lai vasarā atpūstos Spānijā, Portugālē vai Francijas dienvidos, nevis izvēlas līdzīgas atpūtas vietas, piemēram, Bulgārijā vai Turcijā, vai arī patīkamo, kaut meteoroloģiski neprognozējamo, Latvijas pludmales kūrortu Jūrmalā. Latvijai nav starptautisku korporāciju un tai ir pavisam nedaudzi pat tikai reģionālā līmenī iecienīti zīmoli gadā Latvijas Zīmolu tops atzina Google, YouTube un Facebox par populārākajiem zīmoliem Latvijā, labāko desmitniekā iekļūstot tikai Inbox (#4), Elektrum (#6), un Food Union gardēžu saldējuma zīmolam Ekselence (#10) gada Baltijas Zīmolu topa 17 labāko produktu trīsdesmitniekā nav iekļuvis neviens Latvijas zīmols. Kaut arī šķiet, ka Latvijas zīmoli nav īpaši iemīļoti ne Latvijā, ne kaimiņvalstīs, iespējams, ka ir svarīgi eksportētāji, kuru preces vai pakalpojumi varētu potenciāli attīstīties un uzlabot Latvijas starptautisko reputāciju? gada lielāko Latvijas rūpniecības preču eksportētāju vidū bija uzņēmumi, kas nodarbojas ar kokapstrādi (Latvijas Finieris), maršrutētājiem un bezvadu sistēmām (Mikrotīkls), stikla šķiedras ražošanu (Valmieras Stikla Šķiedra), kā arī pāris farmācijas uzņēmumi (Grindeks un Olainfarm). 18 Latvijas galvenie pakalpojumu eksportētāji darbojas transporta un loģistikas 102

103 jomā (Air Baltic un autokravu pārvadātājs Kreiss) un IKT jomā (Accenture). Kaut arī finanšu sistēmu eksports pēdējos gados ir bijis ļoti būtisks segments, ABLV Bank likvidācija un to pavadošā nerezidentu banku stingrā ierobežošana gada sākumā ir likusi strauji sarukt šī segmenta īpatsvaram pakalpojumu eksportā. Kaut arī šie rūpniecības preču un pakalpojumu zīmoli ir veiksmīgi uzņēmumi, tie galvenokārt darbojas nišās, kas nespēj aizraut patērētājus. Kā ar trim attīstības scenārijiem? Saskaņā ar negatīvo scenāriju, turpinoties un pat pastiprinoties sankcijām pret Krieviju, Austrumu tirgus joprojām Latvijas eksportam būtu lielākoties slēgts. Brexit radītie ierobežojumi un migrācijas spiediena turpināšanās, kā arī Donalda Trampa iedvesmotais ASV ekonomiskais nacionālisms varētu nozīmēt, ka atgriezīsies tarifi un citi globālās un Eiropas brīvās tirdzniecības ierobežojumi, kas ļoti negatīvi ietekmētu Latvijas eksportētājus, īpaši transporta un loģistikas sektoros. Pašmāju IKT absolventu trūkums un stingrie imigrācijas noteikumi panāktu, ka IKT uzņēmumi pārceltos uz Igauniju un Baltkrieviju, lai meklētu plašāku talantu loku. Šāda notikumu attīstība nebūtu labākais pamats lielu starptautisko zīmolu dzimšanai. Atbilstoši status quo scenārijam Latvijā turpinās pieticīga ekonomiskā izaugsme un tā tikai pakāpeniski tuvojas Eiropas Savienības vidējam ienākumu līmenim. Vienlaikus Latvijas kaimiņvalstis, Igaunija un Lietuva, turpina ekonomiski atvirzīties no Latvijas. Ir vērts atcerēties, ka gadā IKP uz vienu cilvēku pēc pirktspējas paritātes Igaunijas gadījumā veidoja 77 %, Lietuvas gadījumā 78 %, un Latvijas gadījumā tikai 67 % no 28 ES valstu vidējā rādītāja. Rumānijai tie bija 63 % un Horvātijai 61 %. Šajā aspektā Latvija ir drīzāk Balkānu nekā Baltijas valsts. 19 Līdzīgi kā šobrīd, izpildoties šim scenārijam, Latvijai nav starptautisku zīmolu vai labi pazīstamu eksportētāju, kas tiktu asociēti ar valsti. Visbeidzot, saskaņā ar pozitīvo scenāriju Latvijas politikas veidotāji aktīvi sniedz atbalstu valsts konkurētspējīgākajiem eksportētājiem un, pateicoties Rīgas lidostai un jūras ostai, jaunajam konferenču centram, jaunajiem Rail Baltica ziemeļu dienvidu savienojumiem un iesaistei Ķīnas Vienas joslas, viena ceļa iniciatīvā, kā arī pastāvīgajai Air Baltic un auto un dzelzceļa kravu pārvadātāju izaugsmei, Rīga kļūst par svarīgu komercpārvadājumu un pasažieru tranzīta centru kustībai gan uz ziemeļiem 103

104 un dienvidiem, gan austrumiem un rietumiem. Inovatīvās daudzdisciplīnu izglītības programmas, kas kļuvušas iespējamas, pateicoties Daugavas kreisajā krastā uzbūvētajai universitāšu pilsētiņai, kurā koncentrēta absolūti lielākā Latvijas augstākās izglītības un pētniecības iestāžu daļa, saved kopā dabas zinātņu, IKT un sociālo zinātņu studentus, ļauj Latvijai attīstīt savu jau esošo spēcīgo bāzi attiecībā uz medicīnas studentu apmācīšanu un farmācijas nozares izaugsmi, savukārt Rīga kļūst par svarīgu veselības aprūpes pakalpojumu eksporta nozares centru plaši pazīstamu vietu, kur eiropiešiem saņemt privāto medicīnisko aprūpi. Jauna starptautiski konkurētspējīga IKT skola piesaista studentus no Igaunijas, Lietuvas un citām kaimiņos esošajām valstīm (līdzīgi kā Rīgas Ekonomikas augstskola to izdarīja deviņdesmitajos gados), kā arī jaunos Latvijas iedzīvotājus, kuri ir apguvuši IKT programmēšanas prasmes kopš pamatskolas pirmās klases, tādējādi Latvijas ekonomikā nodrošinot bagātīgu apmācītu IKT ekspertu piedāvājumu, kā rezultātā rodas spēcīga IKT un jauno projektu vide. Kaut arī neizveidojas kāds atsevišķs ļoti pazīstams eksporta zīmols, Latvija un jo īpaši Rīgas pilsēta attīstās par atzītu inovāciju un augstas kvalitātes pakalpojumu centru. Apzīmējums Ražots Latvijā/ Rīgā sniedz papildu vērtību gan produktiem, gan pakalpojumiem. Pārvaldība un vērtības Šis faktors neattiecas tikai uz valsts pārvaldes pamatveidu liberālā demokrātija, procedurālā demokrātija, konkurējošais autoritārisms vai autoritārisms bet arī valsts īstenoto iekšējo un ārējo politiku, kā arī vērtībām, kas tiek paustas ar šo politiku palīdzību. Latvija ir liberāli demokrātiska Eiropas valsts. Vienlaikus tās elite īsteno intensīvu politisko sadarbību ar Ziemeļvalstīm, piemēram, Eiropas Savienības NB8 un NB6 grupu formātā, savukārt iekšpolitikas kontekstā ik pa laikam notiek tuvināšanās neliberālajām Višegradas valstīm. 20 Šī atrašanās vieta starp Ziemeļvalstīm un Višegradas valstīm atspoguļojas arī citos starptautiskajos vērtējumos gadā Freedom House sagatavotajā ziņojumā par brīvību pasaulē (Freedom in the the World) vienīgās trīs valstis, kas ieguva augstāko kopējo punktu skaitu 100/100, ir Somija, Norvēģija, Zviedrija, kurām seko Dānija (97), Islande (95), Igaunija (94), Čehijas 104

105 Republika (93), Lietuva (91), Latvija (87), Polija (85) un Ungārija (72) gada Transparency International Korupcijas uztveres indekss atspoguļo līdzīgu ainu, Ziemeļvalstīm atrodoties vērtējuma augšgalā Dānija 2. vietā, Somija un Norvēģija kopīgi dala 3. vietu, Zviedrija 6. vietā un Islande 13. vietā savukārt Baltijas/Višegradas valstīm atrodoties šādās pozīcijās Igaunija 21. vietā, Polija 36. vietā, Lietuva 38. vietā, Latvija 40. vietā, Čehijas Republika 42. vietā un Ungārija 66. vietā. 22 Latvija nesniedz arī īpašu starptautisko ieguldījumu. Latvijas budžets attīstības sadarbībai gadā bija eiro (tāpat kā gadā), kas tikai nedaudz pārsniedz 0,1 % no Latvijas nacionālā kopienākuma (NKI) un ir ievērojami zemāks rādītājs, nekā Apvienoto Nāciju ieteiktais mērķis novirzīt 0,7 % no NKI attīstības sadarbībai. 23 Tādējādi Latvijas aktuālās vērtības vairāk atbilst Višegradas valstīm, nekā politiskajiem centieniem tuvināties Ziemeļvalstīm. Saskaņā ar negatīvo scenāriju Latvijas valdības atsakās no saviem pēdējo 25 gadu laikā īstenotajiem centieniem tuvināties Ziemeļvalstīm un dodas Ungārijas un Polijas ieņemtajā virzienā uz valsts pārvaldes neliberālo modeli (izpildoties vēl negatīvākam scenārijam, Latvija kļūtu konkurējošā autoritārisma valsts, kas līdzinātos kaimiņos esošajai Krievijai vai Baltkrievijai). Tas nozīmētu politiskās varas centralizāciju izpildvaras rokās, tiesu un drošības dienestu politizāciju un apņēmības vājināšanos attiecībā uz Eiropas integrācijas ideālu. Tas pilnīgi noteikti aizbaidītu starptautiskos investorus, vājinātu politiskās saites ar Ziemeļvalstīm un radītu negatīvu valsts publisko tēlu Rietumu demokrātiskajās valstīs (vienlaikus radot pozitīvāku tēlu citās neliberālajās vai autoritārākās valstīs). Saskaņā ar status quo scenāriju Latvija turpinātu rīkoties tāpat kā pēdējo 25 gadu laikā, tā runātu par savu piederību Ziemeļvalstīm, bet faktiski iekšpolitikas, korupcijas un liberālās demokrātijas kontekstā joprojām vairāk līdzinātos Višegradas valstīm. Sabiedrībā turpinātu valdīt neapmierinātība ar valdības politiku, turpinātos izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, valdība nenovirzītu pietiekamu daudzumu līdzekļu izglītībai un labklājībai, un populistu politiķi un partijas vēlēšanās turpinātu piesaistīt ievērojamu daļu balsu, tādējādi aizbaidot starptautiskos investorus. Savukārt saskaņā ar pozitīvo scenāriju Latvijas vēlētāji un politiskā elite nešaubīgi pieņemtu liberālās demokrātijas vērtības un pretkorupcijas 105

106 politiku. Laba pārvaldība nodrošinātu retāku izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, jo iedzīvotāji redzētu, ka politiķi tos investē augstas kvalitātes izglītībā, infrastruktūrā un veselības aprūpē. Tas nozīmētu lielāku produktivitāti, pārticību un straujāku konverģenci ar vecāko Eiropas Savienības dalībvalstu ienākumu līmeni. Latvija tiktu uzskatīta par Ziemeļvalsti it visā, izņemot nosaukumu, un tajā ieplūstu būtisks starptautisko tūristu, investīciju un politiskā kapitāla daudzums. Kultūra un mantojums Kultūra, īpaši māksla, arhitektūra, mūzika, kino, sports, literatūra, vēstures mantojuma objekti (gan dabas, gan vēstures), piesaista starptautisko uzmanību, rada pozitīvu novērtējumu un veido iespaidus par valsti. Neskatoties, piemēram, uz joprojām pastāvošo terorisma risku, politisko nedrošību un nabadzību, Ēģiptes piramīdas un pludmales turpina vilināt tūristus. Neskatoties uz to, ka liela daļa valsts budžeta tiek tērēta kultūras aktivitātēm, Latvija nav pazīstama kā būtisks kultūras vai vēstures mantojuma centrs. Saskaņā ar Eurostat datiem par gadu Latvija kultūrai novirzīja 3 % valsts budžeta, savukārt Eiropas Savienības dalībvalstīs šis rādītājs veido vidēji 1 %. 24 Lai uzbūvētu trīs reģionālās koncertzāles Liepājā, Cēsīs un Rēzeknē, tika iztērēti 73 miljoni ES fondu finansējuma. Fondu finansējums ir ticis novirzīts arī, lai sniegtu atbalstu Latvijas unikālajam kultūras mantojumam un dziesmu un deju svētkiem kā galvenajam elementam nacionālās kultūras atzīmēšanai (un ļoti būtiskam Latvijas nacionālās identitātes raksturlielumam). Dziesmu un deju svētki ir patiesi unikāla Baltijas reģiona vērtība un ir palīdzējuši nodrošināt, ka Baltijas valstu kori, īpaši tādi latviešu kori kā Balsis, Gaudeamus un Latvian Voices ir atzīti līderi visā pasaulē. Latvijai ir arī plašs mākslas un mūzikas skolu tīkls (2015. gadā bija 147 akreditētas iestādes), kas nodrošina pastāvīgu talantu plūsmu, piemēram, tādus mūziķus kā Ēriks Ešenvalds, Andris Nelsons un Sonora Vaice. Latvijas panākumi modernajā mūzikā ir pieticīgāki (ja neskaita uzvaru Eirovīzijas dziesmu festivālā gadā, kas labākajā gadījumā ir vērtējams kā neviennozīmīgs ieguvums), tās mūziķiem nespējot gūt starptautisku atzinību nekur citur, kā vien agrākajās padomju teritorijās. Līdzīgs stāsts ir stāstāms arī par Latvijas kino un literatūru, kas tradicionāli ir bijusi 106

107 veiksmīgāka iekšējā tirgū, nekā ārpus tā. Sporta panākumu kontekstā Latvija ir pasaules līderis tādos ziemas sporta veidos kā bobslejs un skeletons (galvenokārt padomju laikā Siguldā uzbūvētās pasaules līmeņa trases dēļ) un tai ir vidēji spēcīga nacionālā hokeja komanda. Latvijai šobrīd ir arī divas panākumiem bagātas tenisistes (Jeļena Ostapenko un Anastasija Sevastova), un nacionālā futbola komanda gadā kvalificējās Eiropas čempionātam. Tomēr nacionālās futbola komandas šābrīža pozīcija, proti, 129. vieta pasaulē (aiz Sudānas, Taivānas un pat Tadžikistānas) precīzāk nekā atsevišķi Latvijas atlētu individuālās izcilības un meistarības demonstrējumi atspoguļo Latvijas nekonsekvento sporta nozares organizāciju un finansēšanu. 25 Patiesībā Latvijai arī nav apjomīga unikālā mantojuma, ko piedāvāt citiem. Rīga neapšaubāmi ir skaista, vidēja lieluma pilsēta un jauka vieta nedēļas nogalei, bet tai trūkst Eiropas galveno pilsētu vēstures, lieluma un drāmas. To pašu varētu sacīt arī par Latvijas lauku ainavu, kas lielākoties ir līdzena, noklāta mežiem un purviem un ir saistoša ekotūrisma nišas piekritējiem, bet tai trūkst (solīto) saulaino pludmaļu un kalnu, kas pievilina lielu brīvi tērējošu tūristu plūsmu. Negatīvais scenārijs paredz, ka Latvijas finansējums kultūrai samazināsies, jo citas budžeta prioritātes īpaši veselības aprūpe, pensijas un tēriņi sociālajai jomai kļūs svarīgākas nekā resursu novirzīšana mūzikas skolām un tautas deju kopām. Tas nozīmētu, ka mazāk cilvēku apgūtu dziedāšanu un dejošanu, savukārt ilgtermiņā saruktu Dziesmu un deju svētku kvalitāte (organizētāji jau tagad sūdzas par talantu plūsmas samazināšanos). Populārā mūzika un kino joprojām būtu nišas iekšzemes produkts, un šobrīd Latvijas rīcībā esošās salīdzinošās priekšrocības bobslejā, skeletonā, kā arī ledus hokejā pakāpeniski izzustu. Status quo scenārijs paredz, ka publiskais atbalsts mākslai un sportam saglabāsies esošajā līmenī un turpināsies pastāvīgs talantīgu Latvijas klasiskās mūzikas meistaru un starptautiski atzītu koru pieplūdums. Latvija turpinātu radīt medaļas gūstošus ziemas sporta veidu pārstāvjus un tai būtu vidēji spēcīga nacionālā hokeja komanda. Rīga saglabātos kā neliela, bet interesanta pilsēta Eiropas ziemeļos, savukārt pārējā Latvija faktiski būtu liels dabas rezervāts. Saskaņā ar pozitīvo scenāriju Latvija attīstītu savu klasiskās un koru mūzikas mantojumu, Rīgas sirdī uzceļot arhitektoniski pārsteidzošu, 107

108 koncertiem paredzētu ēku, kas kļūtu par Latvijas kultūras simbolu, līdzīgi kā Sidnejas Operas nams ir kļuvusi par Sidnejas simbolu. Latvija kopā ar Latvijas Nacionālo operu un baletu kļūtu par svarīgu klasiskās mūzikas pētnieku un mīļotāju galamērķi. Stipendijas (gan publiskās, gan privātās) mudinātu topošos komponistus, mūziķus un dziedātājus pārcelties uz Rīgu. Koncentrēta finansējuma piešķiršana ziemas sporta veidiem nozīmētu, ka Siguldas ziemas sporta bāze attīstītos par globālu bobsleja un citu tehnisko ziemas sporta veidu centru. Latvija kļūtu par ziemas sporta inovāciju centru līdzīgi kā pēdējo divdesmit gadu laikā Apvienotā Karaliste ir kļuvusi par riteņbraukšanas tehnoloģiju centru. Cilvēki Pozitīvs vērtējums par valsts iedzīvotājiem izriet no iespaidiem par izglītības līmeni, draudzīgumu, atvērtību, labklājību un vispārējo dzīves kvalitāti. Diemžēl (un būtiski atšķiroties no Igaunijas) Latvija starptautiski netiek uzskatīta par inovatoru izglītības jomā gada PISA novērtējumā Latvijas rezultāti visās trijās kategorijās matemātika, lasīšana un zinātne bija zemāki nekā vidēji OECD valstīs (savukārt kaimiņos esošā Igaunija visās šajās disciplīnās atradās 10 labāko valstu starpā). 26 Latvijai nav arī vadošas reģionālās universitātes vai pat universitātes ar garu vēsturi (tādu kā Tartu Universitāte Igaunijā vai Viļņas Universitāte Lietuvā). Ir diezgan grūti izmērīt salīdzinošo nācijas atvērtību vai draudzīgumu (eksistē Expat Insider indekss, kas mēģina kvantitatīvi novērtēt šos aspektus, bet Latvija tajā nav iekļauta 27 ). Tomēr Pasaules Ekonomikas foruma gada Ceļošanas un tūrisma konkurētspējas indeksā (Travel and Tourism Competitiveness Index) Latvija ieguva 41. vietu (136 valstu starpā) attiecībā uz tās starptautisko atvērtību. 28 Vienlaikus būtu jāatzīmē, ka šķiet, ka Latvija lepojas ar savu introverto raksturu (skatīt Latvijas rakstniekiem paredzēto kampaņu Esmu introverts 29 ). Latvijai arī nav daudz ar ko lepoties labklājības un dzīve kvalitātes kontekstā, jo saskaņā ar datiem 28,5 % tās iedzīvotāju gadā atradās uz nabadzības vai sociālās izslēgšanas riska robežas (virs ES vidējā 23,5 % rādītāja) un vidējais iedzīvotāju dzīves ilgums bija 74,9 gadi, kas ir vairāk nekā par sešiem gadiem mazāk nekā ES vidējais dzīves ilgums, kas sasniedza 81 gadu. 30 Ir vērojama 108

109 arī tendence, ka Latvijas iedzīvotāji mazāk uzticas savām nacionālajām institūcijām, tikai 19 % iedzīvotāju gadā norādot, ka viņi uzticas valsts parlamentam (salīdzinājumā ar Eiropas vidējo 34 % rādītāju). 31 Izpildoties negatīvajam scenārijam, Latvija piedzīvos pat vēl straujāku negatīvu demogrāfisko pieaugumu nekā tas, kas tika piedzīvots iepriekš, kas novedīs līdz asam nodokļu bāzes sarukumam (pieaugot atkarīgo cilvēku skaita proporcijai) un neizbēgamam izglītības kvalitātes un labklājības līmeņa lejupslīdei. Tas diez vai cilvēku padarīs laimīgākus. Mērenais scenārijs nav īpaši labāks, jo pašreizējo tendenču rezultātā arī saruktu iedzīvotāju skaits, pieaugtu iedzīvotāju vidējais vecums un atkarības proporcijas rādītājs. Tikai pozitīvajā scenārijā iezīmētā enerģiskā ekonomikas izaugsme, ko papildinātu atalgojuma pieaugums, apturētu demogrāfisko lejupslīdi un to pavērstu pretējā virzienā, jo cilvēki atgrieztos Latvijā un pieaugošā nodokļu bāze ļautu ieguldīt izglītībā un labklājībā. Latvijas iedzīvotāji varbūt arī nekļūs ekstravertāki, bet viņi būs turīgāki, laimīgāki, vairāk uzticēsies un kļūs līdzīgāki saviem Ziemeļvalstu kaimiņiem. Tūrisms Tūrisms valstī iepludina naudu un palīdz stiprināt arī maigo varu (pieņemot, ka tūristiem valsts apmeklējums ir paticis). Diemžēl Latvija ne tuvu nav ļoti populārs tūristu galamērķis. Saskaņā ar Eurostat datiem tikai Luksemburgā tūristi naktsmītnēs gadā bija pavadījuši mazāk nakšu (trīs miljoni nakšu salīdzinājumā ar Latvijas 4,4 miljoniem, savukārt Igaunijā tika pavadīti 6,2 miljoni nakšu, bet Lietuvā septiņi miljoni). 32 Tūristi Latvijā gadā iztērēja arī salīdzinoši nelielu naudas daudzumu vidēji 66 eiro dienā, bet kaimiņos esošajā Igaunijā vidēji 137 eiro. 33 Gandrīz puse starptautisko tūristu Latvijā ierodas no kaimiņvalstīm (2015. gadā 17 % tūristu bija no Lietuvas, 14 % no Igaunijas un 13,8 % no Krievijas 34 ) un tie lielākoties apmeklē tikai Rīgu. Lauku ekotūrismā galvenokārt dodas Latvijas, kā arī kaimiņos esošie Igaunijas un Lietuvas iedzīvotāji. 35 Saskaņā ar negatīvo scenāriju tūristu vizītes no Krievijas apsīkst, jo pastiprinās sankcijas un ceļošanas ierobežojumi. Pieaugot Igaunijas un Lietuvas ekonomikai, šo valstu iedzīvotāji izvēlas doties uz tālākām un eksotiskākām vietām. Šīs tendences jo īpaši skar tūrismu Latvijas reģionos 109

110 un vēl vairāk paātrina iedzīvotāju skaita samazināšanos laukos. Saskaņā ar status quo scenāriju tūrisma nozarē turpina dominēt nelielas summas tērējošie kaimiņvalstu tūristi, kuri lielākoties apmeklē tikai Rīgu. Lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās turpinās ierastajā tempā. Visbeidzot saskaņā ar pozitīvo scenāriju ir skaidrs, ka Rīga nekad nebūs tik pievilcīga kā Londona, Parīze vai pat Kopenhāgena. Tomēr Rīgas lidosta un dzelzceļa sistēma (kā arī Rīgas jūras ostas) padara pilētu par svarīgu tranzīta centru. Air Baltic tranzīta pasažieriem piedāvā standarta pārnakšņošanas iespēju. Rīgā uzbūvējot lielu un modernu konferenču centru, tiek attīstīts augstas pievienotās vērtības tūrisms, un Rīga līdzīgi Frankfurtei, Milānai, Vīnei un Barselonai kļūst par Eiropas konferenču centru (pilsētas vidēji lielais izmērs padara to ideāli piemērotu ātrai pārvietošanās iespējai un apskatei dažu dienu laikā). Latvijas lauku reģioni gūst labumu, jo neregulāri pieaug tūrisma apjoms ārpus Rīgas. Investīcijas un imigrācija Pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā Latvija nav bijusi īpaši veiksmīga lielu ārējo tiešo investīciju projektu piesaistīšanā. Lielākās ražošanas investīcijas Latvijā ir veicis Cemex, kas jaunas celtniecības materiālu ražošanas rūpnīcas celtniecībā Brocēnos ieguldīja 288 miljonus eiro. Saskaņā ar Lursoft datiem Latvijā ir ienākuši tikai vēl astoņi citi ārvalstu tiešie investori, kuri valstī ir ieguldījuši vairāk nekā 100 miljonus eiro, un šie ieguldījumi galvenokārt ir veikti nekustamajos īpašumos, celtniecībā un finanšu pakalpojumos. 36 Tam nevajadzētu pārsteigt, jo lielākās investīcijas ražošanā Eiropā dažu pēdējo desmitgažu laikā ir veiktas valstīs ar lielu darbaspēku. Strauji rūkošs iedzīvotāju skaits jau ilgstoši ir bijis Latvijas Ahileja papēdis. Ir vērts atgādināt, ka Latvijas iedzīvotāju skaits kopš gada ir samazinājies par vairāk nekā cilvēku (vairāk par ceturtdaļu iedzīvotāju), proti, no 2,67 līdz tikai aptuveni 1,9 miljoniem iedzīvotāju. Šāda situācija ir radusies zemas dzimstības un emigrācijas rezultātā (iedzīvotājiem dodoties primāri uz Krieviju pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un vēlāk uz Eiropas Savienību šajā gadsimtā, turklāt pēc pievienošanās ES gadā un pēc dziļās ekonomikas recesijas un gadā bija vērojami emigrācijas augstākie punkti). 37 Vienlaikus Latvija piedzīvoja arī 110

111 akūtu iedzīvotāju samazināšanos lauku rajonos, jo cilvēki no valsts reģioniem devās uz galvaspilsētu Rīgu vai ārzemēm, lai meklētu labākas iespējas un lielāku algu (Rīgas tuvākā apkārtne ir vienīgā Latvijas daļa, kurā pēdējos gados pieaug iedzīvotāju skaits). Šis pieaugošais motivētu darbinieku trūkums aizbiedē investorus no Latvijas reģioniem (tādējādi vēl vairāk palielinoties cilvēku skaitam, kas dodas uz Rīgu vai ārzemēm), savukārt pastāvīgā demogrāfiskā lejupslīde aizbiedē potenciālos investorus prom no Latvijas un novirza tos uz darbaspēka ziņā bagātākām valstīm, piemēram, Poliju. Tomēr ir arī viena pozitīva iezīme, proti, Latvijas pieaugošā popularitāte starptautisko studentu vidū, mazliet vairāk par starptautisko studentu 2017./2018. akadēmiskajā gadā studējot Latvijā pilna laika studiju formātā, lai iegūtu grādu vai diplomu. 38 Šī demogrāfiskā lejupslīde negatīvajā scenārijā paātrinās. Tā aizbiedē investorus no finanšu un celtniecības, kā arī rūpniecības sektoriem. Iedzīvotāji no reģioniem vairs nedodas uz Rīgu un darba iespēju meklējumos vienkārši dodas uz ārzemēm. Latvija kļūst sirmāka un atkarības nasta šī gadsimta divdesmitajos gados (proporcija starp no strādājošajiem atkarīgo bērnu un veco cilvēku skaitu un darbaspēju vecumā esošo iedzīvotāju skaitu) pieaug līdz rādītājam 2:1, kas ir krietni augstāks nekā projicētais 3:1. Nodokļu likmes pieaug, lai samaksātu par Latvijas arvien ilgāk dzīvojošo cilvēku pensijām un pensionāru veselības aprūpi, kā arī izglītības sistēmu. Pensionāri ir Latvijas aktīvākie vēlētāji un nākamās valdības turpina uzturēt dārgos lauku ceļus un pakalpojumus, ko primāri izmanto (aktīvi balsojošā) vecākā paaudze, kas ir palikusi laukos. Augstākās izglītības sistēma cieš no finansējuma samazināšanās, jo nauda tiek novirzīta labklājības sistēmai, un Latvijas pievilcība starptautisko studentu acīs arī sarūk. Status quo scenārijs paredz, ka Latvija ekonomika turpina pieaugt mēreni enerģiskā tempā, kā rezultātā pakāpeniski pazeminās to Latvijas iedzīvotāju skaits, kas dodas uz ārzemēm (jo pieaug atalgojums un parādās jaunas profesionālās iespējas). Galvenokārt Rīgā un tās apkārtnē turpina ieplūst pieticīgas ārvalstu tiešās investīcijas, un darbaspēks ik gadu papildinās, pateicoties 20 % (tāda ir pēdējo gadu tendence) pieaugumam Latvijā augstāko izglītību gūstošo starptautisko studentu skaitā. Kaut arī Latvijas sabiedrība turpina novecot zemo dzimstības rādītāju dēļ, 21. gadsimta pirmajos divdesmit gados piedzīvotā straujā demogrāfiskā lejupslīde tiek apturēta. 111

112 Pozitīvais scenārijs paredz, ka straujā Latvijas ekonomikas izaugsme nodrošina darba iespējas un lielākas algas, kas aptur demogrāfisko lejupslīdi. Rīgai kļūstot par gaisa, dzelzceļa un jūras tranzīta centru, kā arī IKT nozares reģionālo centru, emigrējušie Latvijas iedzīvotāji ir motivēti atgriezties mājās. Investīcijas Daugavas kreisā krasta universitāšu pilsētiņas attīstībā panāk, ka vēl vairāk starptautisko studentu no visas pasaules izvēlas studēt Latvijā. Regulārais jaunā, starptautiskā, talantīgā darbaspēka pieplūdums Latvijā piesaista arvien vairāk augstas pievienotās vērtības investīcijas, jo īpaši strauji augošajā IKT un medicīnas sektorā. Eiropas fondi tiek investēti, lai izbūvētu ceļu un īpaši dzelzceļu savienojumus starp Latvijas reģioniem un Rīgu. Investīcijas plūst uz Latvijas reģioniem, jo, piemēram, ātrgaitas vilciens cilvēkus no Cēsīm līdz Rīgai var nogādāt nieka 30 minūtēs (pretēji šābrīža situācijai, kad tam nepieciešamas divas stundas). Vidējo ienākumu ziņā Latvija strauji panāk Igauniju un Lietuvu, tad Eiropas Savienību. Vēlāk Latvija panāk arī Ziemeļvalstis. Secinājumi Šajā nodaļā tika norādītas vairākas tendences, kas īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā veidos Latviju. Iespējams, ka demogrāfija ir būtiskākā no tām. Cilvēku skaita samazināšanās reģionos apgrūtina iespēju veidot pozitīvu stāstu par Latvijas reģioniem. Iedzīvotāju pārcelšanās uz Eiropas Savienību neļauj Latvijai piesaistīt būtiskas ārvalstu tiešās ražošanas investīcijas un ļoti ierobežos valsts budžeta daļas, kas vērstas uz izglītības un infrastruktūras attīstību, jo pieaugošajam aktīvi balsojošo pensionāru skaitam (un īpatsvaram) būs arvien lielākas prasības veselības aprūpes un pensiju jomā. Vienlaikus pozitīvajos scenārijos tika iezīmēti vairāki soļi, kurus varētu veikt, lai iegrieztu procesu pretējā virzienā. Kā gada pētījumā norādīja Saimons Anholts, Rīgas konkurētspējas priekšrocību izmantošana sniegs ieguvumu visai valstij. Augstākās izglītības pilnveide piesaistīs arvien vairāk starptautisko studentu, tādējādi radot talantīgu cilvēku kopumu, kas attīstīs vietējo uzņēmējdarbību, kā arī piesaistīs ārvalstu investīcijas, īpaši IKT un veselības aprūpes eksporta sektoros. Latvijas unikālās dziedāšanas un dejošanas tradīcijas ir jāuztur un jāinstitucionalizē, uzbūvējot modernu koncertzāli, un būtu jāveic pasākumi, lai izveidotu 112

113 Rīgu par Eiropas klasiskās un koru mūzikas ziemeļu centru. Pārējā Latvija gūs labumu no šīm tendencēm, jo tiks uzlabota transporta satiksme uz galvaspilsētu. Šīs tendences panāktu būtiskas izmaiņas Latvijas tēlā. Tādējādi Latvija desmit gadu laikā, līdz gadam, būtu neitralizējusi pēdējā ceturtdaļgadsimta negatīvās tendences. Latvija tiktu uzskatīta par mazu valsti, kas kultūras jomā cenšas ielēkt citā svaru kategorijā un kurai ir liela, dinamiska galvaspilsēta, kas ir Eiropas ziemeļu tranzīta centrs, un par augošu izglītības, IKT un veselības aprūpes inovāciju centru. Praktiski tas nozīmē, ka ir jānodrošina Rail Baltica projekta pabeigšana un gada periodā saņemtie kohēzijas fondu līdzekļi jāiegulda Latvijas nacionālās konkurētspējas paaugstināšanā, nevis vienkārši jāiznieko pašvaldību riteņbraucēju celiņos un mazos lauku muzejos, kurus apmeklē labi, ja daži cilvēki. Līdz gadam šīs tendences būtu jau institucionalizētas, un Latvija būtu sasniegusi to, ko Īrija izdarīja deviņdesmitajos gados apturēja emigrācijas plūsmu un pagrieza pretējā virzienā stagnācijas desmitgades, pat simtgades, lai radītu dinamisku jauno ekonomiku, kā arī atbilstošu pavadošo tēlu. Rīgas teritorija Daugavas kreisajā krastā tiktu atpazīta kā Ziemeļeiropas pētniecības un augstākās izglītības centrs. Savukārt IKT speciālistu un medicīnas nozares pētnieku gadu desmitus ilgusī sadarbība būtu padarījusi Rīgu par globāli svarīgu veselības aprūpes galamērķi sarežģītu un modernu medicīnisko procedūru jomā. Pateicoties ātrvilcieniem, Rīgas lidosta būtu kļuvusi par transporta centru igauņiem, lietuviešiem, kā arī latviešiem, un būtu ieņēmusi Helsinku vietu kā trešā noslogotākā lidosta Ziemeļu Baltijas reģionā. Latvija būtu kontrastu zeme skaists, vides ziņā aizsargāts dabas rezervāts savienojumā ar dinamisku 21. gadsimta galvaspilsētu. Tā būtu gan tradicionālo un klasisko dziesmu un deju centrs, gan arī inovatīvu universitāšu, slimnīcu un IKT uzņēmējdarbības centrs. Šajā nodaļā ieskicētais negatīvais un status quo scenārijs iedzīvotāju skaita samazināšanās, ekonomiskā un politiskā stagnācija būtu katastrofa Latvijas nākotnei un nesniegtu pamatu, uz kura veidot pozitīvu stāstu par Latviju. Kā gadā uzsvēra Anholts, Latvijai ir liels potenciāls, bet šis potenciāls ir jāaktivizē, nevis jāatstāj novārtā. Pozitīvām valsts tēlam ir jāatspoguļo tā pamatā esošā realitāte. Latviju nevar projicēt kā inovatīvu valsti, ja pētnieki, universitātes un uzņēmumi nenodarbojas ar inovācijām. 113

114 Rīga nevar būt veiksmīga Eiropas ziemeļu pilsēta, ja jauni cilvēki nevēlas šeit apmesties. Vienlaikus Latvijai ir potenciāls. Tai ir ātri augoša lidosta, nozīmīgas jūras ostas, Rail Baltica, strauji augošs ārvalstu studentu skaits, attīstības procesā esošs augstākās izglītības centrs Pārdaugavā, kā arī lieliskas kultūras tradīcijas un infrastruktūra. Šie visi ir faktori, ko var pilnveidot, lai padarītu Latviju dinamiskāku, konkurētspējīgāku un lai izveidotu pozitīvo nacionālo tēlu. Vārdi ir vienkārši jāpapildina ar rīcību. Atsauces 1 Spencer Frasher, Michael Hall, Jeremy Hildreth and Mia Sorgi, A brand for the nation of Latvia (Oxford Said Business School, 2003), 2, 2 Kādai nesen izdotai grāmatai par Ziemeļvalstīm tika dots nosaukums Gandrīz ideālie cilvēki (The Nearly Perfect People) gadsimta astoņdesmitajos gados britu elektronikas preču mazumtirgotājs savu elektronisko produktu zīmolu nosauca par Saisho, lai izmantotu pozitīvo reputāciju, ko bija izveidojusi Japānas patēriņa elektropreču augstā kvalitāte. 4 Diemžēl šis nav Latvijai pieejamais publiskās diplomātijas modelis. Šāda institucionālā tīkla izveides un uzturēšanas izmaksas ir krietni lielākas par Latvijas budžeta iespējām (pat AK pēdējos desmit gados samazina savu Britu padomes tīklu). Un jebkurā gadījumā pieprasījums pēc latviešu valodas apmācībām un vispārīgā interese par Latvijas kultūru acīmredzot krietni atpaliktu no pieprasījuma pēc angļu, franču un ķīniešu valodas. 5 Anholts ir strādājis ar vairāk nekā piecdesmit valstīm, lai tām radīto nacionālo zīmolu, un pat darbojies, lai izveidotu pētniecisko izdevumu, kas analīzē šajā nozarē notiekošo Place Branding and Public Diplomacy (Vietas zīmolvedība un publiskā diplomātija). Kopš gada pastāv pat Starptautiskā vietas zīmolvedības asociācija (International Place Branding Association). 6 Simon Anholt, The importance of a national reputation, in Engagement: Public diplomacy in a globalized world. (London: Foreign and Commonwealth Office, 2008), gadā izveidotais Anholt-GfK Roper Valstu zīmolu indekss savā aktuālākajā vērtējumā (2017) balstījās uz vairāk nekā intervijām 20 dažādās pasaules valstīs. FutureBrand indeksu publicē neregulārāk, bet arī tas pirmoreiz tika izveidots gadā. 8 Spencer Frasher, Michael Hall, Jeremy Hildreth and Mia Sorgi, A brand for the nation of Latvia (Oxford Said Business School, 2003), 9 Ibid., Ibid., Ibid., Simon Anholt, A Competitive Identity for Latvia. Earthspeak prepared for the Latvian Institute (2007). 13 Ibid. 14 Ibid., 8.; Anholts pat ieteica izmantot logotipu: Rīga, jaunā ziemeļu zvaigzne., Candace L. White, Brands and national image: An exploration of inverse country-of-origin effect, Place branding and public diplomacy 8, no. 2 (2012): Latvijas Zīmolu tops 2018, 114

115 17 Baltijas Zīmolu tops 2018, 18 Latvijas lielākie preču eksportētāji, Delfi.lv, 20. maijs 2018, ekonomika_skaitlos/infografika-latvijas-lielakie-precu-eksportetaji-latvijas-finieris-mikrotikls-un-citi.d?id= GDP per capita in PPS, Eurostat, 2018, ble&init=1&language=en&pcode=tec00114&plugin=1 20 NB8 formāts ietver regulāras trīs Baltijas valstu un piecu Ziemeļvalstu politisko līderu sanāksmes. NB6 ietver regulāras Eiropas Savienībā ietilpstošo Ziemeļvalstu un Baltijas valstu premjeru un ārlietu ministru sanāksmes pirms Eiropas Padomes un Vispārējo lietu/ Ārlietu padomes sanāksmēm. Neseni piemēri tam, ka Latvijas vērtības vairāk līdzinās Višegradas valstīm, ietver debašu novilcināšanu, lai parakstītu Eiropas Padomes Stambulas Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kā arī valdības locekļu viedokļu dalīšanos par patvēruma meklētāju, kuri nav no ES, pārvietošanu un pārcelšanos. 21 Freedom in the World, Freedom House, 2018, 22 Corruption Perceptions Index, Transparency International, 2017, un gadā tika novirzīti lati, gadā eiro, gadā eiro, gadā eiro un gan 2017., gan gadā eiro. Skatīt Latvijas Ārlietu ministrijas Latvijas attīstības sadarbības politiku: arpolitika/attistibas-sadarbiba/latvijas-attistibas-sadarbibas-politika 24 Eurostat Government expenditure on recreation, culture and religion. htt p:// ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/government_expenditure_on_recreation,_culture_and_religion 25 FIFA FIFA/Coca-Cola World Mens Ranking. 16 August com/fifa-world-ranking/ranking-table/men/index.html 26 PISA Programme for International Student Assessment, OECD, 2018, org/pisa/ 27 Exzpats Index, Internations, 2017, ease-of-settling-in-index Travel and Tourism Competitiveness Index, World Economic Forum, 2017, weforum.org/docs/wef_ttcr_2017_web_0401.pdf 29 Latvia to be introduced in the London book fair as a nation of introverts, Latvian Literature, 2018, 30 Database, Eurostat, 2018, 31 Standard Eurobarometer 89, European Commission, 2018, commfrontoffice/publicopinion/index.cfm/survey/index#p=1&instruments=standard 32 Tourist accommodation establishments 2016, Eurostat. European Commission, 2018, 33 Aija Van der Steina and Ilze Medne, Tūrisma konkurētspējas ziņojums 2016 (Rīga: Domnīca Certus, 2016), Centrālā statistikas pārvalde, 2016, ikgad turisms/tu0110.px/table/tableviewlayout1/?rxid=cdcb978c-22b0-416a-aaccaa650d3e2ce0; Vēl 9 % bija no Vācijas, 5.8 % no Zviedrijas un 5.3 % no Somijas. 35 Aija Van der Steina and Ilze Medne, Tūrisma konkurētspējas ziņojums 2016 (Rīga: Domnīca Certus, 2016),

116 36 Lielākie ārvalstu tiešie investori Latvijā, Lursoft, 2018, 37 Daunis Auers un Sergejs Gubins, Latvijas demogrāfiskais portrets šodien un rīt (Rīga: Certus politikas pārskats 3/ Pārskats par Latvijas augstāko izglītību gadā, Izglītības un zinātnes ministrija, 2018, 116

117 Migrācijas tendences un Latvijas ārpolitika: vai varam un vēlamies mācīties no citu valstu pieredzes? AGNESE LĀCE Migrācija un patvērums ir jautājumi, kas šobrīd ir vairāk politizēti nekā jebkad agrāk. Tie ir procesi, kas ļauj izvērtēt valstu stabilitāti un vēlmi pildīt starptautiskas un humanitāras apņemšanās, kas rada spiedienu uz valstu integrācijas politikām, attiecībām ar kaimiņvalstīm, donoriem, domubiedriem un pretiniekiem starptautiskajā arēnā. Starptautiskā migrācija pēc savas būtības rada gaidītu vai negaidītu mijiedarbību valstu starpā ekonomiskā, politiskā vai kultūras ziņā. Šis raksts ir mēģinājums izprast, kā izvēlētā migrācijas politika var sekmēt vai kavēt Latvijas ārpolitisko mērķu sasniegšanu. Migrācijas politikas un ārpolitikas mijiedarbība Migrācijas politika nereti skatīta kā iekšpolitikas sastāvdaļa, jo migrācijas regulējums ir iekšlietu un tieslietu struktūru pārziņā. Lai gan jāņem vērā Latvijā ratificētie starptautiskie līgumi un no dalības Eiropas Savienībā (ES) izrietošie nosacījumi, migrācijas politikas plānošana ir nacionālajā kompetencē. ES un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) aicina plānot migrācijas politiku atbilstoši valsts vajadzībām šobrīd un perspektīvā vai un kādi cilvēkresursi būs nepieciešami, piemēram, tautsaimniecības izaugsmei vai veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai. Vienlaikus, paralēli migrācijas kā sociāla vai ekonomiska procesa analīzei, nevar noliegt migrācijas ciešo saikni ar starptautisko politiku. Notikumi starptautiskajā arēnā ir viens no migrācijas virzītājspēkiem, piemēram, valstu konfliktu rezultātā radušās bēgļu plūsmas vai koloniālā mantojuma dēļ noteiktās īpašās migrantu kategorijas. Migrācija 117

118 var būt valstu nacionālo interešu sasniegšanas rīks, piemēram, vēsturiskā iedzīvotāju apmaiņa starp Grieķiju un Turciju vai pēc migrācijas fakta īstenotā diasporas mobilizācija valsts interešu lobēšanai. Migrācijas regulējums nacionālā līmenī rada sekas starpvalstu attiecībās, piemēram, Ungārijas un Polijas noslēgšanās 2015./2016. gada patvēruma krīzes laikā būtiski ietekmē šo valstu pozīciju ES. 1 Migrācijas politikas institucionālā sadrumstalotība un dažādu interešu humanitāru, ekonomisku, drošības un ideoloģisku klātesamība padara migrācijas politikas un ārpolitikas savstarpējo saikni kompleksu un daudzšķautņainu. Prevalējot vienai no interešu grupām, rodas šķelšanās starp politikas veidotājiem, politikas ieviesējiem un sabiedrību kopumā. 2 No politikas plānošanas viedokļa tas nozīmē, atkārtojot jau sen zināmu gudrību, ka valstij, definējot vēlamos politikas iznākumus, jāspēj samērot dažādās intereses un jāidentificē veidi, kā lēmumi un rīcība vienā nozarē var sekmēt vai kavēt attīstību citā. Valstu ārpolitiku un starptautiskos migrācijas procesus vieno izpratne par savstarpējo atkarību starptautiskajā politiskajā vidē. 3 Starptautiskais migrācijas režīms vai bēgļu režīms, kas attiecas uz vērtībām, normām, likumiem un lēmumu pieņemšanas procedūrām, par kurām vienojušies vairāki aktori starptautiskajā arēnā, definē spēles noteikumus, ar kuriem jārēķinās ikvienai valstij. 4 Brīvā darbaspēka kustība vai Dublinas konvencija ir daļa no režīma noteikumiem, kam Latvija piekritusi, iestājoties ES. Taču vairākas migrācijas un patvēruma politikas dimensijas nosakāmas nacionālā līmenī, ņemot vērā pastāvošo režīmu un tā elementu savstarpējo atkarību. Vienas valsts pieņemtie lēmumi par noteiktas cilvēku grupas uzņemšanu vai neuzņemšanu ne tikai pastiprina spiedienu uz citu valsti, kam šāda izvēle ir ierobežota, piemēram, Grieķijas un Itālijas salīdzinoši lielākie izaicinājumi patvēruma pieprasījumu izskatīšanā kā ES robežvalstīm, bet arī var veicināt spill-over efektu citās politikas jomās, piemēram, iesaistoties ES Zilās kartes sistēmā 5 un privileģējot kādu migrantu grupu atbilstoši valsts darba tirgus vajadzībām. 6 Tāpat emigrācija var tikt skatīta kā nacionāls resurss, 7 mazinot slogu uz darba tirgu ekonomiskas nestabilitātes laikā vai mobilizējot diasporu ārpolitisko mērķu sasniegšanai. Valsts izvēlētā migrācijas politika var arī rosināt atbildes reakciju no noteiktām migrantu izcelsmes valstīm, vai tieši otrādi migrācijas politika ir 118

119 atbilde uz saspīlējumu valstu savstarpējās attiecībās 8 kā gadījumā, kad ASV prezidents Donalds Tramps rosināja ierobežojumus ieceļošanai Turcijas pilsoņiem pēc ASV konsulāta darbinieka Stambulā aizturēšanas, un Turcija teju nekavējoties noteica vīzu ierobežojumus ASV pilsoņiem. Vēsturiski ASV attiecības ar Kubu, Haiti vai Dominikānas Republiku ir ietekmējušas ASV migrācijas politiku attiecībā uz šo valstu pilsoņiem, piemēram, nosakot īpašu imigrantu statusu vai palēninot vīzas pieprasījumu izskatīšanu. 9 Tāpat arī lēmumi, kas attiecas uz migrācijas plūsmu ierobežošanu vai atvieglošanu, skaidri norāda uz ārpolitikas mērķiem. 10 Piemēri ir iebraukšanas aizliegumi personām, kuras iesaistītas tā sauktajā Magņitska lietā, 11 un Turcijas rīcība, sākotnēji ieviešot atvērto durvju politiku attiecībā uz patvēruma meklētājiem no Sīrijas, izmantoja situāciju, lai vēlreiz apstiprinātu savu kā reģionālas lielvaras un kārtības nodrošinātājas pozīciju Tuvajos Austrumos. 12 Visbeidzot, nenoliedzami jāuzsver migrācijas politikas un drošības politikas savstarpējā saikne. Pastiprināta robežkontrole, identitātes pārbaudes un sadarbība ar tranzītvalstīm ir rīki, kā mazināt ar migrāciju saistītos apdraudējumus, tajā skaitā uztvertos (perceived) terorisma riskus. Lai gan tas nav noticis bieži, migrantu izcelsmes valstis var mērķtiecīgi mudināt tādu migrācijas plūsmu veidošanos, kas destabilizē viņu ārpolitisko konkurentu. K. Grīnhila (Greenhill) to sauc par mazāku un salīdzinoši vājāku valstu stratēģiju, kā rezultātā var tikt sašūpota mērķa valsts iekšējā stabilitāte, iedzīvotājiem neesot vienisprātis par bēgļu uzņemšanu vai pārsātinot valsts uzņemšanas kapacitāti, un tās ārpolitiskā leģitimitāte un reputācija, ja mērķa valsts atsakās uzņemt patvēruma meklētājus, neskatoties uz starptautisku normatīvo aktu ratifikāciju, tā tieši ietekmējot tās pozīciju starptautiskās pārrunās. 13 Pat, ja sākotnēji tas tā nav iecerēts no izcelsmes valsts puses, šādi iekšpolitiski un ārpolitiski iznākumi iespējami, jebkurai valstij saskaroties ar intensīvāku imigrācijas plūsmu nekā ierasts. Tātad ārpolitika var ietekmēt migrācijas politiku un procesus, un migrācijas politika ārpolitiskās izvēles un iespējas. Jāatzīmē, ka gan migrācijas, gan ārpolitikā ir svarīgi par zemu nenovērtēt lēmumu ilgtermiņa ietekmi. 14 Ieviešot darbaspēka imigrācijas programmas, nereti īstermiņa uzturēšanās kļūst par pastāvīgu, kā arī veicina tā sauktā migrācijas tīkla izveidošanos, kad notiek ģimeņu apvienošanās vai kad valstis, kurās jau izveidojušās noteiktas migrantu kopienas, kļūst par vēlamām mērķa valstīm 119

120 arī jauniem migrantiem. Tieši tā rodas jauna ārpolitikas aktoru kategorija, proti, diasporas grupas. Savukārt veiksmīgi ieviestas attīstības sadarbības politikas, kas vērsta uz darba vietu radīšanu un infrastruktūras un pārvaldes uzlabošanu, rezultātā iespējams mazināt iespējamo migrācijas apjomu no attīstības valstīm ilgtermiņā. Taču ne vienmēr ārpolitikas ekspertiem ir zināšanas par migrācijas procesiem, savukārt migrācijas politikas plānotāji nereti neapzinās tās ietekmi uz valsts pozīciju starptautiskajā politikā. 15 Šā raksta turpinājumā, cenšoties definēt iespējamos politikas attīstības scenārijus tuvā un nedaudz attālākā nākotnē, kas balstīti citu valstu pieredzē, atspoguļots pieticīgs mēģinājums mazināt šo barjeru starp ārpolitikas un migrācijas politikas ekspertiem. Migrācija Latvijā: status quo Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas migrācijas saldo ir bijis negatīvs ik gadu daudz vairāk cilvēku atstāj valsti, nekā ierodas. Emigrācija līdzās negatīvam dabiskajam pieaugumam ir viens no galvenajiem iemesliem straujam iedzīvotāju skaita samazinājumam Latvijā. Emigrāciju veicinājušas gan ekonomikas svārstības, gan pievienošanās ES un līdz ar to radušās darba un studiju mobilitātes iespējas. Pēc dažādām aplēsēm Latvijas diaspora ārvalstīs sasniedz no līdz cilvēku, kas iekļauj gan Latvijas valstspiederīgos (pilsoņus un nepilsoņus), gan personas, kas savu izcelsmi un identitāti saista ar Latviju (galvenokārt Otrā pasaules kara bēgļu pēcteči). Tātad ārpus Latvijas dzīvo teju 15 % visu valstspiederīgo. Lielākās diasporas mītnes valstis ir Lielbritānija, ASV, Vācija, Īrija, Zviedrija, Kanāda, Austrālija un Krievija. 16 Pēdējos gados lielākā daļa emigrantu ir izglītoti un gados jauni vecumā no 15 līdz 34 gadiem, kuri dodas peļņā uz ārvalstīm kopā ar savu ģimeni, tajā skaitā bērniem skolas vecumā. 17 Tas rada papildu spiedienu uz Latvijas darba tirgu, kur jau šobrīd ir identificēts nozīmīgs darba roku trūkums, un darbaspēka deficīts tiek lēsts arī nākotnē. Taču tikai aptuveni trešdaļa no emigrējušajiem plāno atgriezties, un pieejamie dati neļauj noteikt patieso remigrācijas apjomu šobrīd. Arī šobrīd, pat situācijā, kad valstī aug ienākumi un trūkst darbaroku, emigrācija turpinās. 120

121 Pirmais mēģinājums uzrunāt aizbraukušos un sekmēt remigrāciju ietverts gadā izstrādātajā Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānā, kura ieviešana turpinājās līdz gada nogalei un kura efektivitāte tiek vērtēta kritiski. Šobrīd, gada rudenī, Saeimā 2. lasījumā ir pieņemts Diasporas likums, kura mērķis ir stiprināt diasporas piederību Latvijai kā neatņemamu Latvijas sabiedrības daļu, nodrošināt diasporai iespējas brīvi veidot, uzturēt un paplašināt saites ar Latviju, sekmēt latviešu valodas, kultūras un piederības sajūtas Latvijai saglabāšanu diasporā, kā arī izstrādāt un īstenot sistēmisku un pastāvīgu atbalsta politiku un pasākumus diasporai un remigrantiem, nodrošinot labvēlīgus apstākļus sadarbībai un remigrācijai. 18 Diasporas politikas koordinējošā iestāde turpinās būt Ārlietu ministrija, un attiecības ar diasporu ir bijusi viena no ārpolitikas prioritātēm jau kopš neatkarības atjaunošanas. Patiesi, diasporas loma Latvijas ārpolitikā ir bijusi nozīmīga gan iestāšanās procesa NATO laikā, kad Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA) īstenoja lobija kampaņu, gan arī pēc tam, kad PBLA turpināja aktīvu Latvijas aizsardzības interešu aizstāvību ASV, kā arī vienmēr mudināja Latvijas valdību īstenot apņemšanos 2 % no valsts budžeta veltīt aizsardzībai. Tāpat Eiropas Latviešu apvienība (ELA) līdzdarbojas diskusijās par ES iekšējās drošības jautājumiem, taču ELA prioritāte ir Eiropā mītošās diasporas politiskās un pilsoniskās līdzdalības veicināšana, tā palīdzot Ārlietu ministrijai uzrunāt diasporas pārstāvjus. Diasporas organizācijas arī ir aktīvas ekonomiskās sadarbības intensificēšanā starp Latvijas uzņēmējiem un diasporu, veicinot tīklošanos un informācijas apmaiņu. 19 Ja diasporas un remigrācijas politikas ir bijušas augstu politiskajā dienaskārtībā pēdējos gados, tad imigrācijas un patvēruma politika ir bijusi principā neesoša, taču arī imigrācijas apjoms Latvijā ir bijis salīdzinoši niecīgs un lēns gadā OECD valstu imigrācijas apjoms vidēji sasniedza 0,7 % no iedzīvotāju skaita, savukārt Latvijā vien 0,3 % gada sākumā Latvijā atradās aptuveni 92 tūkstoši citu valstu pilsoņu (gan ES, gan trešo valstu valstspiederīgie), sastādot ap 4,7 % Latvijas iedzīvotāju. 21 Izsniegto uzturēšanās atļauju skaits katru gadu pakāpeniski pieaug salīdzinājumā ar gadu šis skaits ir pieaudzis par apmēram 10 tūkstošiem. 22 Nozīmīgākās izcelsmes valstis Krievija (teju 60 %), Ukraina, Lietuva, Baltkrievija un Vācija 23, galvenie imigrācijas iemesli 121

122 nodarbinātība, ģimenes locekļu imigrācija, investīcijas nekustamajā īpašumā un studijas. 24 Nav piepildījušās senāk izteiktās bažas par Latvijas kļūšanu par neatbilstīgo imigrantu tranzītvalsti, kā arī pievienošanās ES nav būtiski palielinājusi imigrācijas apjomu. 25 Nesen iekārtotais aizturēto ārzemnieku aizturēšanas centrs Muceniekos faktiski ir neapdzīvots. Ekonomikas ministrijas Informatīvajā ziņojumā par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm, kas nosaka, ka ievērojami pieaugs pieprasījums pēc vidēji un augsti kvalificēta darbaspēka, inter alia, inženierzinātņu, ražošanas un būvniecības nozarēs, kā arī informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozarē nozarē, prognozētais remigrācijas apjoms ir pārāk augsts, salīdzinot ar pašreizējiem remigrācijas tempiem. 26 Ņemot vērā emigrācijas un remigrācijas datus un darba tirgus prognozes, sagaidāms, ka darbaspēka imigrācija būs nepieciešama Latvijas tautsaimniecības izaugsmei. Latvijas attīstības plānošanas dokumentos Latvija 2030 un Nacionālajā attīstības plānā 2020 identificēta vajadzība pēc mērķtiecīgas imigrācijas politikas, gan stimulējot remigrāciju, gan kontrolētu darbaspēka imigrāciju. Līdz šim valstiskā līmenī nav tikusi ieviesta mērķtiecīga imigrācijas politika, kuras uzdevums būtu piesaistīt noteiktas kategorijas imigrantus. Latvijas imigrācijas politika drīzāk raksturojama kā ierobežojoša un stingra. Izņēmums ir tā sauktās investoru vīzas popularizēšana pēc gada krīzes ar mērķi piesaistīt papildu finanšu līdzekļus, kas radīja pieaugumu investoru vīzas izsniegšanā laika posmā no līdz gadam. 27 Investīcijas šajā laikā posmā sasniedza teju 1,3 miljardus eiro. 28 Imigrācijas politikas koncepcija ilgstoši bija iestrēgusi dažādu ministriju gaiteņos galvenokārt šā jautājuma politizācijas dēļ, līdz beidzot tika apstiprināta gada sākumā 29, taču tajā paredzētie uzlabojumi, lai gan arī nepieciešami, kā administratīvo procesu uzlabošana un iestrādes ārvalstu studentu noturēšanai Latvijā, nav pietiekami, turklāt pagaidām vēl nav iestrādāti Imigrācijas likumā. Imigrācijas likuma grozījumi un gadā noteica atvieglojumus augsti kvalificētu trešo valstu pilsoņu imigrācijai un personām, kuras plāno attīstīt inovatīvus produktus, savukārt Uzturēšanās atļauju noteikumu grozījumi atvieglo tā sauktās startup jeb jaunuzņēmumu vīzas saņemšanu. 30 Tomēr joprojām darba devēji saskaras ar dažādiem sarežģījumiem ārvalstu darbaspēka piesaistei, kas 122

123 saistīti gan ar imigrācijas administratīvo pusi, gan sabiedrības noskaņojumu, gan prasībām nodarbinātībai un integrācijai. Tāpat joprojām ārvalstu pilna laika studenti sastopas ar izaicinājumiem, cenšoties palikt Latvijā arī pēc studiju pabeigšanas. Patvēruma politika Latvijā de facto nepastāvēja līdz pat gada nogalei, kad Latvijas valdība pēc iesaistīšanās ES pārvietošanas programmā apstiprināja Rīcības plānu personu, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārvietošanai un uzņemšanai Latvijā, par kura ieviešanas koordināciju atbildīgas Iekšlietu un Labklājības ministrijas. Pēc tam veikti arī grozījumi Patvēruma likumā, galvenokārt saistībā ar ikmēneša maksājumu apmēru un izmaksas grafiku, kā arī nodrošinātajiem atbalsta pasākumiem patvēruma pieprasījuma izskatīšanas laikā. Līdz gadam ik gadu starptautiskās aizsardzības statusu (bēgļa vai alternatīvo) saņēma vidēji 20 cilvēki. Taču pēc ES pārvietošanas programmas uzsākšanās, pārvietojot 367 patvēruma meklētājus no Grieķijas, Itālijas un Turcijas, kā arī pieaugot patvaļīgi robežu šķērsojošo personu skaitam, ievērojami pieauga patvēruma pieprasījumu skaits gadā starptautisko aizsardzību lūdza 395 patvēruma meklētāji, kas ir augstākais pieprasījumu skaits kopš gada, kad tika pieņemts Patvēruma likums, savukārt starptautiskā aizsardzība piešķirta 298 personām 39 bēgļa statusi, 259 alternatīvie statusi. Patvēruma meklētāji gadā nāca galvenokārt no Sīrijas, Vjetnamas, Krievijas, Eritrejas un Kazahstānas. 31 Pievienošanās ES pārvietošanas programmai tika nolemta saspringtu politisko diskusiju ceļā 32, un sabiedrībā joprojām pastāv lielākoties negatīvs noskaņojums pret imigrantiem no trešajām valstīm un patvēruma meklētājiem vairāk nekā 80 % iedzīvotāju to neatbalsta. 33 Pēdējos gados ES patvēruma politika atspoguļojas arī ikgadējā Ārpolitikas ziņojumā, uzsvaru liekot uz migrācijas risku mazināšanu, sadarbojoties ar migrācijas tranzītvalstīm, stiprinot ES ārējo robežu un veicinot starptautiskās aizsardzības saņēmēju atgriešanos mājās, kolīdz tas kļūst iespējams. Tiek stingri uzsvērts, ka Latvijas nostāja kopējās Eiropas patvēruma sistēmas reformas jautājumā izriet no pārliecības, ka solidaritātes pasākumi nevar būt automātiski un patvēruma meklētāju pārdales mehānismiem ir jābūt balstītiem uz brīvprātības principu gada jūnijā ES līderi vienojās par kopīgu risinājumu meklēšanu patvēruma plūsmas 123

124 pārvaldībai, piemēram, ieviešot reģionālas izkāpšanas platformas (regional disembarkment platforms), 35 taču par konkrētiem risinājumiem vai atbildību sadali vienprātība vēl nav panākta. Ivars Ījabs, runājot par Latvijas ārpolitiku nākamajos 100 gados, norāda, ka arvien biežāk ārpolitikas tēmas kļūst īpaši aktuālas vēlēšanu laikā, un Latvijas pozīcija attiecībā uz ES kopējo migrācijas un patvēruma politiku, kā arī diasporas un remigrācijas politika ir to skaitā. 36 Lai gan Latvijas pārliecība starptautiskajā politikā aug, un tā vairs neseko ikkatram ES vārdam, tas, ka Latvija ir ievīta ES mobilitātes sistēmā, sarežģī lēmumu pieņemšanu ārpolitikā, īpaši attiecībā uz migrācijas jautājumiem. Par to, kādas politikas tendences sagaidāmas turpmākajos 10 līdz 30 gados, turpinājumā. Migrācijas tendences nākotnei: kur sastopas ārpolitika un migrācijas politika? Migrācija ir pastāvīgi notiekošs process, un ir iespējams droši apgalvot, ka Latvijā turpināsies emigrācija, imigrācija, kā arī pie Latvijas durvīm arvien klauvēs patvēruma meklētāji. Emigrācijas apjoms ir samazinājies, taču ir salīdzinoši stabils. Imigrācija lēnām, tomēr turpina pieaugt, īpaši nodarbinātības un studiju nolūku dēļ. Atrašanās uz ES ārējās robežas un jūras ceļu uz ES arvien stingrāka kontrole nozīmē, ka patvaļīgi robežu šķērsojošo personu skaits, tajā skaitā patvēruma meklētāju skaits, varētu pieaugt, tomēr jāatzīmē, ka bēgļi sastāda vien mazu daļu no kopējā starptautiskās migrācijas apjoma. Tomēr nav iespējams precīzi paredzēt šo dažādo migrācijas plūsmu apjomu, jo to ietekmē ne tikai Latvijas īstenotā politika un valsts izaugsme, bet arī citās valstīs un reģionos notiekošais darbaroku trūkums citās ES valstīs, ekonomiskā stagnācija citviet, dzīvesstila migrācijas tendences, klimata pārmaiņas, kas var padarīt noteiktus reģionus neapdzīvojamus, militārie konflikti vai režīmu maiņa, kas apdraud iedzīvotāju drošību u.tml. Neskatoties uz to, ka migrācijas apjomus paredzēt nav iespējams, ikvienai valstij ir iespēja definēt migrācijas politikas prioritātes un izveidot savām interesēm gan iekšpolitiskajām, gan ārpolitiskajām atbilstošu uzņemšanas un diasporas politikas infrastruktūru. Tas, ka emigrācija joprojām turpinās un diasporas apjoms sasniedz ap 15 % no Latvijas 124

125 valstspiederīgo skaita pasaulē, noturēs diasporas politiku augstu ārpolitikas dienaskārtībā, turpinot attīstīt diasporas un remigrācijas politikas. To struktūru lielā mērā noteiks Diasporas likums, kura apstiprināšana Saeimā sagaidāma gada rudenī. 37 Diasporas loma ārpolitikā tikai nostiprināsies, jo diasporas organizāciju pieredze un kapacitāte ļauj tām reaģēt uz administrācijas pārmaiņām mītnes valstīs. PBLA un Ziemeļamerikas latviešu kopienas būs nozīmīgs partneris Latvijas diplomātiem un pārstāvniecībai NATO, turpinot aizstāvēt Latvijas intereses aliansē. 38 Paredzētais atbalsts tiem, kas vēlas atgriezties, var rezultēties intensīvākā remigrācijā nekā līdz šim pieredzēts, tā mazinot nepieciešamību veicināt darbaspēka imigrāciju, bet ne pavisam to atceļot. Un pat tad, ja remigrācija būs intensīvāka, visas diasporas atgriešanos Latvijā sagaidīt nevar, tāpēc tieši šajā jomā svarīgi nodrošināt politikas turpināšanos un ilgtspējību, kā arī attīstīt jaunus sadarbības mehānismus, apzinoties izaicinājumus saiknes saglabāšanai laikmetā, kuru raksturo arvien intensīvāka mobilitāte. Šobrīd aktīvie politiķi ir vienisprātis par diasporas politikas nozīmīgumu, tādēļ pat turpmākajos 30 gados īpašas izmaiņas nav sagaidāmas. Politiskās izvēles attiecībā uz citiem legālās migrācijas veidiem nav tik viennozīmīgas un sniedz vairāk iespēju prognozēm un interpretācijai. Migrācijas pētnieki vienmēr ir atzīmējuši, ka, jo vairāk legālās migrācijas iespēju, jo vieglāk migrācijas plūsmas ir kontrolēt un uz tām reaģēt un jo mazāk nedrošības tiek saistīts ar migrāciju. Ņemot šo vērā, iespējami trīs attīstības scenāriji Austrumu, Rietumu un Ziemeļu. Šie attīstības scenāriji identificēti, pieņemot, ka Latvija neiesaistīties militāros konfliktos un pati nekļūs par bēgļu izcelsmes valsti un ka ekonomiskā izaugsme būs stabila, vienlaikus ņemot vērā demogrāfijas prognozes un identificētās darba tirgus vajadzības. Tāpat šie scenāriji jeb modeļi ir vispārināti, izceļot vienojošās tendences valstīs vai reģionos šā izdevuma vajadzībām. Austrumu jeb Višegradas modelis Kad ES gadā satricināja neparedzēti intensīva patvēruma meklētāju plūsma, tā drīzāk atspoguļoja dalībvalstu nevienprātību par pastāvošās ES Kopējās migrācijas un patvēruma politikas efektivitāti, kā arī solidaritātes trūkumu, vairākām valstīm atsakoties piedalīties ES patvēruma meklētāju 125

126 pārvietošanas programmā. Visskaļākās balsis pret uzspiestajām kvotām izskanēja no tā sauktā Višegradas četrinieka: Čehijas, Ungārijas, Polijas un Slovākijas. Šo lēmumu pamatoja gan ar bažām par drošību, gan sabiedrības negatīvo noskaņojumu pret patvēruma meklētājiem un imigrāciju kopumā, gan nozīmīgām kultūras un vērtību atšķirībām un sagaidāmajiem izaicinājumiem bēgļu iekļaušanās procesa laikā. Lai gan šo valstu liktais uzsvars 39 uz ES ārējās robežas stiprināšanu un migrācijas cēloņu risināšanu ir tas, par ko vienisprātis ir visas dalībvalstis, šie soļi nerisina joprojām pastāvošo spiedienu uz Grieķiju un Itāliju patvērumu pieprasījumu izskatīšanā un cieņpilnu pagaidu sadzīves apstākļu nodrošināšanā patvēruma meklētājiem. Arī piedāvājums patvēruma pieprasījumus izskatīt tuvāk bēgļu izcelsmes valstīm būtu atbalstāms (šādu pieeju aktīvi izmanto Kanāda un iepriekš arī ASV), bet no valstu līderu izteiktajiem apgalvojumiem nav skaidrs, vai Višegradas četrinieks ir gatavs finansiāli atbalstīt šādu ārpus-es centru izveidi, kā arī uzņemt bēgļus, kas patvēruma procedūru nokārtojuši, atrodoties ārpus ES. Pagaidām šo valstu līderu politiskā retorika par to neliecina gadā Eiropas Komisija iesniedza prasību pret Poliju, Čehiju un Ungāriju par atteikšanos uzņemt paredzēto bēgļu skaitu visām dalībvalstīm likumīgi saistošajā ES pārvietošanas programmā. 40 Papildus šai prasībai EK arī iesniegusi prasību pret Ungāriju par tās nule kā pieņemto likumu, kas paredz sodīt organizācijas, kas palīdz migrantiem. 41 Līdzīgi kā Latvija šīs valstis ir saņēmušas nozīmīgu finansiālu atbalstu dažādu nozaru attīstībai no ES struktūrfondiem. No ES amatpersonām un citu dalībvalstu līderiem ir izskanējuši priekšlikumi saistīt līdzdalību solidaritātes programmās, kā ES pārvietošanas programma, ar saņemto līdzekļu apjomu. Proti, nepiedalīšanās gadījumā finansējums netiktu izmaksāts. Tāpat līdzīgi kā Latvija šīs valstis ir bijušas nozīmīgas izcelsmes valstis darbaspēka migrācijai ES ietvaros, taču nav atvērtas imigrācijai nedz no citām ES dalībvalstīm, nedz no trešajām valstīm. Vienlaikus šo valstu interesēs nav nedz atstāt ES, nedz to vājināt. Saskaņā ar Latvijas Ārpolitikas ziņojumu, stipra ES ir viena no centrālām valsts ārpolitiskajām interesēm. Taču tieši patvēruma jautājums un grūtības vienoties par kopīgu risinājumu ir vājinājis uzticību ES, kā arī rada šķēršļus vienotai reakcijai uz citiem izaicinājumiem, tajā skaitā ES kopē- 126

127 jās drošības un aizsardzības jomā. Latvija, izvēloties norobežoties no ES Kopējās migrācijas un bēgļu politikas un ieviešot ierobežojošu un stingru imigrācijas politiku arī nacionālā līmenī, tā arī nesekmējot jauniebraucēju iekļaušanos, tuvākajā nākotnē var radīt vairākus sarežģījumus savu ārpolitisko mērķu sasniegšanai, īpaši drošības jomā. Eiropas drošības kopienu raksturo ne tikai spējas, intereses un normatīvais ietvars, bet arī kopīga identitāte un vērtības. 42 Višegradas valstu piemērs rāda, ka, atsakoties piedalīties solidaritātes pasākumos bēgļu uzņemšanā un īstenojot ļoti striktu imigrācijas politiku, tiek apšaubītas tādu vērtību kā tiesiskums, humānisms, cilvēktiesības un atvērtība dažādībai patiesa ievērošana. Tā tiek satricināts viens no būtiskākajiem vienotas ES pamatprincipiem vienota vērtību telpa, sadrumstalojot vai pat destabilizējot ES kopumā. Tātad Austrumu stratēģija migrācijas politikas plānošanā būtu turpināt piedalīties brīvā darbaspēka kustībā ES ietvaros, īstenot aktīvu diasporas politiku, bet norobežoties no citiem legālās migrācijas veidiem, neskatoties uz demogrāfiskajiem un darba tirgus izaicinājumiem, kā arī aicināt uz tādu ES patvēruma politiku, kas prioritizē ārējās robežas nostiprināšanu un patvēruma pieteikumu izskatīšanu ārpus ES teritorijas, kā arī atbalstu bēgļu izcelsmes valstīm, skaidri nepasakot savu iesaisti šādā ES politikas īstenošanā. Izvēloties šādu pieeju migrācijas politikai, kas izmanto sabiedrības noskaņojumu un nacionālistiskus argumentus, lai īstenotu stingru un pat ierobežojošu imigrācijas regulējumu, neņemot vērā darba tirgus realitāti vai humanitārus apsvērumus patvēruma politikas attīstībai, ir apdraudēta Latvijas izaugsme un stabilitāte gan 10, gan 30 gadu termiņā. Latvija tiks skatīta kā viena no Višegradas bloka valstīm ES vērtību ziņā. Iespējams, plānojot ES budžetu, šīm valstīm tiks noteikti stingrāki kritēriji turpmākai atbalsta saņemšanai dažādu fondu ietvaros, tādejādi savijot solidaritātes principus ar obligātu līdzdalību. Tas nozīmē, ka Latvijas valdībai būs jāizvēlas, kā atbalstīt patvēruma un pārvietošanas procedūras ar administratīviem vai finanšu resursiem, vai arī nosakot ik gadu uzņemamo bēgļu apjomu atbilstoši savai uzņemšanas un integrācijas kapacitātei. Ārējās robežas stiprināšana, ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko novietojumu, ir neatņemama šīs politikas sastāvdaļa, ko līdz šim ir atbalstījusi ES, taču, izvēloties Austrumu modeli, šis atbalsts var nebūt viennozīmīgs ilgtermiņā. 127

128 Vissatraucošākā Austrumu modeļa kontekstā no Latvijas ārpolitisko interešu perspektīvas ir radītā nestabilitāte ES ietvaros, jo stabila un stipra ES ir arī Latvijas stabilitātes pamatā. Visbeidzot, neatbalstot mērķētu legālās imigrācijas politiku, tiks kavēta tautsaimniecības izaugsme, jo bez darbaspēka piesaistes no ārvalstīm tā ir teju neiespējama. Tātad šā modeļa izvēle Latvijai var izmaksāt visdārgāk gan finansiāli zaudējot ES fondu līdzfinansējumu, palēninot vai kavējot tautsaimniecības izaugsmi, pašiem ieguldot gan robežu stiprināšanā, gan atbalstot patvēruma procedūras norisi ārpus Latvijas, gan politiski radot nestabilitāti ES. Latvija salīdzinājumā ar citām Višegradas bloka valstīm nav gana pašpietiekama, lai atļautos šādas izmaksas. Rietumu jeb Vakareiropas modelis Vācija, Nīderlande un Beļģija 20. gadsimta otrajā pusē piedzīvoja nozīmīgu darbaspēka trūkumu, kas tika skatīts kā nozīmīgs kavēklis valstu tautsaimniecību izaugsmei. Tika attīstītas īpašas viesstrādnieku programmas, piesaistot darbaspēku galvenokārt no Turcijas un Marokas. Taču šie viesstrādnieki tika uzskatīti par īslaicīgiem imigrantiem tika sagaidīts, ka pēc savu uzdevumu izpildes viņi atgriezīsies savā izcelsmes valstī. Līdz ar to netika sniegts atbalsts viņu integrācijai uzņemošajā sabiedrībā. Vien teju 20 gadus pēc viesstrādnieku programmas uzsākšanas tika uzsākta visaptveroša integrācijas programma. Šodien šajās valstīs esošās integrācijas programmas tiek pozicionētas kā labās prakses piemēri, un otro un trešo paaudžu imigrantu integrācijas iznākumi vērtējami kā veiksmīgi, aplūkojot dažādas integrācijas dimensijas: valodas zināšanas, nodarbinātību, izglītību, naturalizāciju u.c. Taču novēlotā pievēršanās jauniebraucēju integrācijas atbalstam nozīmē, ka izveidojušās tādas grupas, kuras ir salīdzinoši neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā gan ar citiem imigrantiem, gan ar uzņemošo sabiedrību. Viens no būtiskiem apsvērumiem imigrantu pilsoniskajai un politiskajai līdzdalībai ir tas, cik lielā mērā viņi jūtas politikas veidotāju sadzirdēti un piederīgi uzņemošajai sabiedrībai. 43 Papildus pusotras vai otrās, vai pat trešās paaudzes imigranti, ņemot vērā to, ka viņiem ir pieejams vairāk iespēju līdzdalībai viņu statusa dēļ, nereti savā pilsoniskajā un politiskajā 128

129 aktivitātē pārstāv pirmās paaudzes imigrantu pieredzi un pārdzīvojumus. Respektīvi, ja, sākotnēji ierodoties valstī, jauniebraucēji ir jutušies izstumti, diskriminēti vai nevēlami, šī pieredze var atspoguļoties viņu bērnu un mazbērnu politiskajās izvēlēs. Tā rezultātā šodien Vakareiropas valstu migrācijas un integrācijas politikā, kā arī ārpolitikā vērojamas vairākas tendences. Pirmkārt, valstī esošo migrantu kopienu interešu pārstāvniecība, kuru nereti atbalsta arī izcelsmes valstis. Vācijā dzīvojošo turku kopiena joprojām ir uzticams Turcijas prezidenta R.T. Erdoana partneris, un Turcijas diasporas politika iedrošina diasporas pārstāvjus aktīvi līdzdarboties uzņemošās valsts politikā, tajā skaitā aizstāvot izcelsmes valsts intereses. 44 Otrkārt, notikušie un plānotie terora akti norāda uz radikalizāciju vietējā kopienā jeb tā saukto mājās audzēto terorismu. Tas ne tikai nozīmē nepārtrauktu un intensīvu kontroles mehānismu nepieciešamību, bet arī rada savstarpējo neuzticību sabiedrībā un anti-imigrantu noskaņojuma pastiprināšanos. Pat tad, ja nesen ieradušies imigranti vai bēgļi tiek veiksmīgi iesaistīti integrācijas programmās un sabiedrībā, šādi piemēri liek apšaubīt ieviestās politikas efektivitāti un leģitimitāti. Treškārt, atbildes reakcija ir ekstrēmi labēju, populistisku, anti-imigrācijas politisko spēku popularitātes pieaugums. Brīvības partija (Partij voor de Vrijheid) Nīderlandē, Alternatīva Vācijai (Alternative für Deutschland) un Flāmu interese (Vlaams Belang) Beļģijā ne tikai pauž negatīvu nostāju pret imigrāciju un bēgļiem, bet vienlaikus ir eiroskeptiski un saskata dalību ES kā vienu no apdraudējumiem nacionālajai identitātei. Visbeidzot, ceturtkārt, šāda iekšpolitiskā dinamika ietekmē šo valstu leģitimitāti ES, cenšoties pārliecināt citas dalībvalstis par principiem, kuri jāievēro ES Kopējā migrācijas un patvēruma politikā. Angela Merkele ne vienu vien reizi saskārās ar pārmetumiem, ka viņa aicina Eiropu būt atvērtai bēgļiem, taču netiek galā ar iepriekšminētajiem saspīlējumiem Vācijā. Tātad Rietumu stratēģija migrācijas politikas plānošanā būtu reaģēt uz darba tirgus vajadzībām, kā arī turpināt uzņemt studentus un arī patvēruma meklētājus, vienlaikus cerot, ka visi jaunatbraucēji Latviju drīz atstās, maz uzmanības pievēršot integrācijas atbalsta mehānismiem. Jāsaka, ka, Latvijai izvēloties Rietumu modeli, pašreizējais status quo īpaši nemainītos. Neskatoties uz to, ka imigrācijas dinamikā vērojams lēns, bet stabils 129

130 pieaugums, citu valstu pilsoņu integrācijai pieejamais atbalsts ir nepietiekams, sadrumstalots un atkarīgs lielākoties no ES fondu finansējuma. 45 Taču, ņemot vērā, ka lielākā daļa neseno un arī sagaidāmo imigrantu ir no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas un ka Latvijā jau ir ievērojama krievvalodīgo kopiena, šis ir īpaši būtisks izaicinājums. Daudz krievvalodīgo jau bija ilgstoši dzīvojuši Latvijas teritorijā pirms jebkādu integrācijas aktivitāšu uzsākšanās, tāpēc jau šobrīd varam vilkt paralēles ar situāciju Vakareiropā spēcīga diaspora, centieni nodrošināt interešu pārstāvniecību valstī un kopienu pretnostatīšana Latvijā, kas kavē sabiedrības saliedētību, jau šobrīd ietekmē Latvijas ārpolitikas prioritātes. Imigrācijai pieaugot, Rietumu stratēģijas gadījumā, nesaņemot tūlītēju, visaptverošu un pieejamu integrācijas atbalstu, jaunatbraucēji ērti iekļausies krievvalodīgajā vidē un informācijas telpā, tā turpinot jau pastāvošo sašķeltību Latvijas sabiedrībā. Papildus Latvija turpinās saņemt norādījumus no starptautiskajām organizācijām par nepietiekamo atbalstu gan mazākumtautību, gan jauniebraucēju integrācijai. Šāda pieeja tuvākajos 10 gados apmierinās darba devējus, un saskatīsim arī ietekmi uz ekonomisko izaugsmi vai augstākās izglītības eksportu, taču tas, ka jauniebraucēji neiekļausies vietējā sabiedrībā ilgtermiņā, var radīt saspīlējumu sabiedrībā gan saglabāsies sabiedrības negatīvais noskaņojums pret imigrāciju pat situācijā, kad tās pievienotā vērtība tautsaimniecības izaugsmei būs skaidri redzama, gan arī tiks kavēta sabiedrības saliedētība. Šāda situācija nav labvēlīga Latvijas ārpolitisko prioritāšu sasniegšanai valsts ir vairāk jūtīga pārmetumiem no Krievijas par krievvalodīgo diskrimināciju, tās starptautiskais tēls tiks saistīts ar nesaliedēto sabiedrību, nevis, piemēram, Eiropas identitātes un vērtību manifestāciju un uzņēmējdarbības vai studiju, vai tūrisma iespējām. Ziemeļu jeb Zviedrijas modelis Zviedrijas imigrācijas saldo bijis pozitīvs teju nepārtraukti kopš Otrā pasaules kara beigām. Taču, apzinoties darba roku trūkumu, 20. gadsimta septiņdesmito gadu sākumā tika īstenota mērķtiecīga darbaspēka imigrācijas politika pretēji sabiedrības noskaņojumam, kurš nebija paguvis atgūties pēc kara bēgļu uzņemšanas. Vienlaikus ar darbaspēka imigrācijas 130

131 programmu tika izstrādāta visaptveroša integrācijas politika, kas vērsta uz valodas, kultūras, sabiedrības pamatprincipu un vērtību apgūšanu. Zviedrija joprojām ieņem pirmo vietu Migrantu integrācijas politikas indeksā (MIPEX) 46, esot soli priekšā citām Rietumu valstīm pēc jauniebraucējiem sniegtā atbalsta un radītajām iespējām. Arī sabiedrības noskaņojums šo 50 gadu laikā ir krasi mainījies, šobrīd ieņemot pirmo vietu ES pēc atvērtības rādītājiem. Vairāk nekā 80 % Zviedrijas iedzīvotāju saskata imigrācijas ekonomisko pienesumu, novērtē to lomu inovāciju attīstībā, kā arī saredz dažādību kā sabiedrību bagātinošu. 47 Protams, nevar noliegt pēdējos gados radušos spiedienu uz Zviedrijas imigrācijas, patvēruma un integrācijas sistēmu pēc tam, kad patvēruma pieprasījumi sasniedza visu laiku augstāko rādītāju gadā Zviedrijā patvērumu lūdza vairāk nekā personu. 48 Tomēr Zviedrija piekrita uzņemt vēl 2800 patvēruma meklētājus ES pārvietošanas programmā. Vienlaikus tika ieviesti pagaidu imigrāciju ierobežojoši risinājumi atjaunota robežkontrole ES iekšējās robežas šķērsošanas vietās, lai mazinātu otrreizējo pārvietošanos, kā arī samazināts starptautiskās aizsardzības saņēmējiem nodrošinātais atbalsts, saglabājot ES līmenī noteiktos minimālā atbalsta standartus. Tāpat nevar noliegt, ka arī Zviedrija sastopas ar dažiem no izaicinājumiem, kuri aprakstīti, runājot par Vakareiropas valstīm, tajā skaitā labējo politisko spēku atbalsta pieaugums. Neskatoties uz šo īslaicīgo saspīlējumu, Zviedrija joprojām apstiprina iepriekš izvirzītos principus migrācijas un patvēruma politikas plānošanā: Valdības mērķis ir nodrošināt ilgtspējīgu migrācijas politiku, kas aizsargā tiesības uz patvērumu un pārvaldītas imigrācijas politikas ietvaros veicina pārrobežu mobilitāti, veicina uz pieprasījumu balstītu darba migrāciju, izmanto un ņem vērā migrācijas ietekmi uz attīstību un padziļina Eiropas un starptautisko sadarbību. 49 Tāpat Zviedrija ir viena no retajām ES valstīm, kas īsteno pārvietošanas programmu (resettlement), patvēruma meklētāju pieteikumus izskatot pirms viņu ierašanās valstī. Zviedrijas ilgstoši mērķtiecīgā imigrācijas un integrācijas politika ir nesusi gan iekšpolitisko stabilitāti un sabiedrības saliedētību, gan Zviedrijas kā starptautiska partnera uzticamību. Īslaicīgas politikas izmaiņas kā reakcija uz krīzi tiek akceptētas bez Zviedrijas kā atvērtas valsts statusa apšaubīšanas. 131

132 Ziemeļu stratēģija tātad nozīmē mērķtiecīgas un plānotas imigrācijas politikas ieviešanu atbilstoši pieprasījumam darba tirgū un uzņemšanas kapacitātei (tajā skaitā ieviešot īstermiņa ierobežojumus nepieciešamības gadījumā), humanitāras patvēruma politikas īstenošanu, tajā skaitā pārvietošanas programmu izstrādi un ieviešanu, kā arī līdzdalību ES Kopējās migrācijas un patvēruma politikas ieviešanā un starptautiska līmeņa partnerībās migrācijas cēloņu mazināšanai. Šīs stratēģijas izaicinājumi saistīti ar sarežģītiem politiskiem lēmumiem tās ieviešanas sākumposmā, iespējams, darbojoties pretrunā sabiedrības noskaņojumam, kā arī ar izmaksām visaptverošas un ilgtspējīgas integrācijas politikas ieviešanai un starptautiskajai sadarbībai. Minētie izaicinājumi pašreizējā Latvijas politiskajā klimatā šķiet nepārvarami, tomēr, apzinoties demogrāfijas un darba tirgus prognozes ilgtermiņā, nepatīkami vai dārgi politiskie lēmumi būs jāpieņem, tajā skaitā attiecībā uz migrācijas politiku. Šai stratēģijai ir viennozīmīgi ārpolitiskie ieguvumi, kā Eiropas ideālu un vērtību apliecināšana un uzticama partnera lomas nostiprināšana. Riski saistīti ar iekšpolitisko saspīlējumu, taču tas raksturo Latviju jau šodien, un līdzšinējā integrācijas politika nav spējusi to veiksmīgi atšķetināt. Latvijai pieslienoties Ziemeļu modelim, tuvāko 10 gadu laikā tiks izstrādāta skaidra migrācijas politikas stratēģija, kas atbilst valstiskām prioritātēm gan tautsaimniecības veicināšanai, gan arī starptautisko apņemšanos īstenošanai ES līmenī. Tiks veltīts vairāk līdzekļu mērķētai integrācijas politikai, no kuras ieguvēji būs gan jauniebraucēji, gan arī jau šobrīd Latvijā dzīvojošās citu valstu pilsoņu grupas, kā rezultātā sašķelta sabiedrība vairs neradīs tik auglīgu augsni ārvalstu ietekmei un nostiprinās Latvijas stabilitāti starptautiski. Lai gan Latvijai joprojām būs nepieciešams ES atbalsts, tautsaimniecības produktivitātei pieaugot, Latvija nostiprinās savu lomu kā spēcīga ES dalībvalsts, kas ievēro ES pamatvērtības. Tikai pēc 30 gadiem būs iespējams redzēt patieso šādas politikas ietekmi, jo gan migrācijas, gan integrācijas politika iedarbojas pakāpeniski, taču pirmajos 10 gados iezīmētās tendences nostiprināsies, šāda politika tiks saistīta ar Latvijas tēlu, un sabiedrības noskaņojums kļūs arvien pozitīvāks. 132

133 Nobeigumā: migrācija, ārpolitika un sabiedrības saliedētība Maikls Teitelbaums norāda, ka ārpolitikas problēmas, kas saistītas ar starptautisko migrāciju, radīsies neatkarīgi no tā, vai mēs to plānojam vai nē. Taču plānošana var būtiski samazināt ar to saistītās izmaksas gan politiskā līmenī, gan attiecībā uz cilvēku ciešanām. 50 Kā vairākkārt minēts, migrācijas plūsmas paredzēt ir grūti, taču, izveidojot tādu migrācijas un patvēruma politiku, kas atbilst valsts iekšpolitiskajām un ārpolitiskajām interesēm, tiek radīta reaģētspējīga politikas infrastruktūra, kas pielāgojas arvien pieaugošās mobilitātes apstākļiem. Tas prasa skaidru mērķu definēšanu un potenciālo ieguvumu un izmaksu aplēšanu, kā arī ilgtermiņa politikas plānošanu. Aprakstītās stratēģijas balstītas uz citu ES dalībvalstu pieredzi ar mērķi atspoguļot noteiktu migrācijas un integrācijas politikas lēmumu ilgtermiņa ietekmi uz valsts ārpolitiku un pozīciju starptautiskajā arēnā, kā arī uz tās iekšpolitisko stabilitāti. Neskatoties uz to, kuru stratēģiju izvēlēsies Latvijas valstsvīri, tā ietekmējot Latvijas ārpolitiku gan 2028., gan gadā, visas caurvij būtiski elementi sabiedrības saliedētība un valsts reputācija. Sabiedrības saliedētība ir viens no valsts drošības stūrakmeņiem. Jebkurai izvēlētajai stratēģijai jāatbilst valsts drošības interesēm. Savukārt valsts reputācija starptautiski, gan uzrunājot partnerus, gan diasporu, gan potenciālos iebraucējus, ir saistīta ar tās solījumu un partnerību leģitimitāti. Tāpēc jāapzinās izvēlētās stratēģijas ilgtermiņa ietekme, ne tikai tūlītējais rezultāts iekšpolitiska vai ārpolitiska saspīlējuma atrisināšanā. Gan Rietumu, gan arī Austrumu modelis imigrācijas politikai nerēķinās ar migrācijas politikas ietekmi uz ārpolitiku nedz tuvāko 10, nedz 30 gadu laikā. Austrumu modelis reaģē uz saspīlējumu sabiedrībā, utilizē to noteiktas iekšpolitiskās dienaskārtības sasniegšanai, neparedzot radīto saspīlējumu tuvējā reģionā vai ES. Turklāt nereti Austrumu modelī īstenotā migrācijas politika ir pretrunā ES pamatvērtībām. Rietumu modelis reaģē uz tautsaimniecības vajadzībām, turklāt tādām, kas jāatrisina pēc iespējās ātrāk, nereti neņemot vērā migrācijas procesu atstāto iespaidu uz sabiedrību gan vidējā, gan ilgtermiņā un šo sabiedrības pārmaiņu ietekmi uz ārpolitisko interešu sasniegšanu vai tā būtu stabila ES, vai labas attiecībās ar imigrantu izcelsmes valstīm. 133

134 Tieši vidēja un ilgtermiņa perspektīva ir Ziemeļu modeļa būtiskākā priekšrocība saskatīt iespējamos ieguvumus no plānotas imigrācijas politikas un mērķētas integrācijas politikas pat situācijā, kad šķiet, ka primāri ir reaģēt uz pastāvošo iekšpolitisko vai ārpolitisko saspīlējumu, lai neizkustinātu vēl kādu zemūdens akmeni. Šis modelis saistās ar sarežģītām izvēlēm sākumposmā, taču veiksmīgāku migrācijas politikas un ārpolitikas mijiedarbību valsts izvirzīto prioritāšu sasniegšanā. Latvijas politikas plānošanas dokumentos jau šobrīd tautsaimniecības izaugsme, saliedēta sabiedrība, dalība stabilā ES, drošība un pozitīva valsts reputācija ir izvirzītas kā prioritātes. Plānota, mērķtiecīga imigrācijas politika ar ilgtermiņa perspektīvu ir viena no atslēgām, kā tuvoties šo prioritāšu īstenošanai. Atsauces 1 Christopher Mitchell, International Migration, International Relations and Foreign Policy. The International Migration Review 23, no. 3 (autumn) (1989), ; Hamilton, Kimberly A., Kate Holder, International Migration and Foreign Policy: A Survey of the Literature. The Washington Quarterly 14, no. 2 (1991), Michael S. Teitelbaum, International Migration and Foreign Policy. In Defense of the Alien 6 (1983), Susan Kaufman Purcell, International Migration and Foreign Policy: Comments from the U.S. Perspective. In Defense of the Alien 6 (1983), ; Mitchell, Christopher, International Migration, International Relations and Foreign Policy. The International Migration Review 23, no.3 (autumn) (1989), Betts Alexander, The Refugee Regime Complex. Refugee Survey Quarterly 29, no. 1 (2010), ES Zilās kartes sistēma ir izveidota ar direktīvu 2009/50/EK, kas paredz nosacījumus, ar kādiem Eiropas Savienības teritorijā var ieceļot un tur uzturēties augsti kvalificēti ārpussavienības valstu valstspiederīgie, kuri vēlas strādāt augsti kvalificētu darbu kādā ES valstī (izņemot Dāniju, Īriju un Apvienoto Karalisti), un viņu ģimenes locekļi. : ES zilā karte augsti kvalificētu darbinieku ieceļošana un uzturēšanās, Eiropas Savienības Padome, eur-lex.europa.eu/legal-content/lv/txt/?uri=legissum%3al Christopher Mitchell, International Migration, International Relations and Foreign Policy. The International Migration Review 23, no.3 (autumn) (1989), Michael S. Teitelbaum., International Migration and Foreign Policy. In Defense of the Alien 6 (1983), Christopher Mitchell, International Migration, International Relations and Foreign Policy. The International Migration Review 23, no.3 (autumn) (1989), Ibid. 10 Ibid. 11 Par aicinājumu noteikt sankcijas Sergeja Magņitska lietā iesaistītajām personām. Saeima, Latvijas Vēstnesis 29, no.6115 ( ), 2018, 134

135 12 Gokalp Aras, N. Ela and Zeynep Sahin Mencutek, The International Migration and Foreign Policy Nexus: the Case of Syrian Refugee Crisis and Turkey. Migration Letters 12, no. 3 (September) (2015), Kelly M. Greenhill, Weapons of Mass Migration: Forced Displacement, Coercion and Foreign Policy. (USA: Cornell University Press, 2010). 14 Michael S. Teitelbaum, International Migration and Foreign Policy. In Defense of the Alien 6 (1983), Susan Kaufman Purcell, International Migration and Foreign Policy: Comments from the U.S. Perspective. In Defense of the Alien 6 (1983), Inta Mieriņa, Liesma Ose, Mārtiņš Kaprāns un Agnese Lāce, Ekspertu ziņojums Vienojošas nacionālās identitātes un Latvijas kultūrtelpas nostiprināšana: Priekšlikumi Sabiedrības integrācijas politikas plānam gadam. 2017, Ibid., Diasporas likums. Likumprojekts. Pieejams: nsf/0/a3013c96924fed68c a58d?opendocument#b 19 Ilze Garoza, Latvijas diasporas loma atvijas ārpolitiskās rīcībpolitikas ietvarā. Latvijas ārējā un drošības politika. Gadagrāmata 2017, red. Andris Sprūds, Ilvija Bruģe un Kārlis Bukovskis (Rīga: Latvijas Ārpolitikas institūts, 2018) International Migration Outlook 2017, OECD Publishing, Kopējais ārzemnieku skaits Latvijā ar derīgām termiņuzturēšanās atļaujām uz bija 39674, savukārt ar pastāvīgās uzturēšanās atļaujām 52593, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, 22 Ibid. 23 Ibid. 24 Ibid. 25 Imigrācijas ietekme uz etniskajām attiecībām ES paplašināšanās kontekstā, Latvijas Ārpolitikas institūts, 2004, 26 Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa Prognozēm, Ekonomikas ministrija, 2016, 27 Inta Mieriņa, Liesma Ose, Mārtiņš Kaprāns un Agnese Lāce, Ekspertu ziņojums Vienojošas nacionālās identitātes un Latvijas kultūrtelpas nostiprināšana: Priekšlikumi Sabiedrības integrācijas politikas plānam gadam. 2017, Evija Kļave, Inese Šūpule un Brigita Zepa, Trešo valstu pilsoņu portrets Latvijā (Rīga: Sabiedrības integrācijas fonds, 2015), Par konceptuālo ziņojumu Konceptuāls ziņojums par imigrācijas politiku, Ministru kabineta rīkojums Nr. 61, pieņemts gada 15. februārī, id/ par-konceptualo-zinojumu-konceptuals-zinojums-par-imigracijas-politiku 30 Ziņojums par migrācijas un patvēruma situāciju Latvijā gadā, EMN, Patvēruma meklētāji, Statistika, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, pmlp.gov.lv/lv/sakums/statistika/patveruma-mekletaji.html. 32 Aldis Austers, Imigrācija un bēgļi Eiropas Savienībā un Latvijā, Latvijas ārējā un drošības politika. Gadagrāmata 2017, red. Andris Sprūds, Ilvija Bruģe un Kārlis Bukovskis (Rīga: Latvijas Ārpolitikas institūts, 2017), Special Eurobarometer Nr. 469 Integration of immigrants in the European Union, Spring LR Ārlietu ministrija, Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos (2017):

136 35 EU leaders reach deal on migration, but questions remain, DW News, gada 29. jūnijs, htt ps://w w w.dw.com/en/eu-leaders-reach-deal-on-migration-but-questions-remain/av Ivars Ījabs, Bet jau nākamais tiek steigts: Latvijas ārpolitika, otrajā gadsimtā veroties, Latvijas ārlietu simtgade: Darbi un personības, red. Andris Sprūds, Valters Ščerbinskis un Diāna Potjomkina (Rīga: Latvijas Ārpolitikas institūts, 2017). 37 Diasporas likums. Likumprojekts. Pieejams: nsf/0/a3013c96924fed68c a58d?opendocument#b 38 Ilze Garoza, Latvijas diasporas loma atvijas ārpolitiskās rīcībpolitikas ietvarā, Latvijas ārējā un drošības politika. Gadagrāmata 2017, red. Andris Sprūds, Ilvija Bruģe un Kārlis Bukovskis (Rīga: Latvijas Ārpolitikas institūts, 2017), Joint Statement by the Prime Ministers of 4 Countries on Migration. 19 July 2017, Budapest; Joint Declaration of Ministers of Interior, June 2018, Budapest 40 Relocation: Commission launches infringement procedures against the Czech Republic, Hungary and Poland, European Commission Press release, June 14, 2017, eu/rapid/press-release_ip _en.htm. 41 Migration and Asylum: Commission takes further steps in infringement procedures against Hungary, European Commission Press release, July 19, 2018, press-release_ip _en.htm. 42 LR Ārlietu ministrija, Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos, (2017): Ricard Zapara-Barrero, Lorenzo Gabrielli, Elena Sanchez-Montijano and Jaulin Thibaut, The political participation of immigrants in host countries: An interpretative framework from the perspective of origin countries and societies, INTERACT Research Report (2013). 44 Piemērs ir gadījums ar Vācijas komiķi, kurš savā raidījumā bija jokojis par R. T. Erdoanu un kuru Merkele izdeva tiesāšanai Erdoanam, pakļaujoties, cita starpā, turku kopienas spiedienam, kā arī savām ārpolitiskajām interesēm saudzēt ES-Turcijas vienošanos bēgļu jautājumā. 45 Inta Mieriņa, Liesma Ose, Mārtiņš Kaprāns un Agnese Lāce, Ekspertu ziņojums Vienojošas nacionālās identitātes un Latvijas kultūrtelpas nostiprināšana: Priekšlikumi Sabiedrības integrācijas politikas plānam gadam Migrant Integration Policy Index 015: Sweden, 47 Special Eurobarometer Nr. 469 Integration of immigrants in the European Union, Spring Sweden and Migration, 49 Sweden s Migration and Asylum Policy, Fact Sheet, Ministry of Justice of Sweden, February 2018, ddeb0606/swedens-migration-and-asylum-policy. 50 Michael S. Teitelbaum, International Migration and Foreign Policy, In Defense of the Alien 6 (1983):

137 Pasaules tirdzniecības sistēmas nākotne un Latvijas perspektīvas MĀRTIŅŠ ĀBOLIŅŠ Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas ekonomikas attīstības modelis ir bijis ārvalstu investīciju piesaiste un eksporta attīstības cieša integrācija rietumu ekonomiskajās struktūrās. Šis periods arī ir sakritis ar vienu no straujākajiem globalizācijas periodiem pasaules ekonomikas vēsturē, un tas kopumā Latvijai ir nesis ievērojamus ekonomiskus ieguvumus. Šobrīd lielie mērķi ir sasniegti, Latvijas ekonomika aug, un pakāpeniski turpinās konverģence ar Eiropas dzīves līmeni. Taču pasaule ir mainīga, un pašreizējā pasaules tirdzniecība sistēma, visticamāk, nav globālās ekonomikas galējā attīstības stadija. Kopš globālās finanšu krīzes arvien izteiktāka kļūst pretruna starp tehnoloģisko progresu, kas virza pasaules ekonomiku ciešākas integrācijas virzienā, un augošo politisko pretestību ekonomikas globalizācijai. Tas nozīmē, ka ilgtermiņā esošās tirdzniecības sistēmas saglabāšanās pašreizējā formā kļūs arvien grūtāka, un nevar izslēgt nedz tālāku ekonomisko sistēmu integrāciju, nedz arī atgriešanos pie nacionāliem ekonomikas modeļiem un pasaules ekonomikas globalizācijas mazināšanos. Latvijai ir maza un atvērta ekonomika, un tas ļauj mums pielāgoties jebkurām izmaiņām globālajā ekonomikā. Šis raksts ir mēģinājums analizēt, ko Latvijai nozīmētu būtiskas izmaiņas pasaules ekonomikas sistēmā un kā šīm izmaiņām sagatavoties? Lai to izdarītu, aplūkosim pasaules ekonomikas līdzšinējo globalizācijas procesu, analizēsim, ko tas ir nozīmējis Latvijai, kādi faktori to ir virzījuši. Tas ļaus modelēt nākotnes attīstības scenārijus nākamajiem 10 un 30 gadiem, un saprast, ko šie scenāriji nozīmē Latvijas tirdzniecības, kā arī investīciju ārpolitikai. 137

138 Tirdzniecība un investīcijas kā Latvijas ārpolitikas daļa Mūsdienu globalizētajā pasaules ekonomikā ārējās tirdzniecības veicināšana un ārvalstu investīciju piesaiste ir gandrīz ikvienas valsts viena no ekonomiskajām prioritātēm, un izņēmums nav arī Latvija. Eksportējošo nozaru attīstība un ārvalstu investīciju piesaiste ražojošajās nozarēs ir starp nozīmīgākajiem Latvijas ekonomiskās politikas mērķiem. 1 Zemais vietējais uzkrājumu līmenis un vājā pirktspēja pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nozīmēja to, ka ar vietējiem resursiem nebija iespējams nodrošināt pietiekami strauju ekonomikas attīstību, lai pārskatāmā laika periodā virzītos uz attīstīto valstu labklājības līmeni. Tādēļ ārējās tirdzniecības veicināšana un ārvalstu investīciju piesaiste kļuva arī par vienu no atjaunotās Latvijas Republikas ārpolitikas prioritātēm. 2 Šī mērķa realizācijā uzsvars pamatā tika likts uz integrāciju attīstīto Rietumvalstu ekonomiskajā sistēmā un pievienošanos dažādām ekonomiskajām organizācijām. Pēc kļūšanas par Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Pasaules Bankas (PB) dalībvalsti gadā Latvija gadā pievienojās pasaules tirdzniecības organizācijai. Savukārt gadā Latvija kļuva par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti un gadā pievienojās Eiropas Monetārajai Savienībai, ieviešot eiro valūtu. Visbeidzot, kopš gada Latvija ir pievienojusies arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (OECD), tādējādi noslēdzot savu integrāciju attīstīto valstu ekonomiskajās struktūrās. Visi šie soļi ir palīdzējuši Latvijai sasniegt ievērojamus ekonomikas rezultātus. Tiešā veidā vislielākais ieguvums Latvijas ekonomikai bija pievienošanās ES vienotajam tirgum, kas Latvijai nodrošināja brīvu piekļuvi pasaulē lielākajam tirgum. Tādējādi no gada līdz gadam Latvijas preču un pakalpojumu eksports ir audzis gandrīz 4 reizes un Latvijas IKP ir palielinājies 2,3 reizes. Tas savukārt ir nodrošinājis būtisku dzīves līmeņa uzlabojumu, IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes principa pieaugot no 30 % no ES vidējā līmeņa gadā līdz 67 % gadā. Papildus pieejai pasaules lielākajam tirgum Latvijas iestāšanās ES un gaidas par straujo ekonomikas konverģenci ar ES ekonomikas attīstības līmeni veicināja kredītreitingu uzlabošanos un sekmēja ievērojamu ārvalstu tiešo investīciju pieplūdumu Latvijā. Laika posmā no gada 138

139 līdz gadam ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā pieauga no 1,8 miljardiem līdz vairāk nekā 14 miljardiem eiro. Sākotnēji straujā attīstība gan izrādījās ļoti nesabalansēta, un pārmērīga ārvalstu līdzekļu ieplūde veicināja ļoti spēcīgu kreditēšanas pieaugumu laika posmā no līdz gadam. Tā rezultātā Latvijā izveidojās nekustamo īpašumu burbulis, kam sekoja ļoti smaga piezemēšanās. Globālās finanšu krīzes laikā Latvija piedzīvoja vienu no lielākajiem ekonomikas kritumiem pasaulē, strauju bezdarba kāpumu un ievērojamu iedzīvotāju emigrāciju. Tomēr kopš finanšu krīzes pārvarēšanas Latvijas ekonomikā ir atgriezusies izaugsme, un tās attīstība bijusi daudz sabalansētāka. Neskatoties uz šiem satricinājumiem, ārvalstu investīciju pieaugumam un eksporta attīstībai ir bijusi ļoti liela nozīme līdzšinējā Latvijas ekonomikas attīstībā. Tomēr globālās investīciju plūsmas un Latvijas eksporta attīstība nav atkarīgas tikai no Latvijas īstenotās politikas, bet to ļoti lielā mērā ietekmē globālās tendences. Laika periods kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas un it īpaši līdz pasaules finanšu krīzei gadā ir sakritis ar ļoti strauju pasaules ekonomikas globalizācijas periodu. Līdz ar Urugvajas sarunu raunda noslēgšanu gadā tika izveidota Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), kā rezultātā ievērojami palielinājās pārrobežu tirdzniecība, investīcijas, un daudzas valstis sāka sacensties, lai kļūtu par eksporta platformām, piesaistot ārvalstu investīcijas. Šo procesu rezultātā pasaules tirdzniecības īpatsvars globālajā ekonomikā palielinājās no mazāk nekā 20 % gadā līdz 30 % gadā, savukārt starpvalstu tiešo investīciju īpatsvars pasaules ekonomikā šajā periodā gandrīz trīskāršojās no 11 % līdz 30 %. Paralēli šiem procesiem notika arī arvien lielāka finanšu sektora liberalizācija un globālo finanšu tirgu integrācija, kā rezultātā globālo banku skaits 3 palielinājās no gadā līdz gadā. Faktiski vismaz daļēji Latvijas ekonomikas attīstību kopš deviņdesmito gadu vidus var uzskatīt par ielēkšanu globalizācijas ātrvilcienā, un laika posmā no gada līdz gadam Latvija ir bijusi viena no ātrāk augošajām ekonomikām pasaulē, pat neskatoties uz lielo ekonomikas kritumu pēc gada krīzes. Šajā periodā Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir audzis tikpat strauji kā Dienvidkorejas no gada līdz gadam. Tas ļauj apgalvot, ka Latvija kopumā ir bijusi pasaules 139

140 ekonomikas globalizācijas liela ieguvēja. Tādēļ arī Latvijas līdzšinējo politiku tirdzniecības un investīciju jomā varam uzskatīt par pietiekami veiksmīgu. Taču uz Latvijas valsts simtgadi esam iestājušies visās pasaules vadošajās ekonomiskajās organizācijas, un dalība ES vienotajā tirgū dod ne tikai ekonomiskās iespējas, bet arī ierobežo Latvijas politikas iespējas. Ārējās tirdzniecības politika ES tiek veidota visas savienības līmenī, un investīciju jomā jāievēro stingras valsts atbalsta prasības. Tas rada jautājumu, ko darīt tālāk? Kāda varētu būt Latvijas ārējās tirdzniecības un investīciju attīstība nākamajos 10 un 30 gados? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms nepieciešams aplūkot līdzšinējo pasaules ekonomikas globalizācijas procesu, saprast, kādi faktori to ietekmēja, un modelēt, kā tie varētu mainīties nākotnē un kādi faktori varētu tos papildināt. Globālās ekonomikas integrācija politiskie lēmumi, tehnoloģiju attīstība un ekonomiskie ieguvumi Pasaules ekonomikas arvien ciešākā integrācija un globalizācija ir ne tikai būtiski ietekmējusi Latvijas ekonomikas attīstību, bet arī ievērojami mainījusi visu pasaules ekonomiku salīdzinājumā ar pirmajām desmitgadēm pēc otrā pasaules kara, kad valstu ekonomikas bija pietiekami izolētas viena no otras. Pasaules ekonomikas globalizācijai ir bijis daudz dažādu cēloņu, taču ekonomiskajā literatūrā ir pietiekami liela vienprātība, ka par būtiskākajiem uzskatāmi politiskie lēmumi mazināt tirdzniecības barjeras, transporta un komunikāciju tehnoloģiju attīstība, kā arī finanšu nozares liberalizācija. Politiskie lēmumi par tirdzniecības tarifu un citu barjeru mazināšanu noteikti ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas sekmējis pasaules ekonomikas arvien ciešāku integrāciju pēdējā desmitgadē. Par sākumu šiem politiskajiem lēmumiem varam uzskatīt Bretonvudsas vienošanos pēc otrā pasaules kara un vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (GATT). Tas kopā radīja pamatus mūsdienu uz noteikumiem balstītai pasaules ekonomikas sistēmai un uzsāka pakāpenisku tirdzniecības tarifu, kā arī barjeru samazināšanu. Šo pirmo soļu mērķis gan nebija pasaules ekonomikas cieša integrācija, bet gan vēlme nepieļaut starpkara periodā pieļautās kļūdas, kad protekcionisms pastiprināja lielo depresiju. 140

141 Šo lēmumu rezultātā, piemēram, ASV vidējais importa tarifs ar tarifiem apliekamajām precēm samazinājās no 29 % gadā līdz 5 % gadā 4, un līdzvērtīgi tarifu samazinājumi tik īstenoti arī citās attīstītajās valstīs. Šis periods tirdzniecības liberalizācijā sakrita ar nepieredzēti strauju pasaules ekonomikas izaugsmi, un laika posmā no gada līdz gadam pasaules ekonomika auga vidēji par 4,2 % gadā. No ekonomikas teorijas viedokļa brīvās tirdzniecības ieguvumi ir balstīti uz salīdzinošo priekšrocības izmantošanu un specializāciju noteiktu produktu ražošanā, kas palielina kopējo ekonomikas efektivitāti. Taču ekonomiskie pētījumi ir parādījuši ieguvumus arī situācijās, ja valstis ražo un tirgojas ar līdzvērtīgām precēm. 5 Šāda veida konkurence nodrošina lētākas cenas un lielāku izvēli patērētājiem, kā arī nodrošina optimālu resursu izvietošanu starp uzņēmumiem un nozarēm. Pētījumi liecina, ka tirdzniecības tarifu mazināšana var izskaidrot % 6 no pasaules tirdzniecības apjoma pieauguma laika posmā no līdz gadam. Tomēr pasaules ekonomikas integrācija šajā periodā joprojām bija salīdzinoši neliela. Kapitāla kustība starp valstīm bija ierobežota, un būtisku daļa tirdzniecības, piemēram, lauksaimniecības preces, joprojām aplika ar ļoti lieliem tarifiem. Taču sākotnējo tirdzniecības tarifu samazināšanas pozitīvā ietekme radīja argumentus par labu brīvai tirdzniecībai un veidoja priekšnoteikumus politiskam atbalstam ne tikai tālākam tarifu samazinājumam, bet arī citu tirdzniecības barjeru likvidēšanai. Tādējādi tirdzniecības, investīciju, procentu likmju un valūtas kursu liberalizācija kopā ar privatizāciju, deregulāciju un stingru fiskālo disciplīnu, kas kļuva pazīstama kā Vašingtonas konsensus 7, astoņdesmito gadu beigās ieguva ļoti plašu atbalstu SVF un PB, kas to rekomendēja savām dalībvalstīm. Līdz ar to GATT Urugvajas sarunu raunds, kā rezultātā tika radīta PTO, jau iekļāva ne tikai tālāku tarifu samazinājumu rūpnieciskajām precēm, bet arī samazināja subsīdijas lauksaimniecībai, atcēla ierobežojumus ārvalstu investīcijām, sāka finanšu pakalpojumu liberalizāciju un iekļāva arī īpašumtiesību aizsardzību. Vašingtonas konsensus apvienojumā ar PTO, kā arī ES izveide veidoja politisko lēmumu kopumu, kas veicināja straujo pasaules ekonomikas globalizācijas procesu no deviņdesmito gadu sākuma līdz globālajai finanšu krīzei gadā. 141

142 Mazāk tieši attiecināma uz tirdzniecības jomu, tomēr liela nozīme pasaules ekonomikas globalizācijā ir bijusi arī finanšu nozares liberalizācijai un deregulācijai. Tiešā veidā integrētāka finanšu sistēma veicināja izmaksu samazinājumu starptautiskajā tirdzniecībā, taču finanšu sektorā galvenā ietekme ir saistīta ar brīvo kapitāla plūsmu un straujo pārrobežu investīciju kāpumu. Šīs izmaiņas pamatā bija apzinātu politikas lēmumu rezultāts, un tas ievērojami atšķīrās no pēckara perioda. Ekonomikas teorijā atvērtām ekonomikām ir izvēle starp brīva kapitāla kustību, neatkarīgu monetāro politiku un fiksētu valūtas kursu, no kā valstis vienlaicīgi var sasniegt tikai divus mērķus. 8. Pēckara Bretonvudsas sistēmu raksturoja fiksēti valūtas kursi, neatkarīga valsts monetārā politika un ierobežota kapitāla kustība, taču, mainoties ekonomiskajām paradigmām, valstis atteicās no fiksētiem valūtas kursiem par labu brīvai kapitāla kustībai. Savukārt eirozonā valstis atteicās no neatkarīgas monetārās politikas valstu līmenī, lai varētu ieviest vienoto valūtu un saglabāt brīvu kapitāla kustību. Saņēmēju valstīs ārvalstu investīcijas radīja būtiskus ekonomiskus ieguvumus, jo tās veicināja ārējās tirdzniecības attīstību, tehnoloģiju pārnesi, konkurences pieaugumu un vietējās uzņēmējdarbības attīstību. Attīstības valstīm, tajā skaitā Latvijai, tas ļāva sasniegt straujāku ekonomikas izaugsmi, nekā tas būtu iespējams tikai no vietējiem resursiem. Savukārt attīstītajām valstīm tas ļāva gūt lielāku atdevi no saviem līdzekļiem, nekā tas būtu iespējams savā valstī. Taču deviņdesmito gadu Āzijas valstu krīzes un gada globālā finanšu krīze uzskatāmi parādīja, ka īstermiņa kapitāla plūsmām un lielai finanšu sektora integrācijai var būt arī destabilizējoša ietekme. Bez politiskajiem lēmumiem liela nozīme pasaules ekonomikas globalizācijas procesos noteikti ir bijusi arī transporta un komunikāciju tehnoloģiju attīstībai, kas ļāva mazināt tirdzniecības izmaksas un tādējādi veicināt tirdzniecības attīstību. Papildus tirdzniecības pieaugumam transporta izmaksu samazinājums veicināja arī ražošanas koncentrāciju, jo ekonomikas ieguvumu mēroga dēļ ražotājiem ir izdevīgi būt tuvu cits citam. Tomēr transporta tehnoloģiju attīstības ietekme uz starptautiskās tirdzniecības attīstību daudz lielāka nozīme bija pirmajā globalizācijas periodā 19. gadsimtā, kad attīstījās dzelzceļa tehnoloģijas un kuģošanā notika pāreja uz tvaika tehnoloģiju. No transporta tehnoloģiju viedokļa 142

143 lielākā izmaiņa šajā periodā bija konteinerizācija, kas ievērojami palielināja starp valstīm tirgojamo preču klāstu, radīja iespējas sekot preču plūsmai un organizēt globālās ražošanas ķēdes. Taču naftas cenu kāpums 20. gadsimta 70. gados nozīmēja to, ka jūras transporta cenas būtiski nemazinājās salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu, un cenu kritums bija vērojams tikai aviotransportā. 9 Pie tehnoloģiskajiem faktoriem atsevišķi var izdalīt komunikāciju tehnoloģijas. Informācijas tehnoloģiju straujā attīstība ir padarījusi informācijas apmaiņu daudz ātrāku un lētāku, kas veicina gan tirdzniecību, gan globālo ražošanas ķēžu izveidi ar piegādēm precīzi laikā. Vienlaikus šo izmaiņu ietekmi uz makroekonomiskajiem rādītājiem ir grūti izmērīt, it īpaši uz tradicionālo tirdzniecību, taču inovācijas informāciju tehnoloģiju jomā ir pavērušas jaunas iespējas sniegt pakalpojumus attālināti. Tas ir paplašinājis ekonomisko procesu globalizācijas tendences pakalpojumu nozarēm, kuras līdz tam nebija tirgojamas starp valstīm. Dažādas ārpakalpojumu nozares pēdējos gados strauji attīstījušās arī Latvijā. Pasaules ekonomikas globalizācijas nākotne Politisko, ekonomisko un tehnoloģisko faktoru ietekmē no deviņdesmito gadu sākuma līdz gadam pasaules ekonomika ir ļoti strauji un lineāri virzījusies arvien ciešākas integrācijas virzienā. Taču makroekonomiskās tendences kopš gada liek domāt, ka pēc globālās finanšu krīzes ekonomiskās integrācijas procesi pasaulē ir kļuvuši lēnāki. Desmit gados pēc krīzes pasaules tirdzniecība nav augusi straujāk kā globālā ekonomika kopumā, un tās īpatsvars pasaules ekonomikā ir palicis nemainīgs ap 30 % no IKP. Tikmēr pārrobežu investīciju apmērs turpināja augt, taču ievērojami lēnāk nekā iepriekšējās desmitgadēs, un ārvalstu tiešo investīciju apjoms gadā veidoja 34 % no pasaules IKP salīdzinājumā ar 31 % gadā. Investīciju plūsmas pārmaiņas ietekmējuši ne tikai ekonomiskie faktori, bet arī finanšu sektora regulējums, kas pēc ilgstoša deregulācijas perioda ir kļuvis ievērojami ciešāks. Tādēļ, lai paraudzītos uz tirdzniecības un investīciju tendencēm nākamajos 10 un 30 gados, ir jāsaprot, vai pēdējo 10 gadu norises globālajā ekonomikā ir pārejošas, vai arī nākotnē gaidāmas fundamentālas izmaiņas politiskajos, ekonomiskajos un 143

144 tehnoloģiskajos faktoros, kas līdz šim virzījuši pasaules ekonomikas arvien ciešāku integrāciju. No visiem pasaules ekonomikas globalizāciju ietekmējošajiem faktoriem līdz šim būtiskākie ir bijuši politiskie faktori, un jādomā, ka arī nākamajos 10 un 30 gados tiem būs izšķiroša loma. Par politisko faktoru nozīmi un to ievērojamo pārsvaru pār citiem faktoriem liecina pirmā globalizācijas laikmeta beigas 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, kas, neskatoties uz ekonomiskajiem ieguvumiem, beidzās ar pirmo pasaules karu. Politiskajos apsvērumos ir jāņem vērā tas, ka brīvā tirdzniecība un pasaules ekonomikas ciešā integrācija rada ne tikai summārus ekonomikas ieguvumus un kopējās labklājības celšanos, bet tam ir arī negatīvi blakus efekti. Tie pamatā ir saistīti ar ienākumu pārdali, kas rodas brīvās tirdzniecības rezultātā, it īpaši attīstītajās valstīs, un ne visi strādājošie no šiem procesiem ir ieguvēji. Ofšorizācijas rezultātā labi apmaksātas darba vietas ražošanā no attīstītajām valstīm ir aizplūdušas uz attīstības valstīm, savukārt to vietā radušās jaunās darba vietas ir citās jomās un citās vietās un prasa citu prasmju līmeni. Pasaules tirdzniecības un investīciju liberalizācijas procesā ekonomisti šos negatīvos blakus efektus bieži noraidīja kā pārejošus, ko ar laiku kompensēs straujāka ekonomikas izaugsme un ieguvums no lētākām precēm, ko sniegs lielāka tirdzniecība. 10 Taču praksē šis uzskats, šķiet, ir izrādījies pārāk optimistisks. Kā rāda pēdējo gadu pētījumi, ja laika periodā no gada līdz gadam gandrīz visu attīstības valstu iedzīvotāju ienākumi ir ļoti būtiski auguši, tad attīstīto valstu vidusšķiras ienākumi straujajā pasaules ekonomikas globalizācijas periodā ir auguši salīdzinoši maz. 11 Deindustrializācijas un ofšorizācijas rezultātā attīstītajās valstīts veidojās ekonomiski depresīvi reģioni, un šie procesi īpaši pastiprinājās ar Ķīnas iestāšanos PTO un tam sekojošo darba vietu pārvietošanu uz šo valsti. Tas kopā ar globālo finanšu krīzi gadā, nevienlīdzības pieaugumu attīstītajās valstīs un lēno izaugsmi pēckrīzes periodā ir radījis būtisku politisko pretestību tālākam pasaules ekonomikas globalizācijas procesam. Otrs lielais politisko izvēļu bloks ir saistīts ar pārrobežu investīcijām un finanšu sektora globālo integrāciju. Kā rāda pasaules ekonomikas attīstība kopš deviņdesmitajiem gadiem un globālā finanšu krīze gadā, dziļa finanšu sektora globālā integrācija var sniegt gan ievērojamus ekonomiskos 144

145 ieguvumus, gan radīt lielu nestabilitāti un pat izraisīt globālas krīzes. Finanšu sektora liberalizācija un globālā integrācija, protams, nebija vienīgais finanšu krīzes cēlonis, taču pasaules ekonomikas vēsturē periodi ar brīvu globālu kapitāla kustību ir ļoti precīzi sakrituši ar starptautiskām banku krīzēm ne tikai kopš deviņdesmitajiem gadiem, bet arī citos vēstures periodos. 12 Kopš gada finanšu sistēmas regulācija ir ievērojami pastiprināta, tomēr, neskatoties uz Bāzeles komitejas ietvaros izstrādātajiem globālajiem standartiem, pieejas finanšu sistēmas regulējumā pasaules nozīmīgākajās ekonomikās ir bijušas pietiekami atšķirīgas. Tā rezultātā pārrobežu kreditēšana pasaulē ir mazinājusies, un banku jomā kopumā vērojamas deglobalizācijas tendences. 13 Šīs tendences pastiprina arī stingrāka cīņa pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, kā arī finanšu sankciju izmantošana ģeopolitisko mērķu sasniegšanai. Tā rezultātā pasaulē samazinājušās korespondentbanku attiecības un apgrūtināta atsevišķu jurisdikciju piekļuve starptautiskajiem finanšu tirgiem. Faktiski finanšu jomā ir izvēle starp mazāk globalizētu finanšu sistēmu vai globalizētāku regulējumu. Taču, ja izvēle ir par labu mazāk globalizētai finanšu sistēmai, tad ir jautājums, vai un cik lielā mērā varēs pastāvēt ļoti brīva preču kustība. Ķīnas piemērs rāda, ka tas ir iespējams, taču pie brīvas preču kustības ir nepieciešama ļoti represīva finanšu politika, un pilnībā kapitāla plūsmas nevar ierobežot. Pēdējās desmitgadēs globālās ekonomikas integrācija ir devusi skaidrus ekonomiskus ieguvumus, taču, jo ciešāka kļūst pasaules ekonomikas integrācija, jo vairāk šīs ekonomikas sistēmas regulēšanai ir nepieciešami globāli spēles noteikumi. Tas nozīmē varas deleģēšanu pārnacionālām institūcijām, kas savukārt ierobežo valstu izvēles nacionālajā ekonomiskajā politikā. Šie ierobežojumi nav būtiski labajos laikos, taču kopš globālās finanšu krīzes tie arvien vairāk nonāk konfliktā ar demokrātisko procesu, jo starptautiskās saistības ierobežo valstu spēju reaģēt uz ekonomikas satricinājumiem vai pasargāt globalizācijas procesa zaudētājus, pat ja tam ir vēlētāju atbalsts. No politisko faktoru viedokļa tālāka pasaules ekonomikas integrācija prasītu ciešāku sadarbību tādās jomās kā tarifi, brīva kapitāla kustība, intelektuālā īpašuma aizsardzība, darba likumdošana, vides aizsardzības prasības, finanšu sistēmas regulējums un nodokļu likumdošana. Taču tas vēl 145

146 vairāk ierobežotu valstu nacionālās ekonomiskās politikas iespējas, un šobrīd ir grūti iedomāties vēlētāju atbalstu attīstītajās valstīs šādiem soļiem. Tādēļ politiskie faktori tuvākajā nākotnē drīzāk būs pret tālāku pasaules ekonomikas globalizāciju, un ticamākie scenāriji ir pašreizējās integrācijas līmeņa saglabāšana vai deglobalizācija. Vēsture rāda, ka tas ir iespējams. Bez politiskajiem faktoriem tirdzniecības un investīciju plūsmas pasaulē nākotnē būs atkarīgas arī no tehnoloģiskajiem faktoriem un it īpaši transporta sistēmu attīstības. Transporta izmaksas ir faktors, kas ierobežo tirdzniecību, un tādēļ ir jautājums, vai transporta tehnoloģiju attīstība var nodrošināt nozīmīgu tālāku transportu izmaksu kritumu. Tas būs atkarīgs no energoresursu cenām un tehnoloģiju attīstības. Naftas cenas prognozēšana ir ļoti grūta un atkarīga no nākotnes pieprasījuma, kā arī piedāvājuma līdzsvara. Taču tehnoloģiju ziņā atjaunojamo energoresursu, elektrodzinēju, bateriju, autonomo automašīnu un dronu tehnoloģiju attīstībai, visticamāk, ir potenciāls būtiski mainīt transporta sistēmas un samazināt to izmaksas, tajā skaitā mazinot nepieciešamo strādājošo skaitu. Mazākas transporta izmaksas nozīmē lielākus ieguvumus no mēroga ekonomikas, un līdz ar to šo tehnoloģiju attīstība varētu sekmēt tālāku pasaules tirdzniecības pieaugumu. No tehnoloģiskajiem faktoriem ļoti liels potenciāls veicināt tālāku pasaules ekonomikas globalizāciju ir komunikāciju tehnoloģijām. Pasaules ekonomika arvien vairāk digitalizējas, un saskaņā ar OECD datiem starpvalstu pakalpojumu tirdzniecība pēdējos divdesmit gados ir augusi ievērojami straujāk nekā preču tirdzniecība. To redzam arī Latvijā un, piemēram, kopš gada informācijas tehnoloģiju un datorpakalpojumu eksports palielinājies vidēji par vairāk nekā 20 % gadā, ievērojami apsteidzot citu nozaru attīstību. Papildus tam informāciju tehnoloģiju attīstība ir ne tikai veicinājusi pakalpojumu nozaru pārrobežu integrāciju, bet arī ievērojami palielinājusi informācijas apmaiņu pasaulē, veidojot vienotu globālu informatīvo telpu. Taču līdzīgi kā ar preču tirdzniecību pakalpojumu pārrobežu tirdzniecības pieaugums nozīmē darba vietu pārvietošanos starp valstīm un ienākumu pārdali. Politiski šis ekonomikas globalizācijas aspekts līdz šim nav guvis tik lielu uzmanību kā pārmaiņas ražošanā, taču politiskā pretestība pret pakalpojumu tirdzniecību var izrādīties tikai laika jautājums. Informāciju tehnoloģiju attīstība līdz šim ir bijusi ārkārtīgi strauja, un pasaules 146

147 līmenī joprojām ir ievērojams IT prasmju deficīts, tādēļ no šīs jomas globalizācijas ir ļoti daudz ieguvēju un salīdzinoši maz negatīvo blakus efektu. Tomēr, IT nozarei sasniedzot piesātinājumu un tās attīstības tempiem kļūstot lēnākiem, politiskie apsvērumi var mainīties, un protekcionisms var skart arī pakalpojumu nozares. Līdz ar globālās informācijas telpas izveidi, politiskās iespējas apturēt pakalpojumu sfēras ciešāku integrāciju, visticamāk, būs daudz ierobežotākas nekā tas ir fizisko preču nozarēs. Tomēr Ķīnas lielais ugunsmūris parāda, ka informācijas plūsmu kontrole tehniski ir iespējama, pat ja tā diez vai ir pieņemama demokrātiskā sabiedrībā. Vienlaikus informācijas telpas fragmentēšanās iespējama arī citos veidos. Piemēram, atšķirības datu aizsardzības likumos, piedāvājumi sociālo tīklu un citu IT pakalpojumu regulēšanai atsevišķās valstīs, kā arī datu uzglabāšanas ģeogrāfiskie ierobežojumi jau rada zināmu interneta fragmentāciju pat attīstītajās demokrātijās. Tādēļ IT un komunikāciju tehnoloģiju attīstība nav pilnībā pasargāta no politiskajiem faktoriem. Visticamāk, lielākais nezināmais investīciju un tirdzniecības tendencēm nākotnē ir saistīts ar jaunu tehnoloģiju attīstību. Piemēram, mākslīgā intelekta, 3D drukāšanas un automatizācijas attīstībai kopā ir potenciāls fundamentāli mainīt ražošanas sistēmas, ekonomikas funkcionēšanu un darba tirgu, it īpaši pakalpojumu nozarēs. Tam noteikti būs liela ietekme arī uz pasaules ekonomikas globalizācijas tendencēm, jo darba algu atšķirība un mēroga ekonomikas priekšrocības līdz šim ir bijuši vieni no galvenajiem ofšorizācijas virzītājspēkiem. Taču, ja tehnoloģiju attīstība ievērojami mazinās nepieciešamību pēc darbaspēka kopumā, tad mēroga ekonomikas priekšrocības var mazināties, un ekonomikas attīstībā tuvums patērētājam var kļūt būtiskāks par tuvumu piegādātājiem. Par automatizācijas tehnoloģiju potenciālu mazināt pasaules ekonomikas globalizāciju jau šobrīd norāda, piemēram, Adidas gadā atvērtā rūpnīca Vācijā, kas apavu ražošanā izmanto jaunākās automatizācijas tehnoloģijas, tajā skaitā 3D drukāšanu. Šis solis ir zīmīgs arī ar to, ka apavu ražošana iepriekš gandrīz pilnībā tika ofšorizēta uz zemo algu valstīm Āzijā, taču atrašanās tuvāk patērētājam ļauj ātrāk reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām. Jaunās ražotnes tehnoloģiskā attīstība ļauj tai iztikt tikai ar aptuveni 160 darbiniekiem vairāku tūkstošu vietā, kas būtu nepieciešami 147

148 tradicionālā ražošanas procesā, un šādai ražošanas sistēmu maiņai var būt ļoti liela ietekme uz globālo ekonomiku. Tomēr, neskatoties uz šādiem piemēriem, informācijas tehnoloģiju un automatizācijas revolucionārais potenciāls šobrīd ir vairāk solījums, nevis realitāte. Kā norāda ekonomists Roberts Gordons, digitālā revolūcija ir redzama visur, tikai ne ekonomikas rādītājos. Visspilgtāk to parāda ASV ekonomikas attīstība, kas laika posmā no līdz gadam auga vidēji par 2,8 % gadā uz vienu nostrādāto stundu, taču kopš gada pasaules attīstītākās ekonomikas izaugsme ir ievērojami sabremzējusies, un vidējais pieaugums gadā bijis vien 1,6 %. Lai gan IT revolūcijas sākotnējā periodā no gada līdz gadam ASV ekonomikas izaugsmes temps gandrīz dubultojās salīdzinājumā ar periodu no gada līdz gadam, tomēr kopš gada ASV ekonomikas izaugsme atkal ir būtiski palēninājusies, neskatoties uz ievērojamu IT tehnoloģiju attīstību kopš gada. 14 No vienas puses iespējams, ka digitālās revolūcijas pozitīvā ietekme uz ekonomiku būs redzama tikai ar laiku, līdzīgi kā pēc elektrības un iekšdedzes dzinēja izgudrošanas pagāja vairākas desmitgades, līdz būtiski izmainījās pasaules ekonomikas struktūras. Tomēr iespējams arī tas, ka šīs inovācijas ir nozīmīgas salīdzinoši šaurā jomā un to potenciālā ietekme uz ekonomiku ir neliela, un līdz ar to arī to iespējas būtiski izmainīt pasaules ekonomikas globalizācijas tendences ir ierobežotas. Tirdzniecība un investīcija pēc 10 un 30 gadiem Ko šie visi faktori nozīmē pasaules tirdzniecībai un pārrobežu investīcijā attīstībai nākotnē? Vai pasaules ekonomika turpinās virzīties uz arvien ciešāku integrāciju, vai arī Latvijai jāgatavojas deglobalizācijas periodam? Galvenie ekonomikas globalizācijas virzītāji noteikti arī nākotnē būs ekonomiskie ieguvumi, transporta un komunikāciju tehnoloģiju attīstība, kas padarīs pasauli arvien savienotāku un mazāku, tādējādi veicinot ekonomisko sistēmu tālāko integrāciju. Vienlaikus politiskie faktori drīzāk varētu bremzēt tālāku pasaules ekonomikas integrāciju, un mākslīgā intelekta, kā arī automatizācijas tālāka attīstība var radīt potenciālu ražošanas ķēžu deglobalizācijai. Ņemot vērā šos faktorus, var izvirzīt trīs plašus scenārijus pasaules tirdzniecības un pārrobežu investīciju attīstībai nākamajos 148

149 10 un 30 gados: i) globālais federālisms; ii) status quo (līdzšinējā situācija); iii) pasaules ekonomikas deglobalizācija. Globālais federālisms nozīmētu tālāku ciešu globālās ekonomikas integrāciju ne tikai tirdzniecības un investīciju, bet arī citās ar ekonomiku saistītās jomās. Tas paredzētu visu tirdzniecības tarifu atcelšanu, ne-tirdzniecības barjeru mazināšanu, preču standartu vienādošanu, pakalpojumu sektoru liberalizāciju, neierobežotu kapitāla plūsmu, pasaules līmeņa finanšu sektoru regulāciju un zināmu nodokļu sistēmas harmonizāciju. Ne visās jomās jānotiek pilnīgai politikas konverģencei, taču šī scenārija realizēšanai noteikti nepieciešama jauna ambicioza PTO sarunu raunda noslēgšana, kas faktiski radītu pasaules vienoto tirgu. Šāda līmeņa integrācija tik daudzās jomās radītu arī nepieciešamību pēc globāla līmeņa tiesu sistēmas, kas nodrošinātu noteikumu piemērošanu, piemēram, būtiski spēcīgāku pašreizējo PTO apelācijas tiesu. Globālais federālisms nozīmētu būtisku nacionālo valstu funkciju deleģēšanu dažādām pārnacionālām organizācijām, piemēram, ANO, PTO, OECD. Vienprātība globālā federālisma jautājumā šķiet maz ticama, taču tas kļūst iespējams, ja pasaules vadošās ekonomikas, piemēram, G20 valstis vienotos par šādiem soļiem. Tad citām valstīm būtu grūti no tā izvairīties. Par labu ciešākai pasaules ekonomikas integrācijai noteikti ir tehnoloģiskie faktori un sagaidāmie ekonomiskie ieguvumi. SVF aprēķini 15 rāda, ka tikai tirdzniecības tarifu atcelšana varētu palielināt attīstīto valstu produktivitāti par 1 %, un ieguvumi attīstības valstīm būtu lielāki. Lielāki ieguvumi būti sagaidāmi no ne-tarifu barjeru atcelšanas un citu jomu integrācijas, taču šie potenciālie ieguvumi, visticamāk, nav pietiekami, lai pārvarētu politisko pretestību. Tālāka būtiska tirdzniecības, investīciju un citu ekonomikas virzienu integrācija nozīmētu ne tikai ieguvumus, bet arī ievērojamu ienākumu pārdali, un ne visi iedzīvotāji, it īpaši attīstītajās valstīs, būtu no tā ieguvēji. Virzība uz globālo federālismu no valstīm prasītu arī nozīmīgu atteikšanos no nacionālās suverenitātes ekonomikas jautājumos un savas ekonomiskās politikas pakārtošanu globālā tirgus funkcionēšanai. Tas ievērojami ierobežotu valstu iespējas īstenot neatkarīgu ekonomisko politiku un reaģēt uz valstu specifiskiem šokiem. ES pieredze rāda, cik grūti ir apvienot un deleģēt ekonomiskās politikas jautājumus pārnacionālā līmenī pat 149

150 salīdzinoši līdzīgām valstīm. Globālā ekonomikas krīze un tai sekojošā salīdzinoši vājā ekonomikas izaugsme jau ir radījusi politisko pretestību pret tālāku ekonomikas globalizāciju, kas pasaules līmenī radītu lielu demokrātijas deficītu, un šādas sistēmas funkcionēšana, visticamāk, prasītu arī lielāku cilvēku pārvietošanās brīvību. Tādēļ no visiem attīstības scenārijiem globālais federālisms šķiet pat ilgtermiņā vismazāk iespējamais. Alternatīva ir status quo saglabāšanā pasaules tirdzniecības sistēmā. Tas nozīmē, ka netiek panāktas jaunas globāla līmeņa vienošanās par tarifu vai tirdzniecības barjeru mazināšanu, taču esošā pasaules tirdzniecības sistēma tiek saglabāta. Atsevišķos virzienos iespējami jauni tarifi, kamēr citviet divpusēji un reģionāli tirdzniecības līgumi nodrošina tālāku tirdzniecības, kā arī investīciju integrāciju reģionālā līmenī. Pakalpojumu nozarēs kopumā turpinās ofšorizācijas process, savukārt finanšu sektorā, pieaugot regulējuma atšķirībām, drīzāk gaidāma zināma fragmentācija reģionālos blokos, taču kapitāla plūsma pasaulē būs joprojām pietiekami brīva. Galvenais arguments par labu esošās pasaules tirdzniecības sistēmas status quo saglabāšanai ir līdzšinējie ekonomiskie ieguvumi no mēroga ekonomikas un tehnoloģiskais progress, kas virza pasaules ekonomiku tālākas globalizācijas virzienā, neskatoties uz augošo politisko pretestību. Mazāk skaidrs ir tas, vai esošā tirdzniecības un investīciju sistēma pasaulē atrodas līdzsvara stāvoklī, ko ilgtermiņā iespējams saglabāt nemainīgu. Tas, visticamāk, būs atkarīgs no politiskās spējas radīt pietiekamas ekonomiskās iespējas līdzšinējā pasaules ekonomikas globalizācijas procesa zaudētājiem, nodrošināt stabilu ekonomikas izaugsmi attīstītajās valstīs un ierobežot brīvās tirdzniecības, kā arī investīciju plūsmu radītos negatīvos blakus efektus nākotnē. Latvijas investīciju un tirdzniecības ārpolitikai globālā federālisma un status quo scenāriji faktiski nenozīmē līdzšinējās politikas kursa saglabāšanu. ES vienotā tirgus nosacījumi jau šobrīd neļauj valstīm īstenot neatkarīgu tirdzniecības politiku, un investīciju piesaistē jāievēro ES valsts atbalsta nosacījumi. Globālā federālisma gadījumā šie ierobežojumi pārceltos globālā līmenī, kas nozīmētu mazāku iespēju ietekmēt spēles noteikumus. Tātad Latvijai būtu jāveic vēl aktīvāka savu interešu aizstāvība caur ES. Visradikālākais pasaules tirdzniecības un investīciju sistēmas attīstības scenārijs ir deglobalizācija, kur krasi mazinās pārrobežu tirdzniecību 150

151 un finanšu sistēmas integrācija un notiek valstu atgriešanās pie slēgtiem ekonomikas modeļiem. Deglobalizācija, protams, nav viens vienīgs scenārijs, bet gan drīzāk process, kur iespējamas dažādas deglobalizācijas pakāpes dažādās jomās, un diezgan ticama ir reģionālu valstu grupu veidošanās. Taču kopumā rezultāts būtu diezgan tuvs Bretonvudsas sistēmai, kas valstīm ļautu veidot ļoti neatkarīgu ekonomisko politiku, globāli tiktu ierobežota kapitāla kustība, un mazākas pārrobežu kapitāla plūsmas nozīmētu fiksētus vai ļoti stabilus valūtas kursus. Tomēr deglobalizāciju grūti iedomāties kā vienmērīgu un organizētu procesu, it īpaši, ja tas notiktu tirdzniecības kara apstākļos, kur katras valsts mēģinājumi aizsargāt savus ražotājus ar tirdzniecības tarifiem noved pie atbildes soļiem citās valstīs un arvien jauniem tirdzniecības tarifiem. Tas, visticamāk, būtiski mainītu pašreizējo ekonomiskās pārvaldības institucionālo ietvaru. Organizācijas, kuras nodrošina starptautisko ekonomisko sadarbību, piemēram, PTO, zaudētu savu ietekmi un ilgākā periodā, iespējams, tiktu likvidētas. Tādēļ deglobalizācijas scenārijā var pietrūkt nepieciešamo institūciju, kas regulētu starpvalstu attiecības un mazinātu ģeopolitisko konfliktu riskus, jo kā minimums starp valstīm būs nepieciešama resursu tirdzniecība. Pieņemot, ka transporta tehnoloģiju un interneta attīstība ir neatgriezenisks process, nav skaidrs arī, vai vienlaicīgi var eksistēt globāla informācijas telpa un noslēgtas ekonomikas sistēmas. Deglobalizācijas scenārijs pasaules ekonomikai nozīmētu ievērojamus ekonomiskos zaudējumus, lēnāku potenciālo ekonomikas izaugsmi un dārgākas preces patērētājiem. Tomēr deglobalizācija līdzīgi kā ekonomikas globalizācijas process ietekmēs ne tikai kopējos makroekonomiskos rādītājus, bet radīs arī ievērojamu ienākumu pārdali gan valstu iekšienē, gan starp valstīm. Tieši šī pārdale un fundamentāla ražošanas sistēmu pārkārtošana visā pasaulē, kas būtu nepieciešama deglobalizācijai, var radīt pietiekami lielus ieguvumus politiski ietekmīgām grupām, lai šādu scenāriju padarītu politiski iespējamu. Piemēram, automatizācijas tehnoloģiju attīstība varētu veicināt darbietilpīgo ražošanas nozaru atgriešanos attīstītajās valstīs, tādējādi radot darba vietas, kamēr attīstības valstis, visticamāk, kļūtu par deglobalizācijas procesa lielajiem zaudētājiem. Tas, protams, var izraisīt jaunu migrācijas vilni, tādējādi pastiprinot negatīvo noskaņojumu pret globalizācijas procesiem un protekcionisma tendences attīstītajās valstīs. 151

152 Kā liecina SVF aprēķini 16, 10 % tarifu pieaugums pasaulē ilgtermiņā samazinātu pasaules IKP par 2 % un pasaules tirdzniecību par 16 %. Savukārt tirdzniecības kara gadījumā vidējais tarifu līmenis pasaulē varētu sasniegt pat 60 %. 17 Šāds scenārijs nozīmētu ļoti būtisku pasaules tirdzniecības samazinājumu, un faktiski situācija pasaules tirdzniecībā līdzinātos 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Taču šobrīd pasaules ražošanas sistēmas ir sasniegušas nepieredzētu integrācijas pakāpi, un šī sistēmas maiņa vismaz īstermiņā nozīmētu daudz lielākus zaudējumus, nekā to parāda formālie ietekmes aprēķina modeļi. Faktiski to var salīdzināt ar lidmašīnas dzinēja maiņu lidojuma laikā, kur jebkura kļūme var kļūt katastrofāla. No šiem pasaules ekonomikas tirdzniecības un investīciju attīstības scenārijiem laika periodā līdz gadam ticamākais scenārijs ir status quo saglabāšana. Galvenais arguments par labu status quo saglabāšanai ir esošās ražošanas un piegādes ķēdes, kuru izveide ir prasījusi ilgu laiku. Investīcijas ir veiktas, to atpelnīšanās periodi ir pietiekami gari, un ražošanas jaudu pārvietošana starp valstīm nav viegla. Informācijas tehnoloģiju attīstība, visticamāk, turpinās virzīt pasaules ekonomikas tālākas integrācijas virzienā, it īpaši pakalpojumu jomās. Tomēr tehnoloģijās attīstība turpināsies arī lielākas automatizācijas virzienā, kas daļu no kopējās ražošanas kapacitātes varētu atgriezt atpakaļ attīstītajās valstīs. Atkarībā no kopējās ekonomiskās situācijas pašreizējā politiskā pretestība pret tālāku tirdzniecības liberalizāciju un ciešāku pasaules ekonomikas integrāciju var izrādīties pārejoša vai arī pastāvīga, it īpaši, ja attīstīto valstu izaugsme saglabāsies zemā līmenī. Tas nozīmē, ka nākamajos desmit gados iezīmēsies pasaules tirdzniecības un investīciju tālākais attīstības virziens. Taču, pat ja politiskā pretestība ciešākai integrācijai turpinās palielināties, deglobalizācija bez ļoti lieliem ekonomiskiem vai ģeopolitiskiem satricinājumiem tik īsā laika posmā ir maz ticama. Savukārt līdz gadam pasaules tirdzniecības un investīciju sistēmas status quo saglabāšana, visticamāk, kļūs arvien grūtāka. Neatrisinot fundamentālo pretrunu starp ciešu ekonomikas integrāciju, kas ievērojami mazina valstu spēju ietekmēt ekonomiskos procesus savā valstī, un demokrātisku politisko sistēmu, politiskā pretestība ekonomikas globalizācijas procesiem, visticamāk, turpinās pieaugt. Protams, ir iespējams, ka pašreizējā politiskā pretestība ciešākai pasaules ekonomikas integrācijai ir daļa no pārejas procesa, 152

153 un, tirdzniecības sistēmai nostabilizējoties, virsroku gūs tehnoloģiskie faktori un ekonomiski ieguvumi. Tādēļ arī gadā status quo šķiet ticamākais scenārijs, taču tā realizācijas varbūtība varētu būt tikai ap 50 %. Vienlaikus virzība uz globālo federālismu nākamajos 30 gados šķiet maz iespējama. Tas no valstīm prasītu ļoti lielu atteikšanos no suverenitātes ekonomiskās politikas sfērā un plašāku ekonomikas politikas koordināciju, nekā tas šķiet politiski iespējams. Tāpat 30 gadi globālā federālisma scenārijam ir ļoti īss laiks, kā to parāda ES integrācijas process, kas norit jau vairāk nekā 60 gadus. Tādēļ šī scenārija realizācijas varbūtība, visticamāk, nepārsniedz 10 %. Tas nozīmē, ka tirdzniecības un investīciju sistēmas pretrunas starp ekonomiskajiem ieguvumiem un valstu iespējām realizēt neatkarīgu ekonomisko politiku var novest pie deglobalizācijas scenārija, kura varbūtība nākamajos 30 gados varētu būt ap 40 %. Protams, ar globālu informācijas telpu atgriezties pie nacionālām ekonomikas struktūrām būs grūti, tomēr vēsturiskie precedenti rāda, ka pasaules ekonomikas integrācijas process nav neatgriezenisks. Viena iespēja ir pakāpeniska tirdzniecības barjeru paaugstināšana un investīciju plūsmu ierobežošana, kā arī daļēji koordinēta ražošanas sistēmu pārveidošana nacionālās robežās. Alternatīva ir strauja deglobalizācija, ko izraisa vēl viena finanšu krīze vai liels ģeopolitisks konflikts. Ekonomiskajā un sociālajā ziņā šāds scenārijs, protams, būtu ar daudz lielāku negatīvo ietekmi, taču pat pie optimistiskākā scenārija, mazinoties sadarbībai tirdzniecības un investīciju jomās, grūti iedomāties koordinētu rīcību citās jomās, piemēram, klimata pārmaiņu mazināšanai. Klimata pārmaiņas kopā ar valstu virzību uz lielāku neatkarību visās jomās var radīt cīņu par resursiem un novest pie ģeopolitiskiem konfliktiem. Latvijas tirdzniecības un investīciju ārpolitika un gadā secinājumi Līdz gadam pasaules tirdzniecības un investīciju sistēmā ticamākais scenārijs ir status quo saglabāšana, kas Latvijai nozīmētu kopumā nemainīgu ekonomisko ārpolitiku. Galvenais uzsvars joprojām būs ārvalstu investīciju piesaistei eksportspējas veicināšanai, taču lielāku uzmanību pievēršot mainīgajiem iekšējiem faktoriem, un tam, kāda veida investīcijas 153

154 Latvijai nepieciešamas. Latvijā iekšējo noguldījumu apjoms komercbankās gadā ir sasniedzis iekšējo kredītu apjomu, kas nozīmē, ka Latvijā vairs nav vispārīga kapitāla trūkuma. Tādēļ investīcijās svarīgāka nozīme būs zināšanu pārnesei, nevis tikai finanšu līdzekļu piesaistei investīcijām pamatkapitālā. Latvijas investīciju un tirdzniecības politikā savas korekcijas ieviesīs arī nelabvēlīgās demogrāfiskās tendences. Pēc Eurostat prognozēm laika periodā līdz gadam iedzīvotāju skaits darbaspējas vecumā varētu samazināties pat par 80 līdz 100 tūkstošiem cilvēku, un tas nozīmē, ka līdzšinējais ekonomikas faktoru attīstības modelis ar relatīvi lētu darbaspēku un ārvalstu investīciju piesaisti sāk sevi izsmelt. Tālākai sekmīgai ekonomikas attīstībai nepieciešams straujāk kāpināt produktivitāti. Investīciju politikā tas nozīmē prioritēt automatizācijas un robotizācijas tehnoloģiju piesaisti, kā arī attīstību Latvijā. Pretējā gadījumā, darbaspēkam sarūkot, algu kāpums var apsteigt uzņēmēju spēju nopelnīt, un Latvija var nokļūt tā saucamajā vidējo ienākumu slazdā, kur, sasniedzot zināmu attīstības pakāpi, ekonomika zaudē konkurētspēju un nespēj turpināt ekonomisko konverģenci ar pasaules attīstītākajām valstīm. Vienlaikus globālajā tirdzniecībā arvien lielāka loma būs arī pakalpojumu nozarēm, tādēļ pakalpojumu jomu attīstībai, investoru piesaistei un Latvijas interešu aizsardzībai pakalpojumu pārrobežu tirdzniecībā būs jākļūst par vienu no Latvijas ārpolitikas prioritātēm. Arī līdz gadam no iespējamajiem pasaules tirdzniecības un investīciju attīstības scenārijiem ticamākais ir status quo saglabāšanās, kas nozīmētu salīdzinoši nelielas izmaiņas Latvijas ārpolitikā salīdzinājumā ar šodienas situāciju. Tādēļ 30 gadu perspektīvā interesantāk un noderīgāk ir analizēt, ko Latvijas ārpolitikai nozīmētu deglobalizācijas scenārijs, kas no iespējamajiem attīstības virzieniem noteikti ir visizaicinošākais. Pilnīga deglobalizācija un ekonomisko sistēmu atgriešanās valstu robežās, protams, ir ekstremāls gadījums, un iespējama mazākas pakāpes deglobalizācija, piemēram, pasaules sadalīšanās lielos, salīdzinoši izolētos ekonomiskajos blokos, kas atrodas kaut kur pa vidu starp pilnīgi deglobalizāciju un status quo saglabāšanu. Tādēļ deglobalizācijas scenārija pirmais atslēgas jautājums Latvijas tirdzniecības un investīciju ārpolitikai ir ES nākotne. Ja ES saglabā savu vienotību, tad Latvijas tirdzniecības un investīciju politika būtiski 154

155 neatšķirsies no pašreizējas situācijas, taču mainīsies uzsvari atbilstoši ES kopējiem izaicinājumiem. Tas nozīmē investīcijas enerģētiskajā neatkarībā un rūpniecības pārorientēšanu uz vietējo patēriņu, un importa aizvietošanu no ārpasaules. Austrumeiropa reģionam tas noteikti pavērtu iespējas piesaistīt investīcijas un attīstīt patēriņa preču ražošanu nozarēs, kurās šobrīd cenu izmaksu ziņā nespējam konkurēt ar lētajām attīstības valstīm, piemēram, plaša patēriņa sadzīves un elektropreces, vieglā rūpniecība, kā arī atsevišķas mašīnbūves nozares. Patērētājiem kopumā dzīvot kļūs dārgāk un preču izvēle mazināsies, taču uz kopējo ekonomikas attīstību šim scenārijam būs ierobežota ietekme. Galvenais uzdevums investīciju ārpolitikas plānotājiem būtu izmantot ražošanas ķēžu pārkārtošanos pasaulē, lai Latvija vairāk iesaistītos Eiropas līmeņa ražošanas ķēdēs. Savukārt, ja deglobalizācijas rezultātā notiek arī ES šķelšanās, tad Latvijas ekonomikai tas nozīmētu ļoti lielu satricinājumu. Ārējās tirdzniecības īpatsvars Latvijā ir aptuveni divas reizes lielāks nekā pasaulē vidēji, un, ja pieņemam, ka vidējais tarifu līmenis pasaulē pieaugtu līdz 60 %, tad Latvijai tas nozīmētu līdz pat 20 % IKP kritumu. Tāds šoks būtu līdzvērtīgs gadā vai iepriekšējā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā piedzīvotajām krīzēm. Šādā situācijā tirdzniecības politikā prioritāte noteikti būs nodrošināt pieeju nepieciešamajiem dabas resursiem, reģionāla sadarbība enerģētikas jomā un noieta tirgus nodrošināšana mūsu dabas resursu nozarēm kokapstrādei un pārtikas ražošanai. Ierobežotas eksporta iespējas liks spert soļus importa ierobežošanai, un, visticamāk, būs nepieciešama arī savas nacionālās valūtas atjaunošana. Praksē tas nozīmētu līdzīgu politiku kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Vienlaikus investīciju jomā galvenais fokuss būs investīciju un tehnoloģiju nodrošināšana ražošanas pārorientācijai uz importa aizvietošanu. Šādā scenārijā vēl lielāka nozīme būs spējai identificēt atslēgas tehnoloģijas un iegūt pieeju tām, lai nodrošinātu Latvijas ekonomikas funkcionēšanai nepieciešamo ražošanas sistēmas izveidi. Papildus tam Latvijas investīciju politikai daudz vairāk jārēķinās ar nepieciešamību pielāgoties klimata pārmaiņām, jo globāli koordinēta šo pārmaiņu ierobežošana kļūst daudz mazāk ticama. Tādēļ investīciju uzsvars mainās no pārmaiņu novēršanas uz pielāgošanos, un zināma dimensija šajā jautājumā varētu būt arī ārpolitikai, it īpaši sadarbībai reģionālā līmenī. 155

156 Šos izaicinājumus grūtākus padarīs arī Latvijas sabiedrības novecošanās un strādājošo skaita samazināšanās, kā arī strukturālas problēmas darba tirgū. Šobrīd Latvijas ekonomika ir ļoti atkarīga ne tikai no preču, bet arī pakalpojumu eksporta, un liels skaits strādājošo ir nodarbināti IKT, kā arī citās ārpakalpojumu nozarēs. Ekonomikas modelim mainoties uz daudz slēgtāku ekonomiku, šo prasmju būtu daudz vairāk nekā nepieciešams vietējās ekonomikas vajadzībām, līdzīgi kā notika ar inženieriem pēc lielās padomju rūpniecības sabrukuma. Līdz ar to ekonomikas pārorientācija uz vietējo tirgu būs ļoti sarežģīta, ekonomiski dārga un sociāli sāpīga. Šāds deglobalizācijas scenārijs, protams, ir ļoti radikāls, un deglobalizācija iespējama arī mazākā mērogā, tomēr nākamajos 10 un 30 gados noteikti ir situācijas un faktori, kas var novest pie būtiskas tirdzniecības un investīciju sistēmas maiņas pasaulē. Tas nozīmē, ka Latvijas pieeja ārējiem tirgiem un jaunākajām tehnoloģijām var kļūt stipri ierobežota, un tādēļ pašreizējo brīvo tirdzniecību nedrīkst uztvert par pašsaprotamu. Pilnībā sagatavoties šādam scenārijam, visticamāk, nav nedz iespējams, nedz arī nepieciešams, jo tas prasītu lielus resursus, ko vērtīgāk ir ieguldīt pašreizējā ekonomikā. Deglobalizācijas procesi var izpausties daudzos un dažādos veidos, tādēļ Latvijas prioritāte ir saglabāt pēc iespējas plašāku tirdzniecības attiecību loku, vismaz sev tuvākajā reģionā. Tas nozīmē, ka pašreizējā investīciju un tirdzniecības politikā pilnībā nevaram nepaļauties uz ES, kā arī citām starptautiskajām institūcijām, bet nepieciešams veidot un attīstīt divpusējās ekonomiskās attiecības ar tuvākajām kaimiņvalstīm. Šādas attiecības ir ne tikai papildinājums esošai politikai, bet faktiski vienlaikus arī rezerves variants situācijā, ja būtiski mainās pasaules tirdzniecības un investīciju sistēma. Latvijai ir maza un atvērta ekonomika, tādēļ mums ir ļoti svarīgi saglabāt spēju pielāgoties jebkurām pārmaiņām. Tam vajadzīga izpratne par globālajiem ekonomiskajiem procesiem, spēcīgas attiecības ar kaimiņiem un spēja ātri formulēt mērķus mainīgos ārējos apstākļos. Atsauces 1 Nacionālais attīstības plāns gadam., (2012), 2 Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni līdz gadam, (1995), 156

157 3 Stijn Claessens and Neeltje van Horen, Foreign banks: Trends, Impact and Financial Stability, (2012), claeshoren.pdf 4 U.S. imports for consumption, duties collected, and ratio of duties to value, , (2017), 5 Paul R. Krugman, Increasing returns, monopolistic competition, and international trade, Journal of International Economics, vol. 9(4), (Elsevier, 1979), Scott L Baier, Jeffrey H. Bergstrand, The growth of world trade: tariffs, transport costs, and income similarity, Journal of International Economics, vol. 53(1), (Elsevier, 2001), John Williamson, A Short History of the Washington Consensus, paper commissioned by Fundación CIDOB for the conference From the Washington Consensus towards a New Global Governance, Barcelona, (2004) Maurice Obstfeld, Alan M. Taylor, The Great Depression as a Watershed: International Capital Mobility over the Long Run., The Defining Moment: The Great Depression and the American Economy in the Twentieth Century. (Chicago: University of Chicago Press, 1998), David Hummels, Transportation Costs and International Trade in the Second Era of Globalization. Journal of Economic Perspectives, 21 (3), (2007), org/doi/pdfplus/ /jep Paul R. Krugman, Anthony J. Venables, Globalization and the Inequality of Nations, NBER Working Papers 5098, National Bureau of Economic Research, Inc, (1995) Christoph Lakner, Branko Milanovic, Global Income Distribution: From the Fall of the Berlin Wall to the Great Recession, The World Bank Economic Review, Volume 30, Issue 2, 1 January (2016), Carmen M. Reinhart, Kenneth S. Rogoff, This Time is Different: A Panoramic View of Eight Centuries of Financial Crises, Annals of Economics and Finance, Society for AEF, vol. 15(2), (2014), ( 13 Eugenio M Cerutti, Haonan Zhou he Global Banking Network in the Aftermath of the Crisis: Is There Evidence of De-globalization? (2017). WP/Issues/2017/11/07/The-Global-Banking-Network-in-the-Aftermath-of-the-Crisis-Is- There-Evidence-of-De Robert J. Gordon, The rise and fall of American growth: the U.S. standard of living since the Civil War, (Princeton University Press, 2016). 15 World Economic Outlook: Too Slow for Too Long, International Monetary Fund, htt p:// 16 World Economic Outlook: Subdued Demand: Symptoms and Remedies, International Monetary Fund. (Washington, 2016). Issues/2016/12/31/Subdued-Demand-Symptoms-and-Remedies 17 Ralph Ossa, Trade Wars and Trade Talks with Data. American Economic Review, 104(12), (2014)

158 Viedvalsts nākotnes ārpolitika: tehnoloģiju iespējas un izaicinājumi rītdienas Latvijā MĀRTIŅŠ DAUGULIS 158 Pagātni nevar izlabot. Bet daudz ko var darīt, lai nesabojātu nākotni. 1 Viedās Latvijas ārpolitika un tās nākotne ir tiešā veidā atkarīga jau no šodienas Latvijas izaicinājumiem un nostiprinātajām attīstības trajektorijām. Viedo risinājumu ienākšana valsts pārvaldē, tās atsevišķo nozaru labākā regulējumā notiek jau šodien, un jau no šodienas pieredzes ir saprotams, ka valsts ar tās pamatvērtībām ir un paliek attīstības kodolā, viedie risinājumi ir tikai tās efektīvs paplašinājums. Tehnoloģiju sniegtās iespējas rītdienas Latvijā ir šodienas Latviju stiprinošie elementi visā to pieejamības un dažādības apjomā, kas arī aplūkoti šajā rakstā. Vienlaikus jāatceras, ka viedie risinājumi nekad nav pašmērķis, bet gan līdzeklis stratēģisko mērķu sasniegšanai, tai skaitā valsts pārvaldē un ārpolitikā. Tajā pašā laikā viedvalsts nākotnes ārpolitika tiešā veidā saistās arī ar izaicinājumiem rītdienas Latvijai. Izaicinājumi, kas iemieso sevī valsts apdraudējumu visdažādākajās formās, šo apdraudējumu īstenojot ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju palīdzību informācijas un digitālajā telpā. Šis ir viennozīmīgs apdraudējums, kas līdzvērtīgi tehnoloģiju attīstības straujajiem lēcieniem arī ir ar potenciālu attīstīties straujāk, nekā to esam gaidījuši. Pretnostāties un valsti nosargāt, nosargāt ārpolitiku šajā gadījumā arī ir iespējams būtībā tikai ar viedo risinājumu starpniecību, kas ir valsts rīcībā. Tāpēc autors šajā rakstā aplūko viedās ārpolitikas nākotni caur šiem diviem atskaites punktiem iespējām un riskiem, kas, protams, savstarpēji pārklājas līdzīgi kā pārklājas viedvalsts attīstības vektori esošā darbības mo-

159 deļa un stipro pušu spēcināšanā iepretim izteiktai vajadzībai domāt par nākotni, lai izkoptu viedās iespējas aizsargāt šo pašu nākotni no apdraudējuma. Nākotne nosaka tagadni Mēdz teikt, ka nav nekā vienkāršāka un reizē sarežģītāka kā runāt par nākotni. Ieskatīšanās nākotnē ir vilinoša, lai saprastu, kādu ceļu izvēlēties šodien. Nākotnes zīlēšana kā paraža, kas raksturīga visām tautām to vēsturē no zīlēšanas kafijas biezumos līdz laimes liešanai, nav tik sveša arī modernajā (varbūt pat postmodernajā) 21. gadsimtā. Tikai tagad to saucam citādi par prognozēm, aprēķiniem, attīstības scenārijiem, plāniem. Nākotni šodien ir iespējams nopirkt akciju tirgū, vērstpapīra vērtību balstot tikai ticībā par noteiktu nākotnes ekonomikas izaugsmi. Atšķirībā no mūsu senčiem, kuri gadu mijas naktī pieticīgi mēģināja izzināt jauno gadu, valstis mēģina prognozēt savu vietu pasaulē pat pusgadsimtu uz priekšu, un, šajās prognozēs balstoties, valdības liek saviem demosiem pieņemt šodienas politiku. Nākotnes vārdā. Zināmā mērā var piekrist britu filozofam Alanam Votsam, kurš, sludinot Rietumu pasaulē budisma un daoisma domu, norādīja, ka tagadni vidusmēra londonieša dzīvē vienlīdz būtiski nosaka viņa pagātne un nākotne jo jebkuru tagadnes rīcību vidusmēra londonietis piemēro savai ideālajai nākotnei. 2 Šādu domu, tikai zinātniskā griezumā, pamato arī starptautisko attiecību konstruktīvisma skolas teorētiķi. Nikolass Grīnvuds Onufs, starptautisko attiecību konstruktīvisma skolas tēvs, savā darbā The Mightie Frame: Epochal Change and the Modern World runā par varenu ietvaru redzējumu, ko (pagaidām vēl) formulē attīstītā Rietumu pasaule attīstības punktu nākotnē, kurā visiem jānokļūst. Varenais ietvars ir noteikums virs noteikumiem, likums virs likuma, nākotnes sapnis pār tagadnes neērtībām, nākotnes sapnis, kura dēļ ir vērts cīnīties šodien. 3 Onufa sekotāji, kuri pieturas pie konflikta jēdziena un nozīmes starptautiskajā politikā neoreālisma labākajās tradīcijās, norāda, ka cīņa par pareizo nākotni un šīs pareizības pierādīšana ikdienā solīti pa solītim ir laikmeta gars, kas diktē starpvalstu attiecību dinamiku. 159

160 Šādā skatījumā Aukstais karš ar divu vīziju (divu ideālo nākotņu) savstarpējo cīņu, ir košs piemērs, taču... tas nebūt nav beidzies. Tas ir kļuvis sadrumstalotāks, bet rafinētāks kur redzējums par pasaules kārtību, par valstu pastāvēšanās tiesībām ietekmes zonās un noteikumu diktēšanu starptautiskā mērogā, savu nākotnes modeli ideju tirgū lobē visu okeānu krastos, turklāt dažādās tēmās reliģiskajos ideālmodeļos, ekonomiskajos un citos. 4 Redzējums par nākotni nav maznozīmīgs. Ceļš, kurp valsts virzās, ir tikpat būtisks kā tās pagātne, kaut arī nav fiksēts skolu programmās un nepiedodami maz tiek minēts valstsvīru runās. Savā ziņā šeit ir derīgs biheiviorisma virziens, kur valstu un tautu domas tiek pielīdzinātas indivīda domāšanas psiholoģijai; kur viens no formulējumiem depresijai ir nespēja konstruēt nākotni. 5 Pārlieciniet valsti un tautu, ka tai nav nākotnes, un tā pati atteiksies no savas tagadnes, piemeklējot pamatojumu savām neveiksmēm pagātnē. Savukārt indivīds (tauta, valsts), kas kopj tās stiprās puses šodien (tagadnē), caur to atjauno savu ticību nākotnei. Šī ir tā vieta, kur kalpo Zigmunda Skujiņa citāts: Pagātni nevar izlabot. Bet daudz ko var darīt, lai nesabojātu nākotni. Sazemējot tematiku ar tehnoloģiju attīstību un to vietu Latvijas un tās ārpolitikas nākamajā simtgadē, raksta temats kļūst vēl vairāk sarežģītāks un atbildīgā veidā neaptverams. Kvantitatīvi raugoties, tehnoloģiju attīstība notiek eksponenciāli, un precīzus rīkus un risinājumus aprakstīt šodien ir teju neiespējami, taču... Ir iespējams aprakstīt tendences tehnoloģiju pasaulē, kā arī vidi, kurā šādām tehnoloģijām būtu vieta attīstīties. Proti, atsaucoties uz iepriekš minēto, kādu vidi valsts vēlas stiprināt un funkcionālos mērķus sasniegt jau tagad, jau šodien, kas valstij būs nepieciešams, kādas tehnoloģiskās tendences ļautu to nodrošināt, apzinoties, ka konkrēti instrumenti un rīki atrisinās paši sevi, apzinoties progresa tempus. Nākotne sākas šodien. Ārpolitika un ārlietas noris jau tagad. Nākotnes tehnoloģijas, viedās tehnoloģijas ir tikai līdzeklis, lai pastiprinātu norises, kas jau šodien atzītas par labu esam. Tā arī autors šajā rakstā aplūkos tehnoloģiskās tendences eksponenciālajā nākotnē un salāgos ar šodienas ārlietu izaicinājumiem un iespējamo nākotnes redzējumu. Apzinoties minētās digitālās tendences, vienlaikus jāpiezīmē, ka līdzās tām ir arī citas, ko nav iespējams ne aprakstīt, ne prognozēt. Tomēr valsts gadījumā atbildīgi ir lūkoties uz nākotnes tendencēm, būvējot atvērtu 160

161 nākotni šodien. Lai saprastu, kas ir atvērta nākotne un kādu šodienu būvēt, nākamajā nodaļā autors aplūko, kādu ārlietu nākamo simtgades pamatu būtu nepieciešams formulēt, savukārt noslēdzošajā raksta daļā tiek apvienoti ārlietu un tehnoloģiju aspekti. Viedā valsts. Viedā ārpolitika. No šodienas rītdienā Runājot par viedvalsti, viedo valsti vai viedo ārpolitiku, lielu priekšrocību sniedz tieši latviešu valoda un termina piesātinātā jēga vieds ir citāds nekā gudrs. Attiecīgi smart solutions tulkojums latviski, kas, saistīts ar tehnoloģisko progresu, saukts par viedo risinājumu, ir daudzsološāks nekā būtu tikai gudrais risinājums. Vieda valsts un vieda ārpolitika uzreiz atļauj runāt par nolūku, cēloni, kopainu, ne tikai tehnoloģiskās funkcionalitātes uzlabojumiem. Vienlaikus tehnoloģiskās iespējas tiek organiski iekļautas pamatuzdevumu sasniegšanā. Kā tika norādīts Latvijas simtgades Pasaules latviešu zinātnieku kongresā viedvalsts pamatā ir spējas sadarboties un cilvēks, kurš spēj gan radīt, gan izmantot informācijas tehnoloģijas labākas nākotnes vārdā. 6 Latvijas simtgades un viedvalsts sasaiste arī nav nejaušība. It īpaši informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozare saskata sasaisti Latvijas nākamajiem simt gadiem tieši viedvalsts statusa izkopšanā. Ne reizi vien izskanējis IKT nozares attīstības vīzijas modelis viedvalsts, kuras potenciāls ir jau izstrādātās jaudīgās tehnoloģijas, uz kurām mūsdienās balstās ekonomikas un sabiedrības tālākā attīstība. Saskaņā ar Pasaules ekonomikas foruma datiem jaunu biznesa ideju ģenerēšanā jaunuzņēmumos vai esošo uzņēmumu ietvaros Latvija ierindojas kā trešā Eiropā, un informācijas un komunikācijas tehnoloģijas stabili ieņem vietu Latvijas eksporta bilancē. 7 Faktiski paradokss slēpjas situācijā, ka tautsaimniecības attīstībā, ņemot vērā globālās ekonomikas attīstības tendences, īsti nav citu attīstības scenāriju kā vien viedizācija, kas šajā gadījumā ietver virkni sastāvdaļu izpēti, inovācijas, tehnoloģiju pārnesi, tehnoloģisko attīstību un augstas pievienotās vērtības ekonomiku. Nespējot pietiekami veikli žonglēt ar viedvalsts formelementu pietiekami strauju un vienlaicīgu attīstību, saglabāt Latvijas izaugsmes tempus ir neiespējami. Bet, ja ar privāto sektoru spēles noteikumi ir skaidri, un kopējā apziņa sabiedrībā 161

162 atzīst nepieciešamību ekonomikai augt viedi un gudri, kādas ir perspektīvas valsts pārvaldībā, konkrēti šajā gadījumā ārpolitikā? Aplūkojot viedu ārpolitiku viedvalsts kontekstā, rodas jautājums kādās jomās tad ārpolitikas veidošana ir viedizējama? Atbilde meklējama, pirmkārt, jomās, kas stiprināmas; un tikai sekundāri tehnoloģiskajos līdzekļos. Lai atbildētu, kādu viedo ārpolitiku mēs gribam un saredzam nākotnē, jāsaprot, kādu ārpolitiku mēs gribam šobrīd. Atbildes šeit ir divas pirmkārt, ir iespējams noteikt ārpolitiskās pamatprioritātes Latvijā, kas ir pārlaicīgas neatkarīgas Latvijas vēsturē pašas Ārlietu ministrijas skatījumā (un samērot tās ar tehnoloģiskajām iespējām); otrkārt, Latvijas ārlietas ir daļa no Rietumu pārvaldes modeļa valsts pārvaldes kontekstā, un arī šeit ir skaidri iezīmējamas vērtības t.s. labas pārvaldes un labāka regulējuma kontekstā. Runājot par pārlaicīgajām vērtībām, to pamatā ir un paliek demokrātiskas vērtības un starptautiskais tiesiskums. Gadu no gada atšķirīgos vārdos, taču ar to pašu domu tas tiek izteikts ārlietu ministra ikgadējā ziņojumā par paveikto un iecerēto valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos. Proti, Latvijas neatkarības un ilgtspējīgas drošības pamatā ir un paliek universālajās vērtībās un starptautiskajā tiesiskumā balstīta starptautiskā kārtība. Kopš neatkarības atgūšanas Latvija ir iestājusies par starptautisko tiesību un cilvēktiesību ievērošanu. Gan vēsturiski šo principu un pamatvērtību aizstāvība bija nepieciešama, atjaunojot Latvijas de facto neatkarību un īstenojot pāreju uz demokrātisku un tiesisku sabiedrību, gan tie kalpo kā ikdienas pamatpozīcija Latvijas starptautiskā tēla veidošanai šodienas starptautisko attiecību un globālo izaicinājumu vētrainajā laikā. Latvijas interesēs ir veicināt starptautisko tiesību ievērošanu, lai arī Latvija varētu paļauties uz to sniegto aizsardzību, maksimāli ierobežojot citu valstu vai to grupējumu patvaļu savās ģeopolitiskajās interesēs. Citējot ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču: Laikā, kad saskaramies ar hibrīdā apdraudējuma radītiem izaicinājumiem Latvijas drošībai, starptautisko tiesību un cilvēktiesību ievērošana ir arī Latvijas drošības un valsts noturības jautājums. Likuma varas ievērošanas līmenim ir tieša ietekme uz valsts izaugsmes iespējām... 8 Vienlaikus ļoti būtiski uzsvērt, ka šodienas un arī nākotnes Latvijas ārpolitikas un aizsardzības kontekstā draudi vairs nav tikai militāra rakstura. 162

163 Valsts noturībspēja iepretim ārējai ietekmei ir tieši atkarīga no sabiedrības kritiskās domāšanās prasmēm, medijpratības vienā izaicinājumu spektra galā un kritiskās informācijas pārvades un uzglabāšanas infrastruktūras otrā. Rodas zināms paradokss valsts tiesiskums, tās pamatvērtības un to ikdienas izpildījums no ārpuses var tikt izkropļoti informatīvajā telpā un pie nenoturīgas sabiedrības iemesti atpakaļ kopējam sabiedrības informācijas patēriņam, tā graujot valsti no iekšienes caur cilvēku prātiem un, visbeidzot, arī sirdīm. Jaunās tehnoloģijas un pieeja to izmantošanā valstiskā kontekstā ļauj izmantot hibrīduzbrukuma konstrukcijas līdz šim vēl nebijušā veidā, sasaistot organizētās noziedzības, trešo valstu un ieinteresēto pušu intereses neatšķetināmā mezglā ar pretvalstisku un pretrietumniecisku ievirzi. 9 Kaut arī būtu vēlme nešķetināt šo mezglu, bet pārcirst to, viedo izaicinājumu raksturiezīme ir arī augstā detalizācijas pakāpe un smalkums proti, valstij, tās ārpolitiskajām un aizsardzības institūcijām nav citu variantu kā lēnām un konsekventi nodrošināt valsts aizsardzību visos līmeņos ik dienas, pakāpeniski, ar starptautisko partneru atbalstu un, elastīgi reaģējot uz ad hoc radītajām situācijām. Šeit arī parādās pirmā un konkrētā vīzija par tehnoloģiju izmantošanu viedā ārpolitikā ārpolitikas izaicinājums nākamajā simtgadē būs izkopt tehnoloģijas, kas ļauj pretdarboties tehnoloģijā balstītam valsts apdraudējumam. Proti, tehnoloģijas kā ārlietu jomas un valsts pašaizsardzība ir viedvalsts neatņemama sastāvdaļa. Šajā gadījumā tehnoloģiskas ekselences izkopšana viedajā ārpolitikā ietver tādus aspektus kā informatīvās vides ārlietu kontekstā monitorings, adekvāti reaģējot uz nepatiesas informācijas izplatīšanos, viltus ziņu un hibrīdapdraudējuma gadījumā, kā arī tehnoloģiskā aizsardzība kritiskajai infrastruktūrai. Tā kā tehnoloģiskais aspekts ietver gan informācijas, gan komunikāciju tehnoloģijas jomu, arī informatīvas telpas aspekts ir tas, kas jāņem vērā no proaktīva ārlietu sektora perspektīvas, proti, stratēģiskā komunikācija kā atsevišķa nozare patiesības noturēšanai informatīvajā laukā un korektam informācijas atspoguļojumam. Tas savukārt nozīmē komunikācijas kanālu paplašināšanu un reizē personalizēšanu lai ar valstiski būtisku informāciju sasniegtu jebkuru pilsoni Latvijā un pasaulē. Ārlietu ministrijai šeit ir izšķirīga loma komunikācijā ar Latvijas pilsoņiem ārvalstīs, piedāvājot 163

164 korektu, patiesu un aktuālu informāciju par valstī notiekošajiem procesiem, kas ir būtiski katram konkrētajam pilsonim. Būtiski šos pašus tehnoloģiskos aizsardzības mehānismus pielietot ne tikai Latvijas informatīvās telpas un kritiskās infrastruktūras nosargāšanā, bet ņemt vērā, ka Latvija ir daļa no Eiropas Savienības un ka jebkuri uzbrukumi tās pamatvērtībām ir pastarpināts apdraudējums arī Latvijai. Kas ir Eiropas vērtības, arī ir stingri fiksēts Ārlietu ministrijas ziņojumā:...eiropas Savienība nav tikai uz juridisku principu un vienošanos pamata veidota Eiropas valstu savienība. Pirmkārt, tā ir kopīgu Rietumu vērtību telpa, kas balstās uz kopīgu kultūrvēstures mantojumu un pasaules redzējumu. Latvijai ir būtiska Eiropas Savienības vērtību vienlīdzības, likuma varas, cilvēktiesību, tai skaitā pie minoritātēm piederošo tiesību, plurālisma, tolerances, tiesiskuma un dzimumu līdztiesības stiprināšana Līdzās minētajai ārlietu nozarei un tās pamatvērtībām, kas ir kodolā tehnoloģiju piesaistīšanai tikai kā līdzeklim šo vērtību stiprināšanai, ārlietas veido arī universāli labas pārvaldības principi, kuru īstenošanā un aizstāvībā arī ir viedizācijas potenciāls. Ir daudz definīciju un labas pārvaldības interpretāciju, tādējādi apstiprinot politikas teorētiķa Džona Grehema tēzes, ka pārvaldība pati par sevi paver jaunu intelektuālo telpu, atsevišķu nozari 11, it īpaši digitālā pārrāvuma gadsimtā. Saskaņā ar Eiropas Padomes teikto laba pārvaldība ir atbildīga rīcība sabiedrības labā un atbildīga valsts resursu pārvaldība. 12 Vēl precīzāk var minēt Eiropas Ministru Padomes rekomendāciju dalībvalstīm par labu pārvaldību (On good administration), kas definē noteiktus principus, kuri būtu jāievēro attiecībās ar fiziskām vai juridiskām personām ar mērķi sasniegt labu administratīvo pārvaldi. Minētie principi labai pārvaldībai ir: 1) Tiesiskums; 2) Vienlīdzība; 3) Objektivitāte; 4) Samērīgums; 5) Tiesiskā paļāvība; 6) Saprātīga termiņa ievērošana; 7) Līdzdalība; 8) Privātuma ievērošana (datu aizsardzība); 9) Caurskatāmība. 13 Minētie principi ir orientēti uz procesa kvalitāti lēmumu pieņemšanā. To sasaisti ar viedvalsts jēdzienu saturiski, bet ne fokusēti uz tehnoloģijām jau gadā veica Iveta Reinholde, latviešu auditorijai piedāvājot viedās pārvaldības skaidrojuma atšķirību no vienkārši labas pārvaldības. Ja ar labu pārvaldību definē principus, kas jāievēro procesa gaitā, veidojot 164

165 rīcībpolitikas un normatīvos aktus, tā pieņemot, ka gadījumā, ja rīcībpolitiku veidošanas process ir bijis atbilstošs un atklāts, tad arī rezultāts būs tāds, kas apmierinās sabiedrību; tad viedā pārvaldība paredz, ka uzmanība ir vienlīdz jāpievērš gan procesam, gan sasniegtajam rezultātam. Viedās pārvaldības pamatā ir pieņēmums, ka, jau veidojot rīcībpolitikas, normatīvos aktus un jebkādu administratīvo regulējumu, ir jāņem vērā paredzamais iegūstamais rezultāts, ko iegūst gala patērētājs, nevis citas pārvaldes institūcijas. 14 Viedā pārvaldība savā ziņā piedāvā plašāku skatījumu uz problēmu risinājumu, iekļaujošāku kopainas modeļa vērā ņemšanu. Digitālā gadsimta radīto iespēju aspektā viedā pārvaldība tehnoloģijas nepadara par panaceju, taču iekļauj tās potenciālās problēmas risināšanā kā vienu no pieejamākajiem resursiem. I. Reinholdes formulējumā viedās pārvaldības uzmanības centrā ir sarežģītu problēmu risināšana, kuras nav iespējams atrisināt ar birokrātiskām, rutīnas darba metodēm, bet ir jāmeklē jaunas pieejas un iestāžu sadarbības formas, vienlaikus domājot gan par problēmas risināšanas procesa racionalitāti, gan arī par sagaidāmā rezultāta noderību iedzīvotājiem. 15 Tas, protams, paver ne tikai universālu iespēju, bet arī pietiekami universālu izaicinājumu lauku proti, lai politikas un valsts pārvaldē esošie lēmumu pieņēmēji spētu saskatīt tehnoloģiskās iespējas viedizācijai, atvērtībai pastāvīgām pārmaiņām jābūt vispārpieņemtai normai, kā arī nepieciešams veltīt nopietnus resursus tehnoloģiskajiem progresa aspektiem. Turklāt viedajai politikai nevar būt fragmentāra daba (jo tad tā nonāks pretrunā ar citu valsts pārvaldes daļu viedajām politikām) vienota pieeja datiem, vienots priekšstats par to lietojamību un iespējām ir lielākais izaicinājums, lai nonāktu pie viedas valsts, tai skaitā viedas ārpolitikas. Tas savukārt nozīmē, ka viedvalstij jābūt prioritātei visos lēmumu pieņēmēju līmeņos; taču ar to nav pietiekami. Digitālo un stratēģiski komunikatīvo kompetenču palielināšana skar visas pārvaldes politikas sākot ar personāla politiku un beidzot ar iekšējo procesu organizāciju. Precīzas formulas šajā gadījumā nav ir tikai formas un satura pastāvīgi meklējumi, lai efektīvi pielāgotos ārējiem izaicinājumiem. Šeit ir būtiski skatīt digitālās/informatīvās kompetences nevis kā papildu funkcionālu nozari ar savu nodalītu darbības lauku, bet gan kā universālu kompetenci, kas pavada jebkuru lēmumu vai darbību. 16 Šāds 165

166 skatījums, kaut arī vienkārši saprotams, ir izaicinājums gan no formas, gan satura viedokļa. No formas viedokļa jāapzinās, ka katrai institūcijai, valstiskai vai nevalstiskai, ir sava iekšējā hierarhiskā uzbūve, funkciju un atbildību deleģējums. Klasiski tie ir sabiedrisko attiecību un komunikācijas departamenti, IT nodrošinājuma departamenti, kas vada iestādes ārējo komunikāciju un nosedz tās tehnoloģiskās vajadzības. Šajā situācijā ir divi riska faktori pirmkārt, netiek izmantots viss organizācijas resurss, kā tas būtu iespējams, ja stratēģiski komunikatīvā kompetence un izpratne par IT iespējām tiktu izdalīta uz visiem organizācijas dalībniekiem; un, otrkārt, reaģējot uz tehnoloģiju radītiem apdraudējumiem, izpratnei par rīcību, tās sekām arī nav deleģējamas vietas konkrētā departamentā (tehniski, protams, taču izpratnes līmenī katram pārvaldē iesaistītajam jāsaprot notiekošais vismaz vadlīniju kontekstā). 17 Lai tas notiktu, ir nepieciešama konsekventa kopējas izpratnes (awareness) būvēšana vērtību līmenī, no adresātiem stratēģiskajā komunikācijā padarot par dalībniekiem. Līdz ar to pārvaldes viedizācija sevī ietver ne tikai jau esošo izpratņu par vērtībām un jauno kompetenču horizontālu paplašināšanos, pakāpenisku transformāciju no būšanas atsevišķi uz līdzbūšanu katrā jomā un nozarē, bet arī jēdziena padziļināšanu, apzinoties, ka vieda valsts pieprasa arī ilglaicīgu mājas darbu attiecībā uz visu sabiedrības grupu sagatavošanu, vērtību stiprināšanu, izskaidrošanu un iesaistīšanu. Tehnoloģiju tendences. Pāri robežām, pāri valstij Tehnoloģiju ietekme uz valsts pārvaldīšanu, salīdzinot ar tehnoloģiju ietekmi uz ekonomiku, pakalpojumu sektoru, informācijas apriti, ir būtībā vēl zinātniski nopietni neaplūkots temats. Tāpēc, iespējams, loģisks ir novērojums, ka pasaules vadošo prognožu kompāniju nākotnes un tehnoloģiju paredzējumi bieži pat nemin ne valstis, ne robežas. 18 Tehnoloģiskais progress būtībā ir globalizācijas augstākais punkts tam nav nacionalitātes; kā kavēkli tas saredz nacionālo normatīvo aktu atšķirības; digitālā valoda ir universāla un pārnacionāla. Valstīm zināmā mērā nākas pielāgoties tehnoloģiju tempiem un to radītajiem izaicinājumiem tāpat kā lieliem un statiskiem uzņēmumiem mainīgā un plūstošā uzņēmējdarbības vidē. Tas arī ir iemesls, kāpēc valodas lietojumā tiek izmantoti dažādi apzīmējumi 166

167 nākotnes tendencēm tehnoloģijās, ne vienmēr ar pozitīvām noskaņām. Kā labs piemērs šeit kalpo angļu termins disruption. 19 Tas tiek lietots šodienas un nākotnes vides raksturošanai tehnoloģiju un uzņēmējdarbības saplūšanas jomā lielais pārrāvums. Progress pārrauj esošos darbības modeļus, jo tehnoloģijas ietekmē katru dzīves jomu, turklāt tik niansēti, ka to nav iespējams aprēķināt, tikai nojaust. Apkopojot virkni auditorkompāniju, kā arī tehnoloģiju futurologu procesu analīzes, iespējams ieskicēt tendences, kas izpaudīsies dažādos un šobrīd neprognozējamos funkcionālos risinājumos. Šie ir attīstības virzieni, ar kuriem ir jārēķinās. Fokuss uz mākslīgā intelekta radītām iespējām Mākslīgā intelekta piedāvātās tuvākās nākotnes iespējas ir radījušas būtiskas pārmaiņas biznesa domāšanā gadā tehnoloģiju giganti, tostarp Google un Microsoft, koncentrējās uz pirmā mākslīgā intelekta stratēģiju, kas ir radījis zināmu kulta statusu veidā, kā vispār domāt par nākotnes risinājumiem. 20 Attīstītākie uzņēmumi savā reālajā darbībā, kā arī stratēģiskajās nostādnēs demonstrē vēlmi izmantot mākslīgo intelektu un ar to saistītos rīkus, piemēram, procesu automatizāciju, administratīvo resursu atbrīvošanu, kā arī vienkārši datu apkopošanu, sakārtošanu un uzkrāšanu, iespējams, pat bez šobrīd skaidras vīzijas par šo datu precīzas izmantošanas iespējām. Mākslīgā intelekta ienākšana tautsaimniecībā atver diskusijas par datu apstrādi valsts mērogā, valsts lielajiem datiem, kā arī tādiem faktoriem kā darbaspēka pieejamība/mobilitāte, kvalifikācijas fokusa maiņa un cita pieeja plaša spektra procesu organizācijā. Šajā gadījumā iespējas ārpolitikā saistībā ar lielajiem datiem un mākslīgā intelekta izmantošanu tiešā veidā saistās ar saiknes uzturēšanu ar pilsoņiem ārvalstīs, kā arī reālā tiešā laika komunikācijā nepieciešamības gadījumā. Jebkurš lauks, ko monitorē Ārlietu ministrija savas kompetences ietvaros, ir viedizējams satuvinot pilsoņus, procesus un informāciju. Lielo datu un mākslīgā intelekta lietošana, protams, atver jautājumu par Ārlietu ministrijas pārraudzības un atbildības tvērumu tomēr arī šeit ir skaidri saredzama tendence valsts pārvaldes institūcijām nevis 167

168 norobežojoties no jaunu pienākumu uzņemšanās, bet gan kalpojot kā vienotai platformai agrāk nesaistītiem procesiem. Tomēr klātesoši ir arī būtiski riski. Mākslīgā intelekta un lielo datu radītās iespējas strādā un darbojas tikai pie augsta līmeņa datu aizsardzības. Kiberdrošības aspekts ir caurviju elements visiem tehnoloģisko iespēju punktiem, kas minēti šajā nodaļā, taču tieši saistībā ar lielajiem datiem un to drošību kiberaizsardzības ekselencei ir primāra nozīme. Autors šajā gadījumā atļausies būt radikāls savā viedoklī tikai attīstot kiberdrošības un aizsardzības spējas jeb spējot aizsargāt tos resursus (datus), kas nepieciešami tehnoloģisko iespēju nodrošināšanai, vieda valsts drīkstētu uzņemties spert soļus jebkuras tālākās digitalizācijas virzienā. Personalizēšana un pielāgošana Precīzi pielāgotu indivīda vajadzību apzināšana un mērķēta pakalpojumu pielāgošana jebkurā nozarē ir tendence, kas pakāpeniski maina arī patērētāju domāšanu, pieprasot aizvien personīgāku pieeju jebkurā pakalpojumā, vienlaikus nepamatoti nepalielinot izmaksas vai resursu pārpalikumu (piemēram, atkritumus vai izmešus). 21 Personalizēšana ir kļuvusi par galveno klienta prasību, kas uzņēmumiem jāsniedz, lai saglabātu konkurētspēju. Pakalpojuma personalizēšana valsts pārvaldes pakalpojumu sniegšanā pie šādas tendences ir ne tikai iespējas, bet arī nepieciešamības jautājums. Vai ārpolitikai ir jākļūst tuvākai valsts pilsoņiem? Skaidri zināms ir tas, ka tehnoloģiskās iespējas šādu ceļu paver. Katram savu Ārlietu ministriju no lietojamības viedokļa jeb informācijas sasniedzamības viedokļa pēc personalizētām vajadzībām un iestatījumiem, kā arī precīzāka ziņas nodošana pilsoņiem no Ārlietu ministrijas vajadzības gadījumā. Šis ir aspekts, kur visā tā krāšņumā atklājas sociālo tīklu potenciāls iedzīvotāju segmentētā un mērķētā sasniegšanā. Personalizēšanas un pielāgošanas riski ir salīdzinoši nelieli, un pēc būtības vienīgais risks ir pārāk aktīva migrēšana uz personalizētām un pielāgotām platformām, atstājot novārtā esošās platformas. Šeit viennozīmīgi ir vērā ņemams tas Latvijas iedzīvotāju apjoms, kas vēl joprojām ietilpst viedās tehnoloģijas nelietojošo iedzīvotāju daļā. Kaut arī šis skaits konsekventi sarūk, tomēr īstena personalizēšana un pielāgošana ietver arī 168

169 klasisko platformu saglabāšanu, viedās tehnoloģijas pievienojot jau esošajiem komunikācijas tīkliem, nevis pilnībā aizvietojot tos. Personas datu vērtēšanas un aizsardzības platformas Personiskie dati ir kļuvuši par ekonomisku priekšrocību. Tomēr patērētāju zināšanu trūkums par to, kas tieši tiek izmantots un cik tas tiešām ir vērts, varētu izraisīt nevēlēšanos dalīties ar datiem. Personas datu vērtēšanas platformas palīdzēs informēt personas par to datu vērtību, vadot jaunu produktu un pakalpojumu vilni, kuru mērķis ir palīdzēt patērētājiem iegūt īpašumtiesības uz viņu personīgo informāciju. 22 Valsts loma šādos apstākļos saistās ar korektu datu aizsardzības normatīvo aktu piemērošanu (piemēram, Vispārīgās datu aizsardzības regulas (GDPR) gadījumā), kā arī proaktīvu rīcību komunikācijā ar iedzīvotājiem par viņu datiem un to pielietojamību. Datu apmaiņas izaicinājumi starpvalstu kontekstā šajā gadījumā būs tieša ārlietu sektora kompetence. Pašas valsts rīcībā esošo datu aizsardzība šeit nav pat apspriežams temats, bet jāuztver par augstākās prioritātes pašsaprotamību. Ārlietu ministrijas kompetence šajā gadījumā ir ne tikai GDPR kontekstā esošā regulējuma ieviešana un skaidrošana savas kompetences jomā (līdzās citām ministrijām), bet arī sabiedrības uzmanības vēršana datu drošības jautājumos arī ārpus valsts un starpvalstu kontekstā. Savukārt personas datu vērtēšanas un aizsardzības platformu radītie riski var saistīties tikai ar datu noplūdi vai nepamatotu datu vākšanu, kas nozīmē, ka īpaši liela loma jāpievērš datu vākšanas un uzturēšanas politikai. Gan pie šī, gan citiem izaicinājumiem noteikti minami arī tiešas ļaunprātīgas rīcības riski kibertelpai un informatīvajai videi hibrīdkara apdraudējuma kontekstā. Kā atsevišķs risks, bet reizē arī iespēja, šeit minama vienotu ES datu aizsardzības platformu ieviešana, piemēram, migrācijas kontroles pasākumu kontekstā, kas no lietojuma viedokļa šobrīd ir tikai teorētiski koncepti, taču praktiski var kļūt par tuvākās desmitgades realitāti. Šādā gadījumā Latvijas Ārlietu ministrijai integrēti ar citām valsts institūcijām būs jāspēj pieslēgties kopējai datu sistēmai, kas nozīmē, ka arī šodienas sistēmas jāveido maksimāli adaptīvas jeb, vienkāršāk sakot, ar skatu nākotnē, lai harmonizācijas gadījumā nerastos papildu šķēršļi. 169

170 Pakalpojumu platformu modelis Pakalpojumu biznesa modeļa izaugsmi ir izraisījušas pārmaiņas gan uzņēmumu, gan patērētāju vajadzībās, lielu daļu resursu spējot pārlikt uz ārējo pakalpojuma sniedzēju (vai tieši pretēji, attīstot platformu, kas uzņem sevī neierobežotu daudzumu pakalpojuma sniedzēju). Uzņēmumi kā pakalpojumu vidutāji maina tautsaimniecības struktūru visā pasaulē, principā efektivizējot izmaksas un izmantojot aizvien efektīvākas platformas tīmeklī visdažādākajām vajadzībām. Līdz gadam tiek prognozēts, ka globālais XaaS (anything as-a-service/jebkas kā pakalpojums) katru gadu pieaugs par 40 %. 23 Šāds aspekts arī valsts pārvaldei uzliek līdz šim nebijušu izaicinājumu maksimālu resursu efektivizēšanu, izmantojot arī ārpakalpojumus valsts pakalpojuma piegādē. Savā ziņā Xaas modelis, no valsts pārvaldes perspektīvas raugoties, ir teorētiski sarežģītāks (kaut arī tehnoloģiski vieglāks) ārpuspakalpojuma modelējums tikai šajā gadījumā 21. gadsimta t.s. űberekonomikas apstākļos. Šobrīd nav diskutēts par to, ka valsts vai tās atsevišķa institūcija varētu kļūt par Xaas platformas turētāju (kaut arī tas būtu uzņēmējdarbību strauji veicinošs modelis); taču pavisam atklāts ir jautājums par ministriju dalību šajās platformās. Risks jebkurā pakalpojumu platformas modelī ir pakalpojuma kvalitāte, datu drošība un izmaksu kontrole; kā arī pašas sistēmas iekļaušanās esošajā normatīvo aktu regulējumā (piemēram, nodokļu nomaksas jautājumos). Valsts gadījumā visi šie jautājumi ir būtiski, un idejiski diskusijas pamatlīnija ir cik tālu valsts var iet, deleģējot daļu savu funkciju šāda veida pakalpojuma platformai, vienlaikus esot droša par sasniedzamo rezultātu. Ilgtspēja kļūst par galveno inovāciju iezīmi Ilgtspējības faktors jaunu pakalpojumu un preču piedāvāšanā klientiem ir viens no caurviju elementiem, kas parādās visos inovāciju līmeņos. Šī vēlme ir bijusi līdztekus oficiālo pilnvaru, piemēram, valstu valdību un kolektīvo starptautisko organizāciju, piemēram, Apvienoto Nāciju, centieniem. ANO ambiciozie Ilgtspējīgas attīstības mērķi arvien vairāk tiks atspoguļoti uzņēmumu inovāciju programmās. 24 Valstīm savu politiku izstrādē un 170

171 pakalpojumu nodrošinājumā iedzīvotājiem ne tikai jāņem vērā ilgtspējības kritēriji, bet jāpilda arī būtiska informatora un komunikatora funkcija šo kritēriju paušanai sabiedrībā, kā arī informēšanā par to izpildes progresu. Ilgtspējības aspekts un ar to saistītie kritēriji ir viena no, autora skatījumā, lielākajām iespējām Ārlietu ministrijai viedās valsts kontekstā. ANO ilgtspējības attīstības mērķi kā caurviju elements sabiedrībā notiekošajiem procesiem; ilgtspējīgāko uzņēmumu izcelšana un atzinības izteikšana, valsts publiskās diplomātijas un maigās varas sasaiste ar virzību uz ilgtspējības kritēriju sasniegšanu (un prasmju un kompetenču izkopšanu, lai tos palīdzētu sasniegt citām valstīm), ir ceļš, kurā ārlietu sektors var pilnasinīgi realizēties, visu minēto apvienojot ar tehnoloģiskajām inovācijām. Ilgtspējas kontekstā riski saistās ar nosprausto ilgtspējības kritēriju nesasniegšanu vai atkāpšanos no virzības uz tiem. Tehnoloģiskā perspektīvā atsevišķs risks ir uzņēmējdarbības vides un valsts kopumā informatīvā atrautība no globalizētās sabiedrības pieprasījuma pēc ilgtspējību veicinošiem produktiem un pakalpojumiem. Blokķēdes tehnoloģijas Eksperimenti ar blokķēdes tehnoloģiju ir kļuvuši par atsevišķu trendu tehnoloģiju pasaulē, fokusējoties uz uzticības tīklu veidošanu, procesu pārredzamības uzlabošanu, kā arī izmaksu samazināšanu. Būtiski apzināties, ka blokķēdes tehnoloģija aptver ne tikai acīmredzamos finanšu pielietojumus, bet arī novatoriskus risinājumus enerģētikai, tirdzniecībai, tirgzinībai, veselības aprūpei, drošībai un citiem aspektiem. 25 Valsts tiesiskais regulējums blokķēžu gadījumā, kā arī atvērta domāšana, nesasaistot blokķēdes aspektu tikai ar kriptovalūtas diskursu, ir sasaistāms ar jebkuras valsts t.s. nākamās Nokia aspektu. Vistuvākā realitātei ārpolitikas jomā ir blokķēdes tehnoloģijas ieviešana kontekstā ar informatīvo drošumu piemēram, viltus ziņu pārbaudē vai atlasē; kā arī kontekstā ar daudzposmu procesu pārbaudi šeit kā piemēru var minēt tranzīta nozari. Būtiskais elements blokķēdes tehnoloģiju pielietošanā ir izmantot iespēju logu proti, apsvērt tehnoloģiskos risinājumus, tiklīdz tie parādās tirgū citu valstu lietošanā. Pavisam noteikti, turpinoties tehnoloģiskajam progresam sazobē ar mēģinājumiem ietekmēt 171

172 vēlēšanas un politiku, blokķēdes tehnoloģija vēlēšanu norisē varētu būt viens no risinājumiem. Protams, pirms runāt par to, Latvijas sabiedrībai vajadzētu nonākt līdz konsensam elektroniskās balsošanas ieviešanā (kā tas ir izdarīts Igaunijā) kaut arī tas ievērojami nepalielina balsotāju skaitu, tomēr elektroniskā iespēja balsot parāda sabiedrības uzticību digitālajai pārvaldei, un vairāk kalpo kā uzticamību apstiprinošs rīks nekā funkcionāla nepieciešamība. Blokķēdes tehnoloģijas risks, protams, saistās ar finanšu sfēru un tās neprognozējamo iedabu. Vēlreiz apzinoties, ka blokķēdes tehnoloģija kriptovalūtu kontekstā nav sasaistāma ar ārpolitikas jomu, vienlaikus pastāv risks, ka lēmumu pieņēmēji gan politiskajā, gan ierēdniecības līmenī minēto tehnoloģiju saista tieši ar kriptovalūtu, tādējādi noņemot pat no diskusiju iespējas citus blokķēdes tehnoloģijas izpausmes veidus. Preskriptīvā datu analīze uzlabotu lēmumu pieņemšanai Prescryptive Analytics jeb viedo datu tagadnes mirkļa analīze un prognozēšana ir liela apjoma datu apstrāde procesu simulācijai un lēmumu pieņemšanai, kā arī jaunu secinājumu izdarīšanai no jau pieejamiem, bet neapstrādātiem datiem. 26 Šī joma saistās arī ar līdz šim neiekļautu datu apjomu analizēšanu konkrētās nozares vajadzībām, piemēram, mobilo sakaru noslodzes analīzi ceļu infrastruktūras noslodzes mērījumiem, u.tml. Kopsakarībās ar iepriekšminētajām tehnoloģiskā progresa tendencēm valsts sava pakalpojuma efektivizēšanai un jaunu pakalpojumu pielietošanai var izmantot līdz šim nebijušu pieeju datu analīzē, it īpaši simulējot vēl nepieņemtas rīcībpolitikas iniciatīvas un to efektu sabiedriskajos un tautsaimniecības procesos. Datu analīze reālajā laikā jeb t.s. digitālais dvīnis pilnīgi simulētā vidē šobrīd vēl nav plaši diskutēti risinājumi populārajos medijos un sabiedrībā, taču ir viens no saistošākajiem tehnoloģiskā progresa aspektiem, diemžēl arī valsts drošības un aizsardzības jomā. Digitālais dvīnis ir simulācijas modelis, kurā var testēt ārējās vides ietekmi uz konkrēto subjektu, tādējādi efektivizējot lēmumu pieņemšanu. 27 Digitālie dvīņi sniegs uzņēmumiem iespēju reaģēt uz pārmaiņām, uzlabot un testēt darbības, ko līdz šim nav bijis iespējams darīt. 172

173 Ārpolitikas un hibrīdkara kontekstā situāciju simulācija nav tikai attīstības jautājums, bet var tikt nopietni izmantota valsts patieso aizsardzības spējas izzināšanai, kā arī atklātai diskreditēšanai, paziņojot par šādas simulācijas rezultātiem, piemēram, izplatot informāciju par kara uzvarēšanu pirms kara sākšanās. Šis minētais punkts ir vistuvāk zinātniskās fantastikas pasaulei, taču fragmentētā veidā satur arī vislielāko valsts uzmanības nepieciešamību, jo primāri skar aizsardzības jomu. Konverģence Tā kā jaunās tehnoloģijas un jaunie uzņēmējdarbības modeļi pārveido nozares, līnijas, kategorijas un dalījumi saplūst visdažādākajos veidos. Nozaru konverģence paver milzīgas iespējas organizācijām attīstīties, piedāvājot jaunus produktus un pakalpojumus. Piemēram, automobiļu uzņēmumi iegulda lietotņu izstrādēs, strādājot pie mobilitātes risinājumiem, bankas tuvojas finanšu tehnoloģiju risinājumiem (fintech), lai efektīvāk sasniegtu patērētāju. 28 Protams, ka konverģences aspekts maina patērētāja (valsts gadījumā pilsoņa) domāšanu no valsts iestādēm tiek sagaidīti pakalpojumi, ko tās agrāk nesniedza; tiek publiski izvērtēti organizāciju un iestāžu resursi un to izlietojums, saskatot konverģences iespējas resursu ietaupīšanā. Raksturīgi, ka komercsektora konverģences tendences radītais spiediens paralēli rada arī vēl vienu faktoru t.s. vienas pieturas aģentūras efektu 29 jeb klienta vēlmi visu pakalpojumu saņemt caur vienu kontaktpunktu vienalga, vai tas ir uzņēmuma vai valsts kontekstā. Saplūstot iepriekš nošķirtām nozarēm, samazinās saskarsmes virsmas klientam un pakalpojuma sniedzējam; pilsonim un valstij, protams, pastāvot attīstībai, pieprasījums pēc kvalitatīvas informācijas/produkta/pakalpojuma palielinās. Šādā kontekstā ārlietu lielākais izaicinājums un reizē iespēja būs viedi paplašināt savas pārraudzības jomas, kļūstot par iedzīvotāju Latvijā un ārvalstīs vienas pieturas vēršanās punktu, piegādājot atbildes uz jebkuriem jautājumiem, kas iedzīvotājiem saistās ar starpvalstu attiecībām. Pieaugot informatīvajam troksnim arī starptautiskajā mediju telpā, Ārlietu ministrijas laicīgs un mērķtiecīgs viedoklis un skaidrojums par skaļiem un atšķirīgi atspoguļotiem notikumiem pasaulē atbilstoši valsts vērtībām un interesēm arī ir iespēja, kas neizmantota var raisīt riskus. 173

174 Spiediens uz konverģences nepieciešamību tiešā veidā saistās ar administratīvā aparāta sloga palielināšanās risku, kas savukārt ir būtiski vērā ņemams apdraudējums kvalitātes novērtējumam politiskajām darbībām sabiedrības skatījumā. Līdz ar to šādu risku novēršanai funkcionālās konverģences aspekts allaž rūpīgi jāizvērtē kopsolī ar administratīvā sloga samazināšanu. Tehnoloģisko inovāciju ieviešanas gadījumā, kaut arī sākotnēji inovācijas darbojas paralēli ierastajiem darbības modeļiem, to mērķim ir jābūt resursefektīvai attīstībai. Secinājumi rītdienai. Viedā simtgade Latvijā Runājot par viedvalsti un pasaules tehnoloģiju attīstību, skaidrs ir viens vieda valsts nesākas ar tehnoloģijām, bet ar skaidru vērtību apziņu, kurp virzās, un tehnoloģijas ir tikai līdzeklis šī mērķa sasniegšanai. Protams, vienlaikus pasaules tehnoloģiskā progresa kontekstā rodas gan jaunas iespējas valsts vērtību sargāšanā un mērķu sasniegšanā, gan arī jauni apdraudējumi. Valsts apdraudējums un nacionālā drošība kā viens no jautājuma skatu punktiem ļauj nonākt pie vienkārša secinājuma viedvalsts ārpolitikai un aizsardzības politikai ir jāspēj adekvāti reaģēt uz tehnoloģiju radītajiem izaicinājumiem un apdraudējumiem. Tas nozīmē, ka kiberdrošības jomas un proaktīvas spējas noteikt apdraudējuma virzienus kibertelpā ir viedvalsts augstākā līmeņa prioritāte. Viedvalsts nākotnes pīlārs ir drošumspēja. Otrkārt, tehnoloģiju radītais spiediens uz tautsaimniecības nozarēm (t.s. pārrāvums ierastajos saimniekošanas modeļos) neapšaubāmi rada spiedienu arī uz valsti kā pakalpojuma sniedzēju saviem klientiem pilsoņiem. Viedvalsts spēja reaģēt uz pilsoņu vajadzībām tikpat operatīvi un kvalitatīvi, cik privātā sektora pakalpojuma sniedzēji vairs nav izvēles, bet iespējas jautājums visuresošo kvalitātes standartu izaugsmes kontekstā. Tas savukārt nozīmē, ka viedvalstij jābūt spējīgai savietot tās rīcībā esošās datu sistēmas, pilnvērtīgi izmantot tās rīcībā jau esošos datus un korekti ievākt jaunus, reizē nodrošinot to aizsardzību. Viedvalsts nākotnes pīlārs ir pakalpojuma kvalitāte. Treškārt, kas ir caurviju elements minētajiem punktiem viedvalsts raksturlielums izpaužas arī bez tehnoloģijām proti, tās iekšējās labās un 174

175 viedās pārvaldības kontekstā. Protams, ka labā un viedā pārvaldībā tehnoloģiskie risinājumi arī ir neapšaubāmi izmantojams līdzeklis, taču primāra šeit ir principu un vērtību ievērošana. Neskatoties uz to, ka viedā pārvaldība tās izpausmēs ir virsmērķis, autora skatījumā Latvijā vēl ir potenciāls labas pārvaldības mērķu sasniegšanā, taču vienlaikus jau stratēģiski iekļaujot viedās pārvaldības principus. Viedvalsts nākotnes pīlārs ir vieda pārvaldība. Visbeidzot būtiska ir izpratne, kad viedvalsts sākas. Tas nav nākotnes punkts, jo, skatot to kā nākotnes punktu, pastāv risks viedvalstij attālināties kā horizonta līnijai. Viedvalsts ir jāpieņem kā tagadnes, šodienas prioritāte visos pārvaldes līmeņos apzinoties, ka uz tās sasniegšanu notiek virzība ik dienu, pieņemot ikvienu lēmumu. Jebkurš normatīvais akts, kas bez pamata aizver iespējas atvērtiem tehnoloģiskiem risinājumiem vai tieši pretēji, nepārdomāti pieņemts, rada apdraudējumu valsts informatīvajai telpai, ir solis atpakaļ, solis prom no viedvalsts. Savukārt jebkurš viedas pārvaldības izpildījumā pieņemts lēmums ir solis tuvāk viedvalstij, kādu to katrs iztēlojamies ar visām iespējām plaukstošai Latvijai. Viedvalsts nav gala mērķis, viedvalsts ir ceļš ikdienas politikā, kas sācies jau šobrīd. Visi minētie aspekti tiešā veidā saistās arī ar ārpolitiku. Autora skatījumā, saplūstot globālajai informatīvajai telpai un stiprinoties hibrīdapdraudējumiem, Ārlietu ministrija neapšaubāmi būs izaicinājuma priekšā kļūt par autoritātes jeb patiesas un skaidrojošas informācijas balsi ārpolitisko procesu interpretācijās iekšzemē un Latvijas tēla un principu noturēšanā ārpus mūsu zemes robežām. Vienlaikus nezaudējot savus līdzšinējos darbības principus un veidu, tikai paplašinot tos atbilstoši 21. gadsimta realitātes izaicinājumiem. Viedā ārpolitika 10 gadu perspektīvā sasaistās ar valsts pilnīgu pāreju uz Rietumu struktūrām, principiem un vērtību telpu, ar lielu uzsvaru tieši uz pamatprincipu izkopšanu un noturēšanu katrā valsts politikas darbībā un pārvaldības aspektā. Kamēr 30 gadu perspektīva kontekstā ar tehnoloģijām ir atvērta grāmata, kuras rakstība būs atkarīga ne tikai no tehnoloģiju esamības, bet pats būtiskākais no valsts gatavības tās pieņemt ar atvērtu prātu savu stratēģisko mērķu īstenošanai. 175

176 Atsauces 1 Zigmunds Skujiņš, citāti, 2 Alan Watts, The Wisdom of Insecurity: A Message for an Age of Anxiety, (New York, 2011). 3 Nicholas Greenwood Onuf, The Mightie Frame: Epochal Change and the Modern World, (New York: Oxford University Press, 2018). 4 Scott M.Thomas, The global resurgence of religion and the transformation of international relations: The struggle for the soul of the twenty-first century, (New York: PELLGRAVE MCMIL- LA N, 2005). 5 Rollo May, Love and Will, (New York: W.W. Norton, 2007). 6 Raivis Vilūns, Pasaules latviešu zinātnieku kongress: Viedvalsts pamatā ir cilvēks, Sestdiena, ; 7 Juris Binde, Nākamie 100 gadi Latvijai viedvalsts, Dienas Bizness, 7. septemris, 2017, 8 Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos gadā, Ibid. 10 Ibid. 11 John Graham J., Principles for Good Governance in the 21st Century, Policy Brief, Institute of Governance, (2003), th session of the Conference of European Ministers responsible for local and regional government, (Valencia, October 2007) Report by the Secretary General, Recommendation CM/Rec(2007)7 of the Committee of Ministers to member states on good administration, 14 Iveta Reinholde, Pārvaldība: laba vai vieda..., Latvijas intereses Eiropas Savienībā, Rīga, 2013/4. 15 Ibid. 16 Kirk Hallahan, Derina Holtzhausen, Betteke van Ruler, Dejan Verčič, Krishnamurthy Sriramesh, Defining strategic communication, International Journal of Strategic Communication, 1(3), (2007), Magnus Fredriksson, Josef Pallas, Strategic Communication as Institutional Work, in D. Holtzhausen, A. Zerfass eds., The Routledge Handbook of Strategic Communication, (New York, 2015), Assesment of Global Megatrends, European Environment Agency, February 28, 2017, 19 Digitālajam pārrāvumam, ko sauc arī par informatīvo pārrāvumu, industriālo pārrāvumu, nav vienotas definīcijas, taču autora skatījumā, Gartner vārdnīca dod precīzāko ieskatu termina skaidrojumā: Digital disruptionis an effect that changes the fundamental expectations and behaviors in a culture, market, industry or process that is caused by, or expressed through, digital capabilities, channels or assets ( Formulējuma būtiskā vērtība tehnoloģiju attīstība ietver ne tikai realitātes izmaiņas bet arī ekspektācijas par pārmaiņu virzieniem. 20 Jay Samit, 4 Technology Trends That Will Transform Our World in 2018, Fortune, December 26, 2017, 21 Tina Mulqueen, The New Size Is Custom: How Retailers Are Using Personalization To Win Customer Loyalty, Forbes, August 25, 2017, 176

177 mulqueen/2017/08/25/the-new-size-is-custom-how-retailers-are-using-personalizationto-win-customer-loyalty/#302c Dan Woods, How Data Protection Platforms Can Power A New Generation Of Apps, AI And Data Science, January 15, 2018, danwoods/2018/01/15/how-data-protection-platforms-can-power-a-new-generation-ofapps-ai-and-data-science/# c25e8 23 George Collins, Everything-as-a-service: Modernizing the core through a services lens, February 07, 2017, everything-as-a-service.html 24 Rob Prevett, 18 Disruptive Technology Trends For 2018, January 11, 2018, htt ps://disr uptionhub.com/2018-disruptive-trends/ 25 Anna Lali Tsilidou and Georgios Foroglou, Further applications of the blockchain, May 2015, the_blockchain 26 Mark van Rijmenam, Why Prescriptive Analytics Is the Future of Big Data, October 03, 2017, 27 Digital twin: Helping machines tell their story, IBM Report, August 20, 2018, The Future of Fintech and Banking: Digitally Disrupted or Reimagined?, Accenture report, 2015, 29 Laura Cox, Industry Convergence: Going Beyond Business Boundaries, January 29, 2018, 177

178 Enerģijas sektors Latvijā, kādu mēs to šobrīd nepazīstam REINIS ĀBOLTIŅŠ Vai esat gatavi nākotnei enerģijas sektorā? Nākotne varētu izskatīties atšķirīga no šodienas. Galvenās darbojošās personas vieda un ļoti sarežģīta enerģijas sistēma, enerģiju ražojošs patērētājs un datorsistēmu drošības speciālists. Rakstā aplūkoti divi, manuprāt, ticamākie enerģijas sektora attīstības scenāriji līdz un gadam, mēģinot prognozēt, kā izskatīsies enerģijas sektors Latvijā tad, kad gada pirmklasnieki būs kļuvuši vispirms par aktīviem un apzinātiem enerģijas lietotājiem un pēc tam par Latvijas tautsaimniecības dzinējspēku, veidojot sabiedrības ekonomiski aktīvo daļu. Turpmākajās lappusēs piedāvāju paskatīties uz Latvijas enerģijas sistēmas ticamāko attīstību 30 gadus tālā nākotnē. Rakstā nepiedāvāju detalizētus matemātiskus aprēķinus: detalizēta analīze un modelēšana prasītu pārāk daudz resursu gan no analīzes veicēja, gan lasītāja viedokļa un riskētu pazaudēt lasītāju jau izmantotās metodoloģijas izklāsta sākumā. Šī raksta mērķis ir dot augsta līmeņa novērtējumu tam, kā enerģijas sektors Latvijā, visticamāk, varētu izskatīties pēc desmit un pēc trīsdesmit gadiem. Šodienas pirmklasnieks dzīvos sabiedrībā, kurā par enerģijas lietošanas dažādo izvēļu un atbildību loģiku un jēgu [cerams] pastāstīs, vēl pēdējo gadu mācoties skolā. Jo nākotnes enerģijas lietotājam būs jāiepazīst pieaugušo dzīve tik savlaicīgi, lai jaunais ekonomiski aktīvais sabiedrības dalībnieks ar pilnu atbildību varētu piedalīties enerģijas sistēmas darbībā kā enerģiju uzkrājošs un ražojošs enerģijas patērētājs, kurš spēj saprast un novērtēt visu lietu viedizācijas loģiku. Jo šodienas pirmklasniekam gadā būs 37 gadi un idejiska pārliecība, ka fosilais kurināmais ir pagātne, atjaunīgie un neizsīkstošie enerģijas resursi un enerģijas efektīvs patēriņš ir tagadne un nākotne. 37 gadus vecais apzinīgais enerģijas lietotājs būs pārliecināts, ka lielākās iespējas enerģijas sistēmas vēl labākai 178

179 darbībai var nodrošināt, izmantojot vēl vairāk datu, vēl vairāk informācijas, un ka lielākais drauds enerģijas sistēmai ir nevis pārāk karsta saule vai pārāk auksts ziemas rīts, bet kāds līdzīga vecuma indivīds Latvijā vai ārpus tās ar lieliskām zināšanām datortehnoloģiju izmantošanā un gatavību zināšanas un iemaņas likt lietā, lai enerģijas sistēmā izjauktu līdzsvaru, izraisītu enerģijas piegādes atslēgumus vai ārkārtas notikumus. Rītdienas programmētājs ir nākotnes enerģētiķis. Tāpat šodienas pirmklasnieks pēc 30 gadiem neuzdos jautājumus par to, kāpēc brīvs enerģijas tirgus ir labs un kādi no tā ieguvumi. Vai, kādēļ fosilā kurināmā izmantošana enerģijas ražošanai nav ilgtspējīgs risinājums ne no enerģijas izmantošanas, ne no vides viedokļa. Rakstā mēģināšu izskaidrot, uz kādu enerģijas sistēmu un nozari un kādēļ šodienas pirmklasnieks raudzīsies šķietami tālajā gadā. Kādēļ Latvijai ir svarīga savienotība, energodrošība un kritiskā infrastruktūra? Enerģijas sektora darbība un attīstība ir kritiski svarīga ikvienai valstij, bez enerģijas un enerģijas infrastruktūras nevar funkcionēt mūsdienīga ekonomika, valsts nevar pildīt savas funkcijas, un iedzīvotāji dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Enerģijas nozari raksturo nepieciešamība plānot attīstību ilgtermiņā, un tas attiecas gan uz infrastruktūru, gan uz ieguldījumiem. Enerģētika arī ir viena no tām nozarēm, kuras darbību un attīstību tās nozīmīguma un ietekmes dēļ ļoti izteikti vērtē no risku viedokļa. Kādēļ Latvijai vispār ir svarīgi starpsavienojumi, energodrošība un kritiskā infrastruktūra? Starpsavienojumi nodrošina savienojamību, fizisku iespēju importēt elektroenerģiju, kad to nav iespējams nepieciešamajā apjomā saražot uz vietas, vai arī kad saražot uz vietas maksā dārgāk nekā importēt, vai arī vietējās ražošanas jaudas vienalga kādu iemeslu dēļ nav pieejamas. Latvijai ir divi elektroenerģijas starpsavienojumi ar Igauniju, viens ar Krieviju un četri ar Lietuvu. Par starpsavienojumiem jāuzskata arī gāzes pārvades infrastruktūra, kas savieno valstu gāzes pārvades sistēmas un dod iespēju nodrošināt gāzes piegādi pa cauruļvadiem no vienas valsts uz otru. Tomēr savienotības jēdziens ir jāskata plašāk, attiecinot to arī uz sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļiem. Latvijai ir pa vienam 179

180 starpsavienojumam ar Igauniju, Krieviju un Lietuvu. Reģionālā kontekstā savienojamība iegūst jau citu svaru Klaipēdā Lietuvā ir arī LNG importa terminālis, kas nodrošina zināmas elastīguma iespējas, organizējot gāzes piegādi reģionam. Situācijā, kad pieņemts lēmums par Baltijas valstu un Somijas gāzes pārvades sistēmu savienošanu, var sākt runāt par vēl plašākām gāzes piegādes iespējām Latvijai, ja rastos tāda nepieciešamība. Kritiskā infrastruktūra ir jēdziens, ko izmanto, lai apzīmētu tādus infrastruktūras objektus, sistēmas vai to daļas, kam ir īpaša nozīme svarīgu sabiedrības funkciju īstenošanas, kā arī cilvēku veselības aizsardzības, drošības, ekonomiskās vai sociālās labklājības nodrošināšanai un kuru iznīcināšana vai darbības traucējumi būtiski ietekmētu valsts funkciju īstenošanu. 1 Kritiskās infrastruktūras jēdziens tiek izmantots, lai identificētu sabiedrības funkcionēšanai svarīgu infrastruktūru visā Eiropas Savienībā. Atsaucoties uz Eiropas Savienības Padomes gada 8. decembra direktīvas 2008/114/EK prasībām, kas paredz apzināt un noteikt, un aizsargāt arī ES mērogā kritisku infrastruktūru, Latvijas Nacionālās drošības likumā iekļauta norma, kas nosaka, kādu infrastruktūras objektu ļauj atzīt par Eiropas kritisko infrastruktūru. Par galveno kritēriju noteikta hipotētiska situācija, kurā attiecīgās kritiskās infrastruktūras darbības traucējumi vai iznīcināšana būtiski ietekmētu vismaz divas Eiropas Savienības dalībvalstis. Šādas ietekmes nozīmīgumu novērtē pārnozaru kritēriju izteiksmē, ietverot sekas, ko rada vairāku nozaru atkarība no cita veida kritiskās infrastruktūras. 2 Enerģijas sektora infrastruktūras objekti nepārprotami pieder tai infrastruktūras objektu kategorijai, kas kvalificējas tikt atzīti kā kritiskās infrastruktūras elementi. Energodrošības jeb enerģētiskās drošības jēdziens ir plašākais no trim, jo iekļauj sevī elementus, kas attiecas uz spēju valstij pašai saražot pietiekami enerģijas, lai krīzes situācijā apgādātu svarīgākos patērētājus, enerģijas sistēmas pārrobežu savienotību, enerģijas piegādes avotu, veidu un piegādātāju dažādību, spēju nodrošināt fizisku drošību kritiski svarīgiem enerģijas sistēmas infrastruktūras objektiem, spēju enerģijas piegādi nodrošināt par cenu, ko lietotāji spēj maksāt. Arī nozarei svarīgu lēmumu pieņemšana ir attiecināma uz energodrošību spēja prognozēt un plānot nozares politiku un regulējumu, lai nodrošinātu nepārtrauktu un kvalitatīvu enerģijas piegādi gala patērētājiem, ir nozares attīstības pamatā. 180

181 Tas, ka enerģijas sektora attīstība tiek plānota ilgtermiņā, ticamākā attīstības scenārija analīzi gan atvieglo, gan sarežģī. Atvieglo tādēļ, ka var salīdzinoši ērti prognozēt nepieciešamos ieguldījumus infrastruktūrā ilgākā laikā, un konkrētu vajadzību identificēšana un atzīšana par prioritārām nozīmē stabilu attīstības trajektoriju. Enerģijas nozarē lēmumi tiek rūpīgi pārdomāti, izvērtējot to ilgtermiņa ietekmi gan uz pašu nozari, gan plašāk uz tautsaimniecību. Ilgtermiņa plānošana scenāriju analīzi sarežģī faktiski tieši šo pašu iemeslu dēļ var izteikt prognozi par, no šī brīža skatu punkta raugoties, ticamāko attīstības scenāriju, taču pat tikai viens lēmums par nozarei nozīmīgu jautājumu var būtiski mainīt attīstības scenāriju. Tas īpaši attiecas uz gadījumiem, kad lēmumu pieņemšana notiek izteikti politiski, racionāliem apsvērumiem ierādot sekundāru lomu. Jāņem vērā, ka mēdz būt situācijas, kad nepieciešama tieši politiska, nevis racionāla lēmumu pieņemšana, tādēļ atsaucē uz racionālu un politisku lēmumu pieņemšanu abi lēmumu pieņemšanas veidi nav obligāti jāskata kā savstarpēji pretnostatīti. Ņemot to vērā, prognozes par to, kāda būs situācija pēc 30 gadiem, var izteikt, bet ar atrunu, ka iespējami lēmumi, kas radikāli ietekmē prognozes. Šajā analīzē aplūkošu divus, manuprāt, ticamākos scenārijus, kā enerģijas nozare Latvijā varētu būt attīstījusies pēc 10 un pēc 30 gadiem jeb attiecīgi un gadā. Jāņem vērā, ka abos scenārijos situācija pēc 30 gadiem lielā mērā būs atkarīga no lēmumiem, kas tiks pieņemti tuvāko 10 gadu laikā. Protams, nevar apgalvot, ka scenāriju attīstība var notikt tikai lineāri katram no scenārijiem par situāciju pēc 10 gadiem var būt arī divi vai vairāk scenāriji situācijai pēc 30 gadiem. Vērtējot iespējamāko scenāriju, primāri jāskatās, kā situācija būs attīstījusies galvenajos nozares virzienos elektroenerģijas un gāzes piegādē un elektrības ražošanā. Katrs no minētajiem lielajiem nozares virzieniem spēlē savu lomu energodrošībā sākot ar nepieciešamību enerģiju saražot un beidzot ar enerģijas piegādi gala patērētājiem, vai tie būtu rūpnieciskie patērētāji vai mājsaimniecības. Lai neradītu maldīgu priekšstatu, ka energoefektivitāte netiek nosaukta kā viens no galvenajiem nozares virzieniem, jāuzsver, ka enerģijas resursu un pārveidotās enerģijas optimāla izmantošana un taupīšana ir faktors, kas attiecas uz ikvienu iespējamo scenāriju energoefektivitāte ir absolūti svarīgs t.s. horizontālais faktors enerģijas nozarē, un tai ir būtiska loma energodrošības uzlabošanā un enerģijas resursu apritē. 181

182 Tāpat situācija Latvijā jāskata reģionālā Baltijas valstu, Baltijas jūras valstu un pat Eiropas Savienības kontekstā. Scenāriju analīzē jāņem vērā vairākas faktiskas situācijas. Pirmkārt, Latvija līdz šim ir bijusi plašākas energosistēmas dalībniece tā saucamās Baltkrievijas, Krievijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas jeb BRELL sadarbības platformas ietvaros. Otrkārt, Latvija tāpat kā Igaunija un Lietuva ir kļuvusi par Baltijas jūras reģiona spēcīgākās elektroenerģijas biržas Nord Pool 3 dalībnieci. Treškārt, jau ir pieņemts lēmums par Baltijas valstu elektrotīklu sinhronizāciju ar Eiropas sistēmu un desinhronizāciju no līdzšinējās sinhronizācijas ar Krievijas un Baltkrievijas elektrotīkliem. 4 Ceturtkārt, ar Eiropas Komisijas aktīvu atbalstu izveidotais Baltijas valstu enerģijas tirgus starpsavienojumu plāns (BEMIP) ir kļuvis par svarīgu Baltijas valstu enerģijas sistēmu attīstības ietvaru tā mērķis ir uzlabot un stiprināt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas energodrošību, attīstot Baltijas valstu savstarpējo savienojamību un savienojamību ar pārējām ES dalībvalstīm. Tātad jau patlaban ir skaidri iezīmēti enerģijas sistēmu attīstībai būtiski nosacījumi, taču variācijas iespējas joprojām pastāv. Turpmākajās sadaļās jau sīkāk tiks apskatīti energosistēmas attīstības scenāriju veidošanos ietekmējošie faktori un analizēti iespējamākie attīstības scenāriji. Scenāriju veidošanos ietekmējošie faktori Lēmumu pieņemšanu par pārvades sistēmas attīstību ietekmē nepieciešamība nodrošināt nepārtrauktu, drošu un kvalitatīvu energoapgādi visiem elektroenerģijas lietotājiem, un dabasgāzes gadījumā dabasgāzes lietotājiem. Turklāt enerģijas piegādei jānotiek par cenu, ko patērētāji spēj maksāt. Energodrošības jēdziens ir cieši saistīts ar attīstību, kas ir ilgtspējīga ne tikai enerģijas nozarei, bet arī videi un klimatam. Arī Eiropas Komisija svarīgākajos ar enerģiju un vidi saistītajos dokumentos uzsver, ka enerģijas piegādēm jābūt drošām, enerģijai jābūt patērētājiem pieejamai un klimatam draudzīgai. 5 Respektīvi, to, kā veidosies viens vai otrs attīstības scenārijs, ietekmē primāri tieši ar šiem aspektiem piegādes nepārtrauktību, piegādes drošību, kvalitāti un komerciālu pieejamību saistīti faktori. Lai nodrošinātu piegādes nepārtrauktību, nepieciešami enerģijas ražošanas un piegādes 182

183 avoti. Lai nodrošinātu piegādes drošību, nepieciešama pārvades infrastruktūra, dažādi piegādes avoti, ceļi un veidi. Lai nodrošinātu piegādes kvalitāti, nepieciešamas sistemātiskas investīcijas infrastruktūras uzturēšanā un attīstībā, kā arī laba nozares un infrastruktūras pārvaldības sistēma, kas energodrošības risku iespējamību izslēdz vai samazina līdz minimumam. Analizējot ticamākos situācijas scenārijus, ņemta vērā gan oficiālos avotos likumos, noteikumos, sākotnējos ziņojumos pieejamā informācija, gan jau apstrādāta informācija no citiem avotiem trešo pušu ziņojumiem, pētījumiem, ziņām, nozares jaunumiem, gan ar enerģijas nozares attīstību saistītas kopsakarības un loģika. Galveno lomu tomēr spēlē ar nozari saistīti pirmavoti ikgadējie ziņojumi, gada pārskati, speciālie ziņojumi, oficiālie paziņojumi. Scenāriju veidošanai būtiskāko nozares informāciju var iegūt pārvades sistēmas operatora (PSO) desmit gadu attīstības plānā vai, precīzāk, plānos vērtējot vēsturiskos un aktuālos gada ziņojumus un prognozes par jaudu pieprasījumu un enerģijas ražošanas avotu pieejamību, iezīmējas tendences, pēc kurām var izdarīt secinājumus par situācijas attīstību tālākā nākotnē. Tāpat būtisku informāciju spriedumu izdarīšanai sniedz ENTSO-E (gāzes pārvades sistēmas gadījumā ENTSO-G) 10 gadu attīstības plāni, kuros nonāk projekti no nacionālajiem PSO attīstības plāniem. Tieši PSO attīstības plānos vairākas būtiskas aktivitātes saistītas ar Latvijas starpsavienojumu infrastruktūras attīstību, kā arī iekšējo tīklu stiprināšanu, kas saistīta ar Baltijas elektroenerģijas pārvades sistēmas stabilitāti, drošību un labi funkcionējoša Baltijas elektrības tirgus attīstību un stiprināšanu. Desmit gadu attīstības plāni ir svarīgi arī tādēļ, ka stratēģiski nozīmīgas infrastruktūras projekti var iegūt ES Eiropas savienojamības finanšu instrumenta (Connecting Europe Facility (CEF)) finansējumu tikai tad, ja tie ir iekļauti infrastruktūras desmit gadu attīstības plānā un apstiprināti kā kopīgu interešu projekti (projects of common interest (PCI)). Tas nozīmē, ka ikviens projekts, kas vēlas pretendēt uz ES līdzfinansējumu, iziet rūpīgu plānošanas un vērtēšanas procesu. Ik pāris gadus PCI saraksts tiek atjaunināts, ņemot vērā notikušās izmaiņas vai jaunus apstākļus, kas prasa ES CEF finansējamo projektu sarakstu papildināt vai mainīt. 183

184 Elektroenerģijas PSO ikgadējais ziņojums par pārvades sistēmas darbību un attīstību ietver piegādes un patēriņa atbilstības vērtējumu pārskata periodā un prognozes vismaz nākamajiem 10 gadiem, kā arī analīzi par pieprasījuma segšanai pieejamajiem jaudas avotiem. Šis novērtējums kalpo par ceļvedi lēmumu pieņemšanā gan par jaunu ražošanas, gan pārvades jaudu nepieciešamību. Tomēr jāņem vērā, ka prognozes, pat salīdzinoši tik precīzā nozarē kā enerģētika, nav absolutizējamas. Tā, piemēram, gadā PSO ziņojumā tika prognozēts, ka elektroenerģijas patēriņš 10 TWh gadā varētu tikt sasniegts gadā, bet jaudas pieprasījums 2000 MW gadā. Tikai gadu iepriekš, gadā, tika prognozēts, ka 2000 MW jaudas pieprasījums varētu tikt sasniegts gadā. 6 Atskatoties uz šo prognozi, jāsecina, ka tā bijusi elektroenerģijas patēriņa pieaugumam ļoti optimistiska. Trīs gadus vēlāk, gadā 7, PSO prognoze par maksimālo slodzi gadā bija jau krietni mērenāka 1504 MW, un tuvāka tam skaitlim, kas kā fakts fiksēts gada ziņojumā 1332 MW, prognozējot, ka gada elektroenerģijas patēriņš sasniegs 7,97 TWh. Savukārt gada ziņojumā ieturēta mērenas izaugsmes pieeja, prognozējot, ka 1500 MW maksimālās slodzes robeža varētu tikt sasniegta gadā, gadā sasniedzot 1624 MW. Ir vērts atzīmēt, ka laikā, kad tapa pieminētais gada PSO ziņojums, politiskajā vidē bija klātesošs uzskats, ka Latvijai jau vistuvākajā laikā izteikti trūks elektrības ražošanas jaudu, tādēļ nepieciešams investēt līdzekļus jaunā lielas jaudas elektrostacijā. Šo uzskatu ilustrē publikācijas medijos un plašāka publiskā retorika. 8 Var teikt, ka enerģijas nozarē lēmumi par attīstību pamatā izriet no racionāliem apsvērumiem un aprēķiniem par to, cik un kāda enerģija būs nepieciešama patērētājiem kādā noteiktā laikā nākotnē, cik maksās ieguldījumi, kā tos atpelnīt un vai izvēlētais risinājums vai risinājumi būs vismazāk pakļauti dažādiem riskiem, kas saistīti ar energodrošību. Tomēr būtiskākie lēmumi, kas skar, piemēram, kritisko infrastruktūru un nacionālo drošību, tiek pieņemti politiski, ideālā gadījumā ņemot vērā racionālos apsvērumus. Jāpiebilst, ka prognozēšanu un attīstības plānošanu ietekmē pieejamā informācija par tehnoloģiju progresu tehnoloģiju attīstībai un inovācijām ir būtiska loma lēmumu pieņemšanā par nozares attīstību vidējā un ilgākā termiņā. 184

185 Enerģijas nozarē ir virkne nozīmīgu specifisku tematu, par ko lēmumi tiek pieņemti izteikti politiski. Piemēram, lēmumi par atbalsta maksājumiem enerģijas ražošanai, izmantojot konkrētus resursus vai tehnoloģiskos risinājumus, lēmumi par nodokļiem vai atvieglojumiem enerģijas sektora komersantiem, lēmumi par tirgus atvēršanu vai tirgus ierobežojumiem, lēmumi par atbalsta nosacījumiem konkrētām patērētāju grupām, lēmumi par valsts līdzdalību enerģijas projektos, lēmumi par investīcijām vai kontroles iegūšanu stratēģiski svarīgos enerģijas uzņēmumos. Kā Latvijā pāris zināmākos piemērus var minēt valsts atbalstu lielajām gāzes koģenerācijas stacijām (Rīgas TEC-2) un enerģijas ražošanai, izmantojot atjaunīgos energoresursus jeb OIK sistēmu, un lēmumu, izmantojot elektroenerģijas pārvades sistēmas operatora piederību valstij, atpirkt daļas no privāta komersanta gāzes pārvades sistēmas operatorā Conexus Baltic Grid. Līdzīgi lēmums par Baltijas valstu elektrotīklu sinhronizāciju ar kontinentālās Eiropas sistēmu bija pašu Baltijas valstu ziņā, taču noteikti jāatzīmē Eiropas Savienības nepārprotamā ieinteresētība šādā lēmumā, kas stiprinās vienotu ES enerģijas tirgu un mazinās ar Baltijas valstu elektroapgādi saistītos riskus. Baltijas valstu un Polijas valdību vadītāji apņēmību iet šādu attīstības ceļu apliecinājuši arī ceremoniāli, parakstot politisko ceļvedi Baltijas valstu elektrotīklu sinhronizācijai ar kontinentālās Eiropas tīklu 9, nosakot, ka šis projekts ir ļoti nozīmīga enerģētikas savienības politiskā prioritāte. Vēl cits politiskas lēmumu pieņemšanas piemērs ir teju mērķtiecīga nespēja atvērt dabasgāzes tirgu Latvijā (arī lēmumu nepieņemšana ir lēmumu pieņemšanas metode), tā kavējot vienota reģionāla Baltijas gāzes tirgus izveidošanu un efektīvu funkcionēšanu. Gāzes tirgus atvēršanas vēsture labi ilustrē to, ka lēmumu pieņemšana var kļūt viegli manipulējama informācijas nepieejamības vai ierobežotas pieejamības, nepietiekamas izpratnes, jebkāda caurspīdīguma un atklātības trūkuma, nevēlēšanās iedziļināties niansēs dēļ. Konkrētā piemēra gadījumā ir svarīgi, ka lēmums beigās tika pieņemts vispār, gāzes tirgus tika atvērts, un šobrīd, pēc gada aprīļa, jau ar racionāliem lēmumiem tiek veidots vienots Baltijas gāzes tirgus, kas uzlabos un stiprinās Baltijas valstu energodrošību, un Baltijas mērogā padarīs racionālu Klaipēdas LNG importa termināļa darbību un attīstībā esošā Polijas Lietuvas cauruļvadu starpsavienojuma pielietojumu. 185

186 Scenāriji Rakstā tiek aplūkoti divi iespējamie scenāriji, ko autors uzskata par visiespējamākajiem. Jāuzsver, ka šie scenāriji nerāda situāciju, kādai tai ideālā gadījumā būtu jābūt. Teorētiskie scenāriji situācijai enerģētikas nozarē Latvijā no starpsavienojumu (savienojamības), energodrošības un kritiskās infrastruktūras viedokļa var būt vairāki. Turklāt, ja situācijai 30 gadu perspektīvā svarīgi lēmumi netiek pieņemti tuvāko 10 gadu laikā, tad iespējamo scenāriju skaits un attīstības nenoteiktība palielinās. Tas, ka situācija jāprognozē no trīs savstarpēji mijiedarbojošos faktoru viedokļa, scenāriju veidošanu atvieglo, tomēr būtiska nozīme ir minēto trīs faktoru jēdzieniskajam saturam. Visvienkāršāk ir ar savienojamības jēdzienu starpsavienojumi ir enerģijas infrastruktūras elementi, kas nodrošina fiziskas enerģijas transportēšanas iespēju, un tas vienlīdz attiecas gan uz elektroenerģiju, gan gāzi. Gāzes sektorā papildu pienesumu dod arī tādi infrastruktūras objekti kā sašķidrinātās dabas gāzes (LNG) termināļi, kas nodrošina iespēju dabas gāzes importu pa cauruļvadiem aizstāt ar importu, kā sākotnējo transportēšanas veidu (t.i., līdz gāzes piegādāšanai Baltijas reģionā) izmantojot LNG tankkuģus. Desmit gadi enerģijas sektorā nav ilgs laiks ne no projektu plānošanas, ne īstenošanas, ne atmaksāšanās viedokļa. Tādēļ 10 gadu perspektīvā scenāriji ir līdzīgi, pamatā atšķiras tikai nianses. Būtiskākas atšķirības prognozēs ir, vērtējot situācijas iespējamo attīstību pēc 30 gadiem. 30 gadu perspektīvā atšķirības scenārijos lielā mērā nosaka tuvāko 10 gadu laikā pieņemamie lēmumi, kas saistīti, pirmkārt, ar izšķiršanos, kādā mērā atbalstīt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunīgos enerģijas resursus, kuru loma būtu ar laiku pakāpeniski aizstāt fosilo kurināmo, un, otrkārt, reģionālas nozīmes lēmumiem par vēl papildu starpsavienojumu veidošanu starp Baltijas un Skandināvijas valstīm. No inženiertehniskā viedokļa attīstības scenārijus ietekmē tas, kā attīstīsies tehnoloģijas un mainīsies enerģijas ražošanas, piegādāšanas un uzkrāšanas tehnoloģiskie risinājumi. Gan enerģijas ražošanas, gan pārvietošanas, gan uzkrāšanas tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, un risinājumi, kas šodien tiek uzskatīti par teorētiski eksperimentāliem, pēc 20 gadiem, 186

187 iespējams, būs ikdiena. Uzskatāmībai jāpiemin pāris tipiski piemēri. Viens vērā ņemams attīstības virziens ir saistīts ar lietu interneta (IoT) ietekmi uz enerģijas patēriņa paradumiem, t.s. lielo datu radītās informācijas analīzes un izmantošanas iespējām, veidojot savstarpēji mijiedarbīgu enerģijas piegādes un patēriņa sistēmu. Otrs piemērs zema enerģijas patēriņa plašas pieejamības bezvadu datu tīkla (LoRaWAN) tehnoloģiju attīstība 10, kas nodrošinās infrastruktūras risinājumus jau minētajam lietu interneta tīklam. Šādu tehnoloģisko risinājumu attīstība nodrošinās iespējas veidot ārkārtīgi elastīgas enerģijas sistēmas, kur enerģiju varēs ražot izteikti kliedēti, samazinot attālumu no ražošanas vietas līdz patēriņa vietai, un enerģijas patērētāji arvien vairāk kļūs arī par enerģijas mikroražotājiem vai vismaz uzkrājējiem, ļaujot energosistēmai paņemt no patērētājiem enerģiju atpakaļ brīžos, kad sistēmai tā būs visvairāk nepieciešama. Scenārijs A AER piesardzība, tīklu viedizācija un pakāpeniska atteikšanās no gāzes gads. Elektroenerģijas patēriņš sasniedzis 7,6 TWh apjomu un 2000 MW maksimālo slodzi. Ir uzbūvēts un darbojas pēc skaita trešais gaisvadu augstsprieguma maiņstrāvas starpsavienojums ar Igauniju, ir pārbūvētas abas oriģinālās Latvijas Igaunijas gaisvadu līnijas. Pārvades starpsavienojumu jaudas ar Igauniju ir pietiekamas, lai elektroenerģijas deficīta apstākļos Latvijā vai Lietuvā varētu importēt vai tranzitēt pietiekamu apjomu elektroenerģijas. Ir uzlaboti arī Latvijas un Lietuvas starpsavienojumi, un elektroenerģijas fiziskās plūsmas starp Igauniju, Latviju un Lietuvu notiek bez aizķeršanās, ir viegli kompensēt elektroenerģijas deficītu Lietuvā un, ja nepieciešams, arī Latvijā. Tā kā Lietuva ir izteikta elektrības deficīta zona, spēja segt elektrības jaudu pieprasījumu Lietuvā ir kritiski svarīga cenu izlīdzināšanai reģionā. Šobrīd tieši Lietuvas elektrības deficīta situācijas izraisa elektrības cenas kāpumu gan pašā Lietuvā, gan arī Latvijā, negatīvi ietekmējot reģiona strādājošo energoietilpīgo uzņēmumu konkurētspēju. Lietuvu un Zviedrijas dienvidus savienojošā NordBalt augstsprieguma līdzstrāvas (HVDC) starpsavienojuma darbība ir tehniski pilnveidota 187

188 tā, ka neplānoti atslēgumi nenotiek vai notiek ļoti reti. Stabila starpsavienojumu darbība izlīdzinājusi Nord Pool reģiona cenas tiktāl, ka atšķirības starp cenu zonām Zviedrijā, Somijā un Baltijas valstīs nav nemaz vai ir minimālas, cenas svārstību koridors ir neliels, un tam nav būtiskas ietekmes uz ražošanas procesu plānošanu. Cenas svārstās sinhroni visās cenu zonās ap Baltijas jūru ja elektrības biržas cenu ietekmējošie faktori izraisa cenu kāpšanu, cena kāpj vienādi visās cenu zonās. AER daļa enerģijas gala patēriņā (neskaitot transportu) augusi nedaudz, jo valdības tuvākās desmitgades sākumā piekopušas konservatīvu enerģijas politiku, veidojot AER plašākai izmantošanai nelabvēlīgu likumdošanas vidi, tā reaģējot uz negatīvu sabiedrības reakciju uz informāciju par valsts atbalstu enerģijas ražošanai koģenerācijā (tajā skaitā, izmantojot dabasgāzi) un izmantojot atjaunīgos energoresursus, un izvēloties vienkāršāko ceļu elektrības maksājumu pieauguma politiskai un administratīvai ietekmēšanai. Izveidots un labi darbojas vienots Baltijas valstu gāzes tirgus, kur Gazprom joprojām ir viens no 3 lielākajiem piegādātājiem. 11 Konkurence par gāzes infrastruktūras izmantošanu kļuvusi vienlīdzīgāka, Gazprom aizejot no infrastruktūras uzņēmumiem un specifiski no pārvades un uzglabāšanas sistēmas operatora, kurā tam joprojām arī pēc gāzes tirgus atvēršanas un pārvades sistēmas operatora nodalīšanas no tirdzniecības saglabājas daļas. 12 Latvijā gāzes PSO ir sertificēts, apliecinot neatkarīgu lēmumu pieņemšanu un pārvaldīšanu. Baltijas valstu un Somijas gāzes PSO un enerģijas regulatori nodrošina stabilu un caurspīdīgu reģionālā gāzes tirgus darbību. Gāzes tirgotāji efektīvi konkurē par klientiem, gāzes tirdzniecība kļuvusi par vairāku elektrības tirgotāju vai citu pakalpojumu tirgotāju portfeļa sastāvdaļu. Kopš gada turpinājusies enerģijas sistēmu viedizācija aprīkošana ar automatizētām sistēmām, kas izmanto t.s. lielos datus, lai optimizētu enerģijas ražošanas, piegādes un patēriņa vadību. Tādi kritiskās infrastruktūras objekti kā lielākās ražošanas, pārvades un sadales jaudas ir savienoti vienotā tīklā ar nozīmības ziņā mazāk kritiskiem enerģijas ražošanas avotiem, piemēram, ražojošajiem patērētājiem (prosumers) vai vienkārši daudziem mikroģenerācijas avotiem, tā radot jaunus, galvenokārt ar kiberdrošību saistītus izaicinājumus enerģijas sistēmas vadīšanai. 188

189 2048. gads. Elektroenerģijas patēriņš stabilizējies 8,6 TWh līmenī un sasniedzis 2200 MW maksimālo slodzi. Lielāko pienesumu elektroenerģijas patēriņa pieaugumā spēlē elektrības izmantošana transporta sektorā, it īpaši pilsētvidē. Notikusi dzelzceļa kravu pārvadājumu elektrifikācija un dīzeļlokomotīves aizstājušas mūsdienīgas elektrolokomotīves. Kopumā komerciālais un privātais elektrotransports audzējis elektrības ikgadējo patēriņu par aptuveni vienu TWh, salīdzinot ar gadu. Ap Baltijas jūru esošajās Nord Pool elektroenerģijas biržas cenu zonās elektrības spot cenas atšķirības tikpat kā nav. Ap gadu ticis pieņemts lēmums veidot vēl vienu HVDC starpsavienojumu (piem., NordBalt-2) starp Zviedriju un Baltijas valstīm, šoreiz caur Latviju, kopējo Zviedrijas Baltijas starpsavienojumu jaudu palielinot līdz 1400 MW. Elektrotīkli ap Baltijas jūru ir savstarpēji integrēti tā, ka ražošanas atslēgumi vai deficīts vienā cenu zonā neizraisa cenas kāpšanu, jo iztrūkumu pilnībā kompensē importa iespējas un vietējo resursu izmantošana kliedētajā ģenerācijā, pārsvarā no vēja parkiem, ko kopš gada uz sauszemes ir kļuvis izdevīgi uzstādīt uz komerciāliem nosacījumiem bez īpaša valsts atbalsta. Vēja parku integrācija energosistēmā un vēja enerģijas efektīva izmantošana kalpojusi kā viens no svarīgiem argumentiem, Baltijas valstu un Zviedrijas elektrības PSO pieņemot lēmumu par jauna (vēl viena) zemūdens kabeļa savienojuma būvniecību. Elektrības cenas svārstības ir minimālas, tām ir galvenokārt sezonāls raksturs, un būtiskākas svārstības notiek tikai klimatisku noviržu situācijā, piemēram, kad tajās Baltijas jūras reģiona valstīs, kur būtisku daļu elektroenerģijas ģenerē lielās hidroelektrostacijas, ir ilgstošs mazūdens periods un ūdens uzkrājumi ir noplicināti. Arī diennakts griezumā elektrības cenai nav izteiktu kāpumu un kritumu, jo viedā patēriņa vadības sistēma ļauj būtiski samazināt elektrības patēriņu tradicionālajās augsta pieprasījuma stundās. Nord Pool valstu pārvades sistēmas operatori un sadales sistēmas operatori ir tehniski viedizējuši pārvades un sadales tīklus, ieviesuši t.s. patēriņa vadības sistēmu, kas ļauj reālā laikā sekot līdzi patēriņam, reaģēt uz pieprasījuma pīķiem un mijiedarboties ne tik vien ar lielajiem, bet arī mājsaimniecību līmeņa elektroenerģijas lietotājiem, izmantojot to doto piekļuvi enerģijas patēriņa avotiem, piemēram, ļaujot pieslēgties uzkrātas enerģijas avotiem (elektroauto un t.s. spēka sienām jeb enerģiju akumulējošām ierīcēm), 189

190 vai atslēgt patēriņa avotus laikā, kad energosistēmā veidojas liels enerģijas pieprasījums. Vēl vairāk elektrības tirgus attīstījies tā, ka uzņēmumi un mājsaimniecības, kas piedalās patēriņa vadības sistēmā, pelna, nepatērējot elektroenerģiju laikā, kad pēc tās ir lielākais pieprasījums. MVU un mājsaimniecību segmenta patērētāji, iesaistoties patēriņa vadības sistēmā, kļuvuši par elektrības tirgus dalībniekiem, kuri tirgo nepatērēto enerģiju. Pārmaiņas notikušas arī dabasgāzes sektorā. Uzņēmums Latvijas gāze jau gadā prognozēja, ka līdz gadam dabasgāzes patēriņš Latvijā samazināsies par aptuveni 50 % un tas notiks uz energoefektivitātes un kurināmā aizstāšanas rēķina. 13 Iespējams, raugoties no gada pozīcijām, kad gāzes tirgus Latvijā ir atvērts tikai gadu, bet konkurences apstākļi jau radījuši patērētājiem labvēlīgas izmaiņas, kas izpaužas dabasgāzes cenas samazinājumā, 50 % dabasgāzes patēriņa samazinājuma prognoze ir pārspīlēta un jāpārskata, jo pie zemām dabasgāzes cenām patērētāji nebūs motivēti mainīt dabasgāzes tehnoloģijas pret, piemēram, biomasas tehnoloģijām, un rezultātā tehnoloģiju pārmaiņas notiks būtiski lēnāk nekā prognozēts. Latvijā līdz gadam ēku energoefektivitātes rādītāji ir slikti, un turpmāko 28 gadu laikā notikušas būtiskas izmaiņas gan attieksmē pret enerģijas taupīšanu vai efektīvāku izmantošanu, gan likumdošanā, kas regulē energoefektivitātes prasības būvniecībā dzīvojamo un publisko ēku segmentā. Laikā no līdz gadam normatīvajos aktos iestrādātas normas, kas paredz energoefektivitāti veicinošus pasākumus. Zema enerģijas patēriņa ēku īpašniekiem par ēku jāmaksā samazināts nekustamā īpašuma nodoklis. Savukārt ēkām, kas ilgstoši pārtērē enerģiju, nodoklis pakāpeniski tiek palielināts, daļu nodokļa ieskaitot nacionāla līmeņa energoefektivitātes fondā, ko izmanto ēku energoefektivitātes pasākumu veikšanai. Sākot ar aptuveni gadu, situācija kļuvusi labvēlīgāka AER izmantošanai gan elektroenerģijas, gan siltuma ražošanā, jo beigušies līdz gadam ar elektrības cenu politiskas regulēšanas mērķi īpaši radītie šķēršļi atjaunīgo resursu izmantošanā. Siltumenerģijas efektīva izmantošana un ražošana, izmantojot atjaunīgos energoresursus, arī elektroenerģijas ražošana, izmantojot AER, kā arī labi attīstīts elektroenerģijas piegādes tīkls gan Latvijā, gan, izmantojot starpsavienojumus Baltijas jūras valstīs/ 190

191 Nord Pool reģionā, samazinājis dabasgāzes patēriņu Latvijā līdz 700 miljoniem kubikmetru gadā. Šis nelielais dabasgāzes apjoms, kas salīdzināms ar gāzes patēriņu Igaunijā gadā, tiek izmantots galvenokārt, lai segtu siltuma pieprasījumu pilsētās īpaši aukstās dienās apkures sezonas laikā. Vēl viens faktors, kas veicinājis dabasgāzes pieprasījuma kritumu elektrības tirgus darbojas labi, nodrošinot pietiekami elektroenerģijas par lietotājiem pieejamu cenu, jo darbojas starpsavienojumi starp Baltijas un Skandināvijas valstīm, un izdevīgāk ir importēt elektrību nekā dedzināt gāzi elektrības ražošanai minimālās siltumslodzes sezonā. Dabasgāze kalpo galvenokārt kā rezerves energoresurss krīzes situācijai. Mājsaimniecību segmentā dabasgāzi izmanto galvenokārt privātmājās, dzīvokļos izmanto galvenokārt elektroenerģiju, atsakoties no dabasgāzes, jo infrastruktūras uzturēšanas izmaksas ir pārāk augstas un kļuvušas gala patērētājiem neizdevīgas. Individuālajos apkures risinājumos strauji attīstījušās siltumsūkņu tehnoloģijas, nodrošinot augstu efektivitāti un zemu elektroenerģijas patēriņu. Dabasgāzes patēriņš individuālā lietošanā mazos apjomos ir būtiski sarucis. Toties ir audzis gāzes patēriņš jūras transportā, jo kuģi pārgājuši no dīzeļdegvielas uz sašķidrinātās dabasgāzes izmantošanu dzinēju darbināšanai ar mērķi būtiski samazināt kuģošanas ietekmi uz vidi Baltijas jūrā. Likvīda globālā LNG tirgus apstākļos sašķidrinātā dabasgāze nodrošina aptuveni 20 % no Baltijas un Somijas dabasgāzes patēriņa, sekmīgi konkurējot ar cauruļvadu gāzi, it īpaši spot tirgū, kur pircējiem labu cenu nodrošina gāzes patēriņu samazinoši notikumi t.s. augstāka pieprasījuma tirgos (prime markets) Austrumāzijā. Šāds globālais LNG tirgus un cenu ietekmējošo faktoru raksturīgais modelis saglabājies kopš gada, jo dabasgāzes pieprasījums joprojām ir augsts tādēļ, ka Ķīnā, Indijā, Brazīlijā un citos lielos patēriņa tirgos turpinās pēdējo darbojošos ogļu elektrostaciju nomaiņa ar tehnoloģijām, kas izmanto dabasgāzi. Joprojām saglabājas lielākais enerģijas sektora izaicinājums pilnīga atteikšanās no fosilā kurināmā par labu vietējiem atjaunīgajiem resursiem un sertificētai elektroenerģijai, kas ražota, izmantojot AER. Siltuma ražošanā tiek izmantota vietējā biomasa, kam ir izveidojies funkcionējošs tirgus, kas nodrošina, ka biomasa netiek galvenokārt eksportēta uz Rietumeiropu un Skandināviju, bet pamatā paliek Latvijā, jo cena ir 191

192 pietiekami augsta, lai biomasu būtu izdevīgi pārdot vietējā tirgū, nevis eksportēt. Arī lauksaimniecības resursu aprite organizēta tā, ka lauksaimnieciskās darbības pārpalikumus var efektīvi izmantot enerģijas ražošanai, galvenokārt biomasas koģenerācijā siltuma un elektrības ražošanai, bet arī biogāzes ražošanā, ko izmantot gan biogāzes koģenerācijā, gan transportā, jo ir būtiski samazinājusies dīzeļdegvielas izmantošana, ko aizstājusi iekšdedzes dzinējos izmantojama biogāze. Kritiskās infrastruktūras drošības risku vadība fokusējas uz enerģijas sistēmu kiberdrošību, jo enerģijas sistēmu vadība un sistēmas elementu savstarpēja mijiedarbība iespējama tikai labi savienotā un augsti datorizētā vidē, bet šādas vides lielākie riski saistīti ar programmnodrošinājuma un datorsistēmu ievainojamību. Viedajos pārvades un sadales tīklos ar augstu patērētāju iesaistes līmeni tiek izmantoti t.s. lielie dati vai datu ezeri, kas ļauj veikt sarežģītas analītiskas operācijas, lai maksimāli efektīvi izmantotu enerģijas sistēmas dalībnieku savstarpējo savienojamību un mijiedarbību gandrīz reālā laikā. Šādos apstākļos visiem sistēmas dalībniekiem jābūt apveltītiem ar augstu atbildības un drošības risku apzinātības sajūtu pat tad, ja neskaitāmas automatizētas sistēmas regulēšanas darbības veic sarežģīti algoritmi, ko izstrādā un kā darbību nodrošina par sistēmas darbību atbildīgie infrastruktūras un datu operatori. Enerģijas infrastruktūras fiziskās aizsardzības galvenās rūpes saistītas ar attālināti vadāmu bezpilota lidaparātu bezatbildīgu vai mērķtiecīgu lietošanu saistītiem riskiem arī šādu lidaparātu izmantošanas ļoti attīstīta regulējuma apstākļos. Scenārijs B AER optimisms un algoritmu uzvaras gājiens gads. Elektroenerģijas patēriņš audzis līdz 7,6 TWh apjomam, sasniedzot 1800 MW maksimālo slodzi. Ir uzbūvēts un darbojas 3. starpsavienojums ar Igauniju, ir pārbūvētas abas Latvijas Igaunijas gaisvadu starpsavienojumu maiņstrāvas augstsprieguma līnijas. Pārvades starpsavienojumu jaudas ar Igauniju ir uzlabotas, novēršot t.s. pudeles kakla efektu elektrības pārvadē no Igaunijas uz Latviju. Šķērsgriezuma jauda ir pietiekama, lai elektroenerģijas deficīta apstākļos Latvijā vai Lietuvā varētu importēt vai laist tranzītā pietiekamu apjomu elektroenerģijas. Lietuvu un 192

193 Zviedrijas Nord Pool tirgus 4. zonu (SE4) savienojošā NordBalt līdzstrāvas starpsavienojuma darbība ir tehniski pilnveidota, atslēgumi notiek, taču salīdzinoši reti. Stabila starpsavienojumu darbība izlīdzinājusi Nord Pool reģiona cenas, atšķirības starp cenu zonām Zviedrijā, Somijā un Baltijas valstīs ir minimālas, cenu svārstību koridors ir neliels. Cenas svārstās sinhroni visās cenu zonās ap Baltijas jūru: ja elektrības biržas cenu ietekmējošie faktori izraisa cenu kāpšanu, cena kāpj teju vienādi visās cenu zonās, izņemot gadījumus, kad kādā cenu zonā vienlaikus sakrīt vairāki elektrības deficītu izraisoši notikumi (neplānoti un plānoti ražošanas ierobežojumi, pārvades jaudu ierobežojumi utt.). Izveidots un labi darbojas vienotais Baltijas valstu un Somijas gāzes tirgus. Lai arī Gazprom ir dominējošais lielais piegādātājs, gāzes tirgus liberalizācija ir panākusi, ka Gazprom dabasgāzes cenas cenšas turēt mazliet zem citu piegādātāju cenām, tā nodrošinot faktisku konkurenci tirgū. Aktīvu tirdzniecību veic vairāki desmiti nelielu piegādātāju, konkurējot par patērētājiem galvenokārt MVU un privātmāju vai mazstāvu apbūves (MSA) segmentā, jo brīva tirgus apstākļos gāzes cena ir samazinājusies līdz pircējiem tik ērtam līmenim, kas motivē izdarīt izvēli par labu gāzes apkures risinājumiem konkurencē ar biomasu izmantojošām tehnoloģijām (privātmāju un MSA segmentā tiek izmantotas galvenokārt kokskaidu granulas, kamēr MVU un lokālu centralizētās siltumapgādes sistēmu segmentā šķelda), jo, augot pieprasījumam pēc biomasas, tās cena ir kāpusi. No citas perspektīvas augstākas biomasas cenas samazinājušas tās eksportu, un vietējā tirgū ir pietiekams biomasas apjoms. Ar enerģijas sektora kritisko infrastruktūru saistītā situācija kopš gada ir attīstījusies līdzīgi kā A scenārijā, augot līdz šim mazāk ietekmīgu faktoru nozīmīgumam, kiberdrošība kļuvusi par vienu no būtiskākajiem izaicinājumiem energosistēmas turpmākajai attīstībai gads. Elektroenerģijas patēriņš stabilizējies 8,2 TWh līmenī un sasniedzis 2100 MW maksimālo slodzi. Lielāko pienesumu elektroenerģijas patēriņa pieaugumā, kas gan nav tik liels kā A scenārijā, spēlē elektrības izmantošana transporta sektorā, it īpaši pilsētvidē. Elektrības patēriņa mazākas izaugsmes prognoze saistīta ar lēnāku elektrotransporta ienākšanu privātajā lietošanā. Taču arī B scenārijā ir notikusi dzelzceļa pārvadājumu elektrifikācija, un dīzeļlokomotīves aizstājušas elektrolokomotīves. 193

194 Kopumā komerciālais un privātais elektrotransports audzējis elektrības ikgadējo patēriņu par aptuveni 0,7 TWh. AER daļa enerģijas gala patēriņā augusi par 14 procentiem uz kliedētās enerģijas ražošanas pieauguma rēķina, pateicoties izmaiņām lēmumu pieņemšanā par labu ilgtspējīgai enerģētikai un tādēļ AER labvēlīgākai nozares politikai. Attiecībā uz dabasgāzes izmantošanu arī B scenārijā piepildās gadā izdarītā prognoze, ka līdz gadam dabasgāzes patēriņš Latvijā saruks uz pusi, un tas notiks galvenokārt uz energoefektivitātes un kurināmā aizstāšanas (fuel change) rēķina. Pēc gada ēku energoefektivitātes uzlabošanā un siltuma zudumu samazināšanā notikušas būtiskas izmaiņas regulējošajā vidē un attieksmē pret enerģijas taupīšanu vai efektīvāku izmantošanu. Likumdošana kļuvusi striktāka energoefektivitātes prasībās dzīvojamo un publisko ēku segmentā. Līdzīgi kā A scenārijā dabasgāzes patēriņa kritumu izraisījusi siltumenerģijas efektīva izmantošana un ražošana, tajā skaitā, izmantojot atjaunīgos energoresursus. Labi attīstīts elektroenerģijas piegādes tīkls gan Latvijā, gan, izmantojot starpsavienojumus Baltijas jūras valstīs, īpaši Nord Pool reģionā, samazinājis dabasgāzes patēriņu līdz 500 miljoniem kubikmetru (mcm) gadā, kas tiek izmantoti galvenokārt, lai segtu siltuma pieprasījumu īpaši aukstās dienās apkures sezonas laikā Rīgā un Daugavpilī. Lielāks samazinājums nekā A scenārijā saistīts ar striktāku energoefektivitātes politikas un energoefektīvas būvniecības ieviešanu. Elektrības tirgus darbojas labi, nodrošinot pietiekami elektroenerģijas par lietotājiem pieejamu cenu, jo darbojas starpsavienojumi, tajā skaitā viens jauns starp Baltijas un Skandināvijas valstīm, un izdevīgāk ir importēt elektrību nekā dedzināt gāzi termoelektrocentrālēs kondensācijas režīmā minimālās siltumslodzes laikā. Lielāka enerģijas sistēmu savienojamība dod iespēju kompensēt ražošanas jaudu kritumu arī situācijās, kad upēs, kas nodrošina HES izstrādi, ir ilgstošs mazūdens periods, kas sakrīt ar apkures un vājāka dabiskā apgaismojuma sezonu. Enerģijas infrastruktūras kiberaizsardzība kļuvusi par īstenojamu vērtību pēc noklusējuma, samazinot speciāla regulējuma lomu, jo enerģijas sektora infrastruktūras elementi savā starpā ir tik cieši saistīti, ka pastiprinātu drošības prasību neievērošana un neiestrādāšana katrā jaunā 194

195 infrastruktūras projektā nozīmētu apdraudējumu energosistēmai vai tās plašiem elementiem. Salīdzinot ar A scenāriju, skaitļošanas tehnoloģiju izmantošana enerģijas sistēmu vadībā notikusi straujāk un izraisījusi šauras un specifiskas datortehnoloģiju izglītības enerģijas tehnoloģiju programmēšana uzplaukumu, izraisot pastiprinātu pieprasījumu pēc eksaktajām zināšanām un tehniskas domāšanas. Tieši enerģijas sektora attīstības jaunās tendences ir tās, kam izdodas būtiski mainīt izglītības satura struktūru, izteikti sākot dominēt pieprasījumam pēc inženierzinātnēm. Secinājumi un ieteikumi Kopējais secinājums enerģijas nozare turpmākos 30 gadus attīstīsies vienlaikus gan stabili, gan dinamiski, turklāt šo secinājumu var attiecināt uz abiem aplūkotajiem scenārijiem. Stabili tādēļ, ka enerģētikā pieņemtie lēmumi par attīstību vismaz no nozares puses tiek gatavoti ilgi un rūpīgi, un infrastruktūras projektu īstenošana prasa ilgu laiku un ievērojamus līdzekļus, ko bez pārlieka sloga radīšanas patērētājiem iespējams atpelnīt tikai ilgākā laikā. Dinamiski tādēļ, ka tehnoloģiju attīstība notiks strauji un ietekmēs veidus un risinājumus, kā enerģijas sistēmas veidot, vadīt un attīstīt tā, lai tās būtu maksimāli elastīgas, spētu pašas prognozēt enerģijas patēriņa un piegādes līdzsvaru, spētu reaģēt uz netipiskiem notikumiem, piemēram, pēkšņu pieprasījuma samazināšanos vai neprognozētu un strauju enerģijas pieprasījuma kāpumu. Gan A, gan B scenārijā notikumu attīstība ir līdzīga, atšķiras atsevišķas nianses. Piemēram, A scenārijā prognozēta salīdzinoši konservatīvāka atjaunīgo resursu politika, kamēr B jeb otrajā ticamākajā scenārijā AER klātbūtne un integrācija atbilst šim resursu veidam optimistiskai pieejai. Prognozētā attīstība gan A, gan B scenārijā vismaz daļēji saskan ar Ekonomikas ministrijas gadā sagatavotajā ziņojumā Ministru kabinetam Informatīvais ziņojums Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģija 2030 konkurētspējīga enerģētika sabiedrībai iekļautajām tēzēm par enerģijas sektora attīstību Latvijā līdz gadam. 14 Stratēģijā iekļautas norādes gan uz enerģijas kliedētu ražošanu, gan AER integrāciju mikroģenerācijas risinājumos jaunās un renovētās ēkās, gan elektriskā transporta augošu klātbūtni stimulējošiem pasākumiem. 195

196 Ticamāko scenāriju prognoze un novērtējums pēc būtības izslēdz ieteikumu nepieciešamību, jo ieteikumi un to pamatojuma analīze kalpotu kā pamats jau citu un citādu scenāriju īstenošanai un sasniegšanai. Tomēr ir jāizdara atsauce uz dažiem universāliem principiem, kas būtu jāņem vērā, tiecoties uz labāku nākotni enerģijas sektoram un tā produktu un pakalpojumu lietotājiem. Pirmkārt, šodienas lēmumiem var būt potenciāli ilgstošas sekas, ko grūti vai neiespējami mainīt, tādēļ lēmumi, kas ietekmēs enerģijas sektora attīstību vairākus desmitus gadu tālā nākotnē, jāpieņem pārdomāti un pat ar zināmu vizionārismu un ideāliem par to, kādai enerģijas sistēmai būtu jābūt ideālā gadījumā. Otrkārt, ja ir pieņemti lēmumi, kas draud būtiski atšķirties no ideālā risinājuma, tad jāsaglabā zināms elastīgums un jāparedz iespējas kļūdainus lēmumus mainīt, lai, teiksim, trīs ticamākie no šodien pieņemtajiem lēmumiem izrietošie attīstības scenāriji būtiski neatšķirtos no ideālā risinājuma. Treškārt, ilgtspējīgas attīstības principi var pasargāt no attāli nojaustu, bet līdz galam nenovērtētu risku īstenošanās, novēršot nepieciešamību rīkoties avārijas režīmā un tērējot resursus tādu situāciju novēršanai, ko bija iespējams prognozēt iepriekš. Kā piemēru var minēt pietiekami rūpīgi nenovērtētas CO 2 nākotnes cenas iestāšanos, kam var būt ļoti būtiska ietekme gan uz enerģijas sektora dalībniekiem, gan rūpnieciskajiem ražotājiem un lielajiem enerģijas patērētājiem. Visbeidzot, ir vērts aizdomāties, ka šodienas pirmklasnieks gadā ar pieauguša cilvēka zināšanām un pieredzi raudzīsies uz tādu enerģijas sektoru un enerģijas sistēmu, kādu to ar saviem šodienas un rītdienas lēmumiem būs sākuši būvēt pirmklasnieka vecāki un vecvecāki jeb šodienas lēmumu pieņēmēji. Šāda perspektīva palīdz svaigāk un empātiskāk novērtēt katra šodienas lēmuma nākotnes izmaksas. Veltījums: Paldies Reinim, Agatei un pirmklasniekam Dāvim par pacietību un iecietību, redzot tēti mazāk, nekā būtu bijis taisnīgi pat enerģijas sektora nākotnes scenāriju vārdā. 196

197 Atsauces 1 Nacionālās drošības likums, 22.2 (2) pants, Kritiskā infrastruktūra, php?id= Ibid. 3 Gandrīz visas BJR valstis ir Ziemeļvalstu un Baltijas valstu elektroenerģijas biržas Nord Pool dalībnieces, un tām, kuras nav, ir vai var būt potenciāli nozīmīga loma arī Baltijas valstu energodrošībā. 4 Enerģētikas savienība: Baltijas valstu elektrotīklu sinhronizācija ar Eiropas sistēmu nostiprinās solidaritāti un reģionālo energoapgādes drošību. Eiropas Komisija, 22/03/2018, eu/rapid/press-release_statement _lv.htm 5 The Energy Union gets simplified, robust and transparent governance: Commission welcomes ambitious agreement, Eiropas Komisija, 20. jūnijs 2018, press-release_ip _en.htm 6 Gerhards: par prioritāru ir jāatzīst tikai viena - cietā kurināmā elektrostacija Kurzemē, TVnet.lv, 20.oktobris 2008, 7 Pārvades sistēmas operatora ikgadējais novērtējuma ziņojums, 3. tabula, 2, sites/default/files/editor/pso_zinojums_2010.pdf 8 Sk.: Latvijā trūkst elektroenerģijas bāzes jaudu, Delfi.lv, 30.janvāris 2007, delfi.lv/bizness/biznesa_vide/latvija-trukst-elektroenergijas-bazes-jaudu.d?id= Eiropas valstu solidaritāte enerģētikas jomā: Baltijas valstu elektrotīklu sinhronizācija ar Eiropas sistēmu nostiprina energoapgādes drošību, Eiropas Komisija, 28.jūnijs 2018, ec.europa.eu/latvia/news/eiropas-valstu-solidarit%c4%81te-ener%c4%a3%c4%93tikasjom%c4%81-baltijas-valstu-elektrot%c4%abklu-sinhroniz%c4%81cija-ar_lv 10 What is the LoRaWAN Specification?, 11 Ja Krievijas Federācija liberalizēs savu enerģijas tirgu un dabasgāzes eksportā iesaistīsies vēl citi uzņēmumi, tad pastāv iespēja, ka bez Gazprom par dabasgāzes eksportētāju kļūst vēl kāds cits uzņēmums vai uzņēmumi no Krievijas. 12 Conexus Baltic Grid akcionāru struktūra 20/08/2018: AS Augstsprieguma tīkls 34,36%, PAS Gazprom 34,10%, Marguerite Gas I S.a r.l. 29,06%, pārējie akcionāri 2,48%. 13 Adrians Dāvis, Autora saruna gada 21. janvārī. 14 Informatīvais ziņojums Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģija 2030 konkurētspējīga enerģētika sabiedrībai, 197

198 Secinājumu vietā: Latvija nenoteiktas nākotnes priekšā NILS MUIŽNIEKS Sagaidot savu simtgadi, Latvija nekad iepriekš nav bijusi tik pārticīga vai neapdraudēta. Savukārt tās nākotne vidējā un ilgtermiņā izskatās nenoteiktāka kā jebkad agrāk. Šī nenoteiktība ir saistīta ar krīzēm, kas skārušas virkni globālo un reģionālo organizāciju, kurās Latvija ir dalībvalsts; augošo nestabilitāti blakus esošajā Austrumu reģionā, kā arī neatrisinātās problēmas valsts iekšienē. Lai vidējā un ilgtermiņā īstenotos scenārijs, ko kaut kādā mērā varētu definēt kā optimistisku, Latvijai savās ārlietās būs jābūt modrai un radošai. Turklāt viens no nākotnes uzdevumiem ir rūpīgi izsvērt veidus, kādos uzlabot valsts noturību pret mainīgā starptautiskā konteksta untumiem. Latvija kā maza valsts ir daudz ko ieguvusi no savas dalības globālajās un reģionālajās institūcijās, kas tai palīdzējušas gūt vairāk ietekmes nekā tā spētu citos apstākļos, mazinājušas varas asimetriju un riskus attiecībā uz kaimiņvalstīm, piemēram, Krieviju, un veicinājušas ekonomisko attīstību, etnisko saskaņu un politisko stabilitāti. Vienlaikus globālā un reģionālā situācija šobrīd salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ir nemierīgāka, un visas galvenās daudzpusējās organizācijas atrodas krustcelēs, lai neteiktu iestigušas krīzēs. Turpinājumā vispirms apskatīsim problēmas, ar ko nākas saskarties katrai no šīm organizācijām un kā šis faktors varētu ietekmēt Latviju, savukārt pēc tam pievērsīsimies izmaiņu potenciālajai ietekmei uz tiešo apkārtni. Dalība Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) Latvijai ir bijusi svarīga dažādos aspektos. Pirmkārt un galvenokārt, dalība ANO ir valsts neatkarības apliecinājums, un ANO faktiski ir vienīgā platforma, kurā tādas mazas valstis kā Latvija var mijiedarboties ar valstīm ārpus tās reģiona. ANO (kopā ar EDSO) deviņdesmitajos gados Latvijai ievērojami palīdzēja noregulēt attiecības ar Krieviju, un ar savu aģentūru līdzdalību veicināja krieviski 198

199 runājošo sociālo integrāciju. Latvija 20. gadsimta deviņdesmitajos gados un nākamā gadsimta sākumā daudz ieguva, pateicoties Apvienoto Nāciju Attīstības programmai, kas koordinēja ārvalstu palīdzību un veicināja tādu svarīgu iniciatīvu kā latviešu valodas apguves valsts programmas (tagad Latviešu valodas aģentūra) un Valsts cilvēktiesību biroja (tagad Tiesībsargs) izveidi. Tomēr ANO un tās dažādās aģentūras tuvākajos gados sagaida virkne ļoti sarežģītu izaicinājumu. Šie izaicinājumi aptver plašu diapazonu no militārajiem/politiskajiem līdz finansiālajiem un eksistenciālajiem jautājumiem. Raugoties no Latvijas skatupunkta, politiskā un militārā kontekstā ANO Drošības padomes kā miera un drošības garantētājas loma tika būtiski sakompromitēta, jo tā demonstrēja bezspēcību Krievijas īstenotās Krimas aneksijas gadījumā. Finanšu kontekstā kā sekas ASV prezidenta Donalda Trampa veiktajam Amerikas pienesuma samazinājumam ir palielinājusies plaisa starp augošajām humanitārajām vajadzībām un ievērojamo līdzekļu trūkumu. Eksistenciālā līmenī rodas jautājums par ANO turpmāko likteni kopumā, jo šī organizācija ilgstoši ir balstījusies uz Ameriku un zināmu izpratni par tās interesēm. Kāda ir varbūtība, ka Ķīna aizstās ASV kā likumos balstītas liberālās sistēmas galvenā atbalstītāja? Īstermiņā ANO, visticamāk, turpinās mīņāties, savukārt ilgtermiņā ASV lomas mazināšanās un tai sekojošā Ķīnas lomas palielināšanās nesola neko labu Latvijas vajadzībai pēc likumos balstītas starptautiskās kārtības bez lielvaru interešu sfērām. Otra Latvijai svarīga starptautiskā organizācija ir bijusi Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), kurai 20. gadsimta deviņdesmitajos un 21. gadsimta pirmajos gados bija izšķiroši svarīga loma Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecību pārvaldībā un minoritāšu integrācijas veicināšanā. Un kaut arī Latvijas nacionālistiski noskaņotie politiķi nebija īpaši sajūsmā par EDSO Augsto komisāru nacionālo minoritāšu jautājumos un EDSO misijām Latvijā, to veiktie pasākumi ļoti palīdzēja, lai tiktu liberalizēti vairāki svarīgi likumi, piemēram, Pilsonības likums un Valsts valodas likums, kas attiecīgi bija svarīgs priekšnosacījums tam, lai Latvija vēlāk tiktu uzņemta Eiropas Savienībā (ES) un Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO). Turklāt EDSO ir tā Eiropas organizācija, kurā līdzdarbojas gan ASV, gan Krievija, un šis ir faktors, kas ir būtisks daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Latvijā pastāv plaši izplatīts viedoklis, ka tikai ASV, ne citas Eiropas valstis, var darboties kā līdzsvars Krievijas ietekmei. 199

200 Tomēr jāatzīst, ka EDSO piedzīvo ieilgušu krīzes periodu. Šķiet, ka ASV jau daudzu pēdējo gadu laikā arvien vairāk zaudē interesi par šo organizāciju, kas nav pārsteidzoši, ņemot vērā pagriezienu uz Āziju, kas aizsākās Baraka Obamas laikā, un veiksmīgo ES un NATO paplašināšanos. Pēc ES lielā sprādziena paplašināšanās viļņa šī gadsimta sākumā un tam sekojošās paplašināšanās vilcināšanas EDSO ir zaudējusi savu agrāko funkciju, proti, darboties kā vārtu sargam attiecībā uz valstīm, kas vēlas iestāties ES. Līdzīgi kā ANO Drošības padome arī EDSO vēl nav atguvusies no notikumiem Ukrainā un tā, ka šai organizācijai nācās pārdzīvot tās novērotāju saņemšanu gūstā vai apšaudīšanu. EDSO ir piedzīvojusi savas ietekmes mazināšanos arī citviet, ņemot vērā, ka tā bez ceremonijām tika izlikta no vairākām valstīm un vispār netika ielaista citās. Plašo politisko krīzi, kas piemeklējusi šo organizāciju, vēl vairāk pastiprina tās neefektīvās iekšējās procedūras, kas nosaka, ka jebkura atsevišķa dalībvalsts var nobloķēt budžeta pieņemšanu vai amatpersonas ievēlēšanu vadošā postenī kādā no tās struktūrām. Budžeta pieņemšana pēdējo gadu laikā ir tikusi nobloķēta vairākkārtīgi. Turklāt vienīgais veids, kā tā nesen varēja aizpildīt brīvās vadošo amatu vakances, bija attiekties pret tām kā komplektu, kurā ģenerālsekretārs, Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja (ODIHR) vadītājs, Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos un Pārstāvis mediju brīvības jautājumos jāievēl vienlaikus pēc ilgstošas aizkulišu tirgošanās. Tādējādi pastāv iespējamība, ka EDSO kļūst arvien politiskāka un arvien mazsvarīgāka institūcija ASV un Krievijas attiecībās. Latvijas dalība citā Eiropas valstis aptverošā organizācijā, proti, Eiropas Padomē (Council of Europe) ir tai palīdzējusi stiprināt demokrātiju, likuma varu un cilvēktiesības. Nesteidzīgi pārnesot Eiropas Cilvēktiesību tiesas darbības praksi iekšējā likumdošanā un praksē, kā arī pakļaujoties dažādu cilvēktiesību ievērošanas uzraudzības mehānismu pārbaudēm, Latvija ir konsolidējusi daudzus no demokrātiskajiem uzlabojumiem, ko tā veica deviņdesmitajos gados. Pēdējā laikā Eiropas Padomes noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas apkarošanas institūcija MONEYVAL ir atstājusi milzīgu ietekmi uz to, lai tiktu pievērsta uzmanība Latvijas banku sistēmas trūkumiem un attiecīgi nepietiekamajai uzraudzībai, kas Latviju padara neaizsargātāku pret nestabilitāti un korupciju. Kaut arī dalība Eiropas Padomē vēl negarantē ilgtspējīgu demokrātisko progresu, Latvijai tā neapšaubāmi ir palīdzējusi veikt svarīgas reformas. 200

201 Arī šī organizācija atrodas krustcelēs. Lielākais izaicinājums attiecas uz sistēmas kodolu Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kas saskaras ar selektīvu tās spriedumu izpildi noteiktās dalībvalstīs, ilgu kavēšanos tās spriedumu izpildē, kā arī tiešu nepakļaušanos tās varai ne tikai salīdzinoši jaunajās, bet arī vecākajās dalībvalstīs, kurām ļoti nepatīk šīs tiesas nostāja tādos jautājumos kā migrantu ģimeņu atkalapvienošanās, valstu tiesību ierobežošana attiecībā uz terorismā apsūdzēto personu deportāciju un valstu bruņotu spēku saukšana pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem tālu notiekošos konfliktos. Turklāt pēdējos gados daļā valstu ir notikusi arī būtiska atkāpšanās no demokrātijas normām, kas rada šaubas par to, vai šīs institūcijas kontekstā vispār vairs ir iespējams runāt par demokrātisko valstu klubu. Visbeidzot, arī šajā gadījumā Ukrainas krīze ir atstājusi noteiktu iespaidu, jo pēc Krimas aneksijas Krievijas delegācijai tika atņemtas balsstiesības Parlamentārajā asamblejā, un Krievija pārtrauca maksāt daļu savu ikgadējo iemaksu, radot budžeta krīzes draudus un pretrunīgiem viedokļiem pilnu diskusiju par Krievijas nākotnes dalību. Varētu teikt, ka dalībai Eiropas Savienībā ir bijusi lielākā ietekme uz Latviju. Dalības priekšnosacījumi veicināja reformu īstenošanu daudzās jomās, acquis communautaire pārņemšana pārveidoja visu likumdošanas bāzi, savukārt struktūrfondu līdzekļi ir ļāvuši veikt milzīgus uzlabojumus Latvijas infrastruktūrā, vides standartos un citās sfērās. Sadarbība, darījumu slēgšana un cenšanās panākt vienprātību par virkni dažādu jautājumu ar pārējiem 27 dalībvalstu pārstāvjiem ir kļuvusi par ikdienas normu ne tikai Ārlietu ministrijas diplomātiem, bet arī citu valsts pārvaldes sektoru amatpersonām. Cilvēku brīvās pārvietošanās princips ir ļāvis daudziem Latvijas iedzīvotājiem pirmo reizi brīvi ceļot, studēt vai strādāt visā Eiropā. Kā ir labi zināms, ES jau vairākus gadus funkcionē krīzes režīmā. Un kaut arī eirozona ir pārdzīvojusi gan finanšu krīzi, gan Grexit draudu, ES problēmu pamatā esošie trūkumi nav tikuši risināti, un Itālija strauji tuvojas tam, lai ieņemtu Grieķijas kā Eiropas slimnieka vietu. Otrs ES lielais sasniegums Šengenas bezvīzu zona arī ir apdraudēta, jo daudzas valstis migrācijas politikas krīzes augstākajā punktā ieviesa pagaidu pārbaudes uz robežām, kā arī izveidoja sētas ne tikai uz ES ārējās robežas, bet arī starp sevi un saviem ES kaimiņiem. Solidaritātes un sadarbības trūkums, risinot migrācijas problēmas, ir radījis milzīgas nesaskaņas visā Eiropā. Papildus šiem izaicinājumiem Eiropa šobrīd arī piedzīvo tiesiskuma krīzes divās 201

202 savās dalībvalstīs (Ungārija un Polija), gaidot, kad izvirdīs situācija arī trešajā (Rumānija). Nu un, protams, ir arī Brexit problēma. Visām šīm krīzēm ir liela ietekme uz Latviju. Latvija kā eirozonas locekle ir tieši saistīta ar jebkuru nespēju novērst kādu no zonas nepilnībām. Kaut arī Latvija Eiropas bēgļu pārvietošanas kontekstā ir rīkojusies kā komandas spēlētājs, pilnīgs solidaritātes principa sabrukums šajā jautājumā nozīmētu, ka Latvijai vienai pašai nāktos risināt jebkuras nākotnes migrācijas krīzes uz tās tiešajām robežām (proti, uz robežas ar Krieviju vai Baltkrieviju). Briseles nespēja novērst tiesiskuma ievērošanas problēmu dažās dalībvalstīs tikai paātrinās Eiropas kā vērtību kopienas iziršanu un iedrošinās cilvēkus ar autoritārām nosliecēm citās valstīs, tostarp Latvijā. Latvijas politiskā elite uzskata, ka Brexit ir traģēdija, jo tā raudzījās uz Apvienoto Karalisti kā dalībvalsti, kas aizstāv liberālo brīvo tirdzniecību, mazina Francijas Vācijas motora dominanci un palīdz stiprināt Eiropas Eiroatlantisko vektoru. Kaut arī Latvijas dalībai ES ir bijusi pārveidojoša ietekme, daudzi Latvijas elites pārstāvji uzskata, ka dalība NATO ir vēl svarīgāka, jo šī dalība tika uzskatīta par solījumu, ka beidzot uz visiem laikiem tiks novērsti eksistenciālie draudi Latvijas neatkarībai. Pēdējo gadu laikā formālajai dalībai tiks piešķirts jauns saturs, jo Latvija neparedzētu situāciju plānošanas, regulāru NATO militāro manevru un sabiedroto karavīru pastiprinātas klātbūtnes formātā saņēma tik ilgi kārotās garantijas. Turklāt Latvija ir kļuvusi par mājvietu NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centram, kura nozīme pēdējos gados ir strauji pieaugusi. Vienlaikus ar dažām piezīmēm, kas izteiktas, apšaubot Amerikas saistības pret NATO un 5. panta neaizskaramību, prezidents Donalds Tramps ir atjaunojis Latvijas tradicionālās eksistenciālās bailes. Kaut arī virkne valstu, tostarp Latvija, ir palielinājušas militāros tēriņus, Eiropas valstu sadarbība iepirkumu jomā un kopīgā ieroču sistēmu izstrāde joprojām ir bērnu autiņos. Savukārt Turcija, kurai starp NATO Eiropas dalībvalstīm ir lielākā sauszemes armija un kurā ir izvietoti Amerikas taktiskie kodolieroči, virzās prom no pārējās Eiropas. Tā ne tikai kļūst par aizvien autoritārāku valsti, bet ir uzsākusi arī ieroču sistēmu iegādi no Krievijas. Latvijai Turcija ir nozīmējusi ne tikai sabiedroto valsti ar lielu militāro spēku, bet svarīgu partneri, kas palīdz Eiropai diversificēt tās enerģijas piegādes avotus, proti, samazināt Krievijas īpatsvaru. Jo vairāk Turcija sadarbosies ar 202

203 Krieviju dažādās jomās un virzīsies prom no saviem tradicionālajiem Eiropas un ASV sabiedrotajiem, jo nedrošāk jutīsies Latvija. Tādējādi visas starptautiskās un reģionālās institūcijas, kurās Latvija ir dalībvalsts, atrodas pārmaiņu procesā, un ir maz ticams, ka tās savā pašreizējā veidolā pastāvēs vidējā termiņā un ilgtermiņā, tas ir, līdz gadam. Tas nozīmē, ka Latvijai vairs nebūs atskaites punktu un palīdzības, no kuras tā kopš neatkarības atjaunošanas ir daudz ko guvusi. Tas nozīmē arī, ka noārdīsies tie saistību, kontroles un spiediena mehānismi, kas ir iegrožojuši Krievijas uzvedību starptautiskajā telpā un mēģinājuši panākt, ka Krievija attīstās virzienā uz tirgus ekonomiku un demokrātisku iekārtu, kas balstās uz likuma varu. Nav noliedzams, ka Krievijas uzvedība starptautiskajā telpā pēdējos gados ir kļuvusi neparedzamāka, un tā mazāk vadās pēc starptautiskajām normām. Lai jau tā drūmo ainu padarītu vēl drūmāku, turpmākajos gados Krievijā un otrā Latvijas kaimiņvalstī, kas neietilpst ne ES, ne NATO, proti, Baltkrievijā, iespējams, iestāsies pat vēl lielāks nestabilitātes un neparedzamības periods, jo Vladimira Putina un Aleksandra Lukašenko ilgstošais varas gadu periods ieies norieta fāzē un posmā, kad aiz apvāršņa parādās varas pārņemšanas cīņu aizmetņi. Krievijas un Baltkrievijas nestabilitāte varētu tieši ietekmēt Latviju. Latvijai ar katru no šīm valstīm ir gara kopējā robeža, kas attiecīgi rada potenciālu migrācijas plūsmas risku. Šī plūsma var rasties gan pašās šajās valstīs, gan arī iet cauri šīm valstīm, sasniedzot Latviju. Tā kā Latviju ar šīm valstīm saista būtiska apjoma sadarbība (tranzīts, finanses, lauksaimniecības produkti, zivsaimniecība, tūrisms), šo valstu iekšējā nestabilitāte Latvijai nozīmētu ievērojamas ekonomiskās sekas. Turklāt šo abu kaimiņvalstu informācijas telpas (Baltkrievijas gadījumā mazākā mērā, ja neskaita robežzonu) iesniedzas Latvijā, radot situāciju, kurā Latvijas sabiedrība ir pastāvīgi pakļauta tās kaimiņvalstu mediju un kultūras ietekmei. Kaut arī vidējā termiņā nozīmīgākie nenoteiktības faktori izriet no Krievijas, arī Latvijas iekšpolitikā pieaug izaicinājumu apjoms. 21. gadsimta pirmajos gados, Krievijai novirzot savu naftas eksportu uz pašas ostām, Latvijas tranzīta nozare samazināja savu atkarību no Krievijas naftas tranzīta. Latvijas finanšu sektors tagad saskaras ar līdzīgu izaicinājumu, proti, tas pamazām atsakās no nerezidentiem kā klientiem, tostarp arī šaubīgajiem ofšora kontiem, kas kalpoja kā bagātīgs ienākumu avots, bet saturēja arī lielu 203

204 korupcijas risku. Neveicot šo darbību, Latvijai būtu jārēķinās ar nopietnām sekām no starptautiskās finanšu pasaules puses, jo īpaši no ASV Valsts kases. Lietuva ir izvirzījusies priekšgalā attiecībā uz iniciatīvām mazināt savu atkarību no Krievijas gāzes, kā viena no tām minama sašķidrinātās gāzes termināļa izveide. Latvijai tas vēl jāpaveic, un kad un ja tā to patiešām centīsies panākt, ir sagaidāms, ka tai nāksies saskarties ar spēcīgu transnacionālo interešu grupu lobiju un citu šo grupu īstenoto pasākumu gūzmu. Sadarbība ar Lietuvu šajā un citās jomās pēdējā laikā ir apgrūtināta, jo abu valstu starpā pastāv dažādas pieejas un konkurējošas intereses attiecībā uz lielākā Baltijas reģiona infrastruktūras projekta, proti, Rail Baltica, īstenošanu. Cits Latvijas iekšpolitikas izaicinājums ir etniskā saliedētība. Neskatoties uz būtisko progresu tādos jautājumos kā, piemēram, nepilsoņu naturalizācija un latviešu valodas apguve, plaisa starp latviski un krieviski runājošo iedzīvotāju vērtībām un viedokli par tādām tēmām kā vēsture un ģeopolitika joprojām ir dziļa un noturīga. Ļoti iespējams, ka, turpmākajos gados no jauna mēģinot latviskot izglītības sistēmu, palielināsies savstarpējā spriedze. Ilgtermiņā lielāks sabiedrības saliedētības apdraudējums varētu drīzāk izrietēt no iedzīvotāju skaita sarukšanas. Latvija līdz šim ir izvairījusies no nozīmīga apjoma imigrantu darbaspēka izmantošanas, bet ir grūti iedomāties, kā tā spēs turpināt šādu politiku situācijā, kad aizvien pieaug emigrācija un saglabājas zemi dzimstības rādītāji. Lieki piebilst, ka, ņemot vērā traumatisko padomju laika migrācijas pieredzi, Latvija diez vai spēs veikt problēmām neapgrūtinātu pāreju uz Latviju kā imigrācijas valsti. Vienlaikus Latvija un Baltijas kaimiņvalstis pretēji Centrāleiropas valstīm ir aktīvi piedalījušās Eiropas bēgļu pārvietošanā, tādējādi sniedzot spēcīgu atbalstu Eiropas solidaritātei. Plašākā cilvēktiesību kontekstā Latvija un tās Baltijas kaimiņvalstis veido spēcīgu pozitīvu kontrastu iepretim dažām Centrāleiropas valstīm, kurās noteiktas atkāpes no demokrātiskas valsts normām ir ļāvušas izpildvarai ierobežot tiesu varas neatkarību, iedragāt sabiedrisko mediju neatkarību un plurālismu, kā arī izdarīt spēcīgu spiedienu uz nevalstiskajām organizācijām (NVO). Tomēr, lai Latvija un pārējās Baltijas valstis varētu tiekties pēc Skandināvijas valstīm raksturīgās reputācijas jeb valsts zīmola asociēšanas ar cilvēktiesību ievērošanu, vēl ir daudz darāmā. Latvijai un tās kaimiņvalstīm ir jāatrisina arī padomju laika atstātais mantojums par atsevišķajām institūcijām, kas paredzētas bērniem no 204

205 riska ģimenēm un personām ar invaliditāti. Gandrīz trīsdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas Latvijai ir jābeidz Latvijā dzimušajiem bērniem piešķirt nepilsoņa vai bijušās PSRS pilsoņa statuss. Latvija atpaliek no daudzām Eiropas valstīm tādā aspektā, ka tā joprojām vilcinās ratificēt galveno instrumentu, kura mērķis ir novērst vardarbību ģimenē, proti, Stambulas konvenciju, kā arī atsakās juridiski atzīt viendzimuma partnerības. Rezultātā tiks uzdots jautājums: vai Baltijas valstu cilvēktiesību profils kļūst līdzīgāks Skandināvijas vai Centrāleiropas valstu profilam? Šobrīd mēs redzam hibrīda vai jauktu profilu. Joma, kurā gan Latvija, gan pārējās Baltijas valstis varētu atstāt redzamāku nospiedumu uz starptautiskajās attiecībām, ir viss, kas saistīts ar internetu. Visās trijās Baltijas valstīs ir pieejams ātrgaitas internets, kā arī tiešsaistē daudzu valsts pārvaldes institūciju pakalpojumi. Visās trijās ir izvietoti NATO izcilības stratēģiskie centri, kas nodarbojas ar savstarpēji saistītu jomu problemātiku. Visas trīs valstis varētu aktīvāk darboties, lai rastu cilvēktiesībās balstītus risinājumus tādiem izaicinājumiem kā informatīvais karš, privātuma riski saistībā ar e-pakalpojumiem, digitālā kompetence (pratība), kā arī citiem. Kaut arī digitālā joma piedāvā lielu potenciālu, lai uzlabotu Latvijas ārpolitikas profilu, vienlaikus pastāv arī nepieciešamība valstī steidzami uzlabot institucionalizētās zināšanas par ārlietām un mijiedarbību ar Latvijas attīstības sadarbības partneriem. Latvija joprojām velta ļoti maz līdzekļu attīstības sadarbībai, kas nozīmē, ka tā nedz darbojas tur, kur tai vajadzētu darboties, nedz arī rada iekšējo ekspertīzi par valstīm, kurās tai ir spēcīgas intereses. Lai gan dažādu Latvijas ārpolitikas institūciju, gan neatkarīgo, gan ar universitātēm saistīto, gan ar valsts pārvaldi saistīto, darbs pēdējos gados ir bijis ļoti produktīvs, šim darbam piešķirtais budžets ir bijis niecīgs. Turklāt ir nepieciešams veicināt sistemātiskāku sadarbību starp visām Latvijas ārpolitikā iesaistītajām struktūrām: Ārlietu ministriju, Aizsardzības ministriju, Saeimu, Latvijas Banku, pašvaldībām, privāto sektoru, NVO un akadēmiskajām iestādēm. Raugoties uz problēmām, kuras turpmākajos gados Latvijai nāksies risināt ārpolitikas kontekstā, tai būs pilnībā jāizmanto valstī pieejamais intelektuālais potenciāls, lai tādējādi maksimāli palielinātu iespējamību, ka gan īstermiņā, gan ilgākā termiņā īstenosies pozitīvais scenārijs. 205

206 Par autoriem DR. DAUNIS AUERS ir Latvijas Universitātes asociētais profesors salīdzināmajā politikā un domnīcas Certus direktors. Savu doktora disertāciju viņš aizstāvēja Londonas Universitātes Koledžā (UCL), savukārt maģistra darbu Londonas Ekonomikas Augstskolā (LSE) gadā bijis ASV Fulbraita programmas pētnieks Kalifornijas Universitātē Berklijā un gadā Baltijas-Amerikas Brīvības fonda pētnieks Wayne State Universitātē, Detroitā. Viņam ir virkne publikāciju par Baltijas un Eiropas politiku gadā Palgrave MacMillan izdevniecība izdeva D. Auera grāmatu Baltijas valstu politika un pārvaldība: Igaunija, Latvija un Lietuva 21. gadsimtā. MĀRTIŅŠ ĀBOLIŅŠ ir bankas Citadele ekonomists ar vairāk nekā 10 gadu pieredzi Latvijas un globālo ekonomisko procesu analīzē un prognozēšanā. Laika periodā no līdz gadam strādājis Latvijas Republikas Finanšu ministrijā, kur guvis plašu starptautisko pieredzi, pārstāvot Latviju dažādās Eiropas Komisijas un OECD darba grupās. Piedalījies Latvijas prezidentūras Eiropas Padomē organizēšanā gadā pieredzes apmaiņā strādājis Lielbritānijas Finanšu ministrijā. Mārtiņš Āboliņš ir absolvējis Latvijas Universitāti, kur ieguvis maģistra grādu ekonomikā. REINIS ĀBOLTIŅŠ ir neatkarīgs enerģētikas analītiķis. Kā enerģijas tirgus eksperts bijis iesaistīts Lattelecom gudro enerģijas risinājumu attīstīšanā. Iepriekš R. Āboltiņš ir bijis Saeimas Eiropas lietu komisijas konsultants ar specializāciju enerģētikas, vides un klimata jautājumos. Tāpat R. Āboltiņš ir bijis enerģētikas konsultants Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Telpiskās plānošanas departamentā, atbildot par enerģētikas sektora interešu analīzi un iekļaušanu Baltijas jūras telpiskās plānošanas projektā BalticSCOPE. R. Āboltiņš bija Valsts prezidenta Enerģētiskās drošības komisijas loceklis tās darbības laikā, un ir bijis Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības padomes enerģētikas komitejas loceklis, kā arī pieaicinātais eksperts Ārvalstu investoru padomes Latvijā Enerģētikas un Transporta darba grupās. R. Āboltiņam ir lektora pieredze Rīgas Stradiņa universitātē, Baltijas starptautiskajā akadēmijā, Latvijas Universitātē, Rīgas Juridiskajā augstskolā, un viņš šobrīd studē doktorantūrā enerģijas un vides zinātni Rīgas Tehniskajā universitātē. DR. MĀRIS ANDŽĀNS ir pētnieks Latvijas Ārpolitikas institūtā un docents Rīgas Stradiņa universitātē, kur gadā ieguvis doktora zinātnisko grādu politoloģijā. Viņam ir desmit gadu pieredze darbā Latvijas valsts pārvaldē. Šajā laika periodā ir ieņēmis dažādus amatus saistībā ar ES un NATO jautājumu koordināciju, transporta un sakaru drošību, civilmilitāro sadarbību, aviāciju, elektroniskajiem sakariem un pastu. Bijis arī Latvijas Nacionālās IT drošības padomes priekšsēdētājs, Bīstamo kravu aprites 206

207 konsultatīvās padomes priekšsēdētājs. Pārstāvējis Latviju dažādās NATO un ES darba grupās, kā arī ES aģentūru nacionālajos pārraudzības mehānismos. DR. EDIJS BOŠS divdesmit gadus ir strādājis dažādās Latvijas ziņu raidorganizācijās (LNT televīzija, laikraksts Diena, sabiedriskā raidorganizācija LTV un šobrīd TV3 Latvija) gan kā žurnālists, gan kā raidījumu vadītājs. Vienlaikus viņš arī ir koncentrējies uz savu akadēmisko karjeru, Kembridžas Universitātē, Apvienotajā Karalistē, iegūstot maģistra un doktora grādu starptautiskajā politikā. Šobrīd viņš ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un vada lekcijas par ASV ārpolitiku, ASV un Baltijas attiecībām, kā arī starptautisko vēsturi. KĀRLIS BUKOVSKIS ir Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks un pētnieks. K. Bukovskis analizē, komentē, pasniedz lekciju kursus un raksta par starptautiskās politiskās ekonomikas un Eiropas Savienības jautājumiem. Viņš ir ieguvis maģistra grādus Latvijas Universitātē un Helsinku Universitātē, un šobrīd ir doktora grāda kandidāts. Strādājis ar ES institucionālo, politisko un ekonomisko pārmaiņu jautājumiem gan Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā, gan Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariātā (izstrādāja prezidentūras sešu mēnešu darba programmu), gan arī Latvijas Republikas Finanšu ministrijā. MĀRTIŅŠ DAUGULIS ir Rīgas Stradiņa universitātes programmas Politika un politiskā komunikācija vadītājs, kā arī lektors. Pētniecības jomā Rīgas Stradiņa universitātē M. Daugulis strādā pie doktora disertācijas par stratēģiskās komunikācijas jautājumiem ārpolitikā. Paralēli akadēmiskajam darbam M. Daugulis ir asociētais pētnieks Latvijas Ārpolitikas institūtā, mācībspēks Latvijas Tiesnešu mācību centrā, kā arī veic žurnālista un publicista pienākumus interneta ziņu portālā TVNET un Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrā Re:Baltica. DR. IVARS ĪJABS ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas asociētais profesors. Studējis filozofiju Latvijas Universitātē, kā arī Brēmenes, Reikjavīkas un Greifsvaldes universitātēs. Pašlaik Eurofaculty doktorantūras programmas ietvaros stažējas Berlīnes Humbolta universitātē. Pētnieciskās intereses: politikas teorija, politisko ideju vēsture, sociālā filozofija. Publicējas par aktuāliem politikas un kultūras jautājumiem, veic zinātniskās literatūras tulkojumus. DR. DIDZIS KĻAVIŅŠ ir Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) un Sociālo un politisko pētījuma institūta (SPPI) vadošais pētnieks. Patlaban D. Kļaviņš izstrādā salīdzinošu pētījumu par ārlietu ministrijām Baltijas valstīs un Ziemeļvalstīs. Doktora grādu ieguvis LU (2015). Maģistra grādu (Eiropas vēsturē un civilizācijā) D. Kļaviņš ir ieguvis Europaeum programmā Leidenes Universitātē, Sorbonas Universitātē un Oksfordas Universitātē (2010). D. Kļaviņš ir papildinājis zināšanas arī Viskonsinas Universitātē, ASV, Orhūsas Universitātē, Upsalas Universitātē un Oslo 207

208 Universitātē. Lasījis bakalaura un maģistra studiju kursus diplomātijā Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā. AGNESE LĀCE ir vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jautājumos Sabiedriskās politikas centrā PROVIDUS. Agnesei ir Latvijas Universitātes maģistra grāds politikas zinātnē un vienotais Eiropas maģistra grāds socioloģijā ar specializāciju starptautiskajā migrācijā un sabiedrības saliedētībā. Šobrīd A. Lāce ir doktora grāda kandidāte politikas zinātnē un starptautiskajās attiecībās Koča Universitātē Stambulā. A. Lāce iepriekš strādājusi valsts un pašvaldību iestādēs, kā arī pētniecībā, piemēram, kā asistente EDSO Augstā komisāra mazākumtautību jautājumos birojā Hāgā, kā Marie Curie ESR pētniece Koča Universitātes Migrācijas pētniecības institūtā, kā migrācijas un dažādības eksperte Sabiedrības integrācijas fondā un kā ANO Bēgļu aģentūras Ziemeļeiropas reģionālajā pārstāvniecības konsultante. DR. NILS MUIŽNIEKS ir politologs un cilvēktiesību speciālists, kas strādājis daudzos vadošos posteņos, t.sk. bijis Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisārs ( ), Eiropas komisijas pret rasismu un neiecietību priekšsēdētājs ( ), Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors ( ), Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās ( ) un Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors ( ). N. Muižnieks ieguvis bakalaura grādu politikas zinātnē Prinstonas universitātē un maģistra un doktora grādus politiskā zinātnē Kalifornijas universitātē Bērklijā. N. Muižnieks ir vairāku grāmatu un daudzu zinātnisku publikāciju autors. DR. ANDRIS SPRŪDS ir Latvijas Ārpolitikas institūta direktors. Viņš ir arī profesors Rīgas Stradiņa universitātē un Eiropas Studiju fakultātes dekāns kopš gada. Andris Sprūds ir ieguvis maģistra grādu Centrāleiropas vēsturē Centrāleiropas Universitātē Budapeštā, Ungārijā, un starptautiskajās attiecībās Latvijas Universitātē. Viņš arī ir ieguvis doktora grādu politikas zinātnē Jageloņu universitātē (Krakovā, Polijā). Andris Sprūds ir studējis un bijis pētnieks Kolumbijas, Džona Hopkinsa, Oksfordas un Upsalas universitātēs, kā arī Norvēģijas Starptautisko attiecību institūtā un Japānas Enerģijas ekonomikas institūtā. Viņa galvenās pētnieciskās intereses ietver enerģijas drošību un politiku Baltijas jūras reģionā, postpadomju valstu iekšpolitiku un ārpolitiku, kā arī Eiroatlantiskās attiecības. DR. VALTERS ŠČERBINSKIS ir beidzis vēstures studijas Latvijas Universitātē, kur gadā ieguvis vēstures zinātņu doktora grādu pēc promocijas darba Somija Latvijas ārpolitikā, g. aizstāvēšanas. Strādājis pētnieka kapacitātē Latvijas Kara muzejā, Latvijas Valsts vēstures arhīvā. No gada docents Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātē. Pētījis starpkaru Latvijas politisko vēsturi, ārpolitiku un studentu sabiedriskās organizācijas. No gada ir Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors.

209